Ilze Kuzmina: Izglītības un zinātnes ministrija lēkā kā sienāzis

"Nevienai iestādei nav tiesību nedz uz pastāvēšanu, nedz uz noteiktu kompetenci," teikts anotācijā, kurā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pamatoja ieceri reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, atņemot tai lielāko daļu funkciju, līdz ar to arī lauvas tiesu finansējuma.

Šo tekstu, ar ko ministrija, visticamāk, centās aizbāzt mutes tiem, kas iebilda pret nesakarīgu un nepietiekami pamatotu Latviešu valodas aģentūras (LVA) aiztikšanu, tā nav izdomājusi pati. Tas ir citāts no Egila Levita, toreiz tiesībzinātnieka, vēlāk Valsts prezidenta, 2002. gada raksta "Latvijas Vēstnesī", kurā viņš rakstīja par Valsts pārvaldes likuma koncepciju, vienlaikus apskatot Latvijas valsts pārvaldes administratīvās problēmas. Vienu no raksta sadaļām sauc "Administratīvais vājums kā valsts problēma", tajā bija atzīts, ka Latvijai, tāpat kā pārējām Austrumeiropas jaunajām demokrātijām, raksturīgs ir administratīvais vājums, kas negatīvi ietekmē iedzīvotāju dzīves kvalitāti, kā arī Latvijas starptautisko konkurētspēju. Rakstīts pirms vairāk nekā 20 gadiem, pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā! Taču joprojām skan tik aktuāli, it kā būtu teikts par mūsdienām.

Divdesmit gados nepārvarēto administratīvo vājumu pēdējā mēneša laikā jo sevišķi spoži pierādījusi pati Izglītības un zinātnes ministrija, 

mēģinot veikt diezgan plašu savā paspārnē esošo iestāžu reorganizāciju. Sākotnēji bija iecerēts vienā Jaunajā aģentūrā (nosaukums vien ir ko vērts, jo nepasaka pilnīgi neko par šīs iestādes darbības jomu) apvienot jau pieminēto LVA, Valsts izglītības satura centru (VISC), Valsts izglītības attīstības aģentūru (VIAA) un Jaunatnes starptautisko programmu aģentūru. Pēc LVA aizstāvju rosības IZM apsolījās LVA neaiztikt, bet pēc tam izskatīšanai valdībā iesniedza rīkojuma projektu, kas tomēr paredzēja to reorganizēt. Pēc jauna pretestības viļņa atkal no idejās atteicās.