Jānis Žilde par LASI.LV: Mēs neskrienam pēc piecpadsmit minūšu slavas

Maija vidū darbu sāka "Latvijas Mediju" tiešsaistes medijs "Lasi.lv". Jau vairākus mēnešus pirms oficiālās atklāšanas uzņēmuma gaiteņos bija sastopams digitālās platformas galvenais redaktors JĀNIS ŽILDE. Ar viņu runājām ne tikai par portāla saturu un struktūru vien.

Jānis ir pieredzējis digitālo mediju profesionālis, ilgus gadus darbojies ziņu medijā "Tvnet". Arī mūziķis un mākslas kolekcionārs. Pieredzējis kritiķis, vairāku tūkstošu rakstu un divu grāmatu autors. Kā mūziķis izlēmis kļūt vispirms par žurnālistu, bet pēc tam – pieņemt izaicinājumu un stāties pavisam jaunas digitālās platformas priekšgalā?

Jāni, vispirms man jāatzīstas – es vienmēr labprāt izpētu, no kuras puses sarunbiedrs nāk, bet par tevi šo informāciju atrast neizdevās...

Esmu Rīgas puika, audzis uz bruģa, Krišjāņa Barona ielas tramvaja sliedēm. Cauri Ziedoņdārzam gāju uz bērnudārzu mazajā Sparģeļu ielā, tagad šis darbaļaužu rajons ļoti skaisti atjaunots Koka Rīgas ietvaros – salikti skaisti laternu stabi, atjaunotas mājas, arī Krāsotāju ielā, kur dzīvojām pirmos gadus. 

Tajā pašā rajonā, starp Krišjāņa Barona, Tallinas un Krāsotāju ielām, pavadīju skolas gadus – mācījos Rīgas 6. vidusskolā, kura ir ar mūzikas novirzienu, tātad apguvu akordeonu, klavieres, jau devītās klases eksāmenā spēlēju diezgan sarežģītus skaņdarbus, Fībiha un Baha klavierkompozīcijas. Tur arī meklējami aizmetņi manai muzikālajai darbībai, jo kopš bērnības esmu interesējies par mūziku, klausījos mūzikas instrumentus, kas bija mājās, strinkšķināju tos. Tātad esmu Rīgas zēns, bet kopš kovida pandēmijas jau pāris vasaru ar ģimeni pārceļamies pie Gaujas ietekas jūrā foršā jaunā brīvdienu mājā ar mazu dārziņu, kuru esam izlolojuši un iekopuši. Dārzs man ir jauna, vēl izpētāma pasaule. 

Prieks, ka tagad esmu pievienojies "Latvijas Mediju" komandai, kur centrā ir praktisks un noderīgs saturs. Esmu arī kļuvis par žurnāla "Praktiskais Latvietis" lasītāju, kaut agrāk, pirms nebijām iekopuši dārzu, tāds nebiju.

Te nu īsti vietā jautāt – kādiem līkumlīkumiem cauri mūzikai un, visu laiku tai ejot līdzās, izlēmi par labu žurnālistikai un "Latvijas Medijiem"?

Jā, neapšaubāmi, mūzika ir bijis caurvijošs akords manā dzīvē no spēlēšanas grupā līdz darbam mūzikas ierakstu veikalos, kur konsultēju pircējus un pats izglītojos mūzikas pasaulē. Tas bija mans pirmais darbs, tam sekoja piedāvājums rakstīt mazas recenzijas tiešsaistes medijam "Tvnet", kas tikko bija parādījies, caur to arī sākās manas pirmās gaitas žurnālistikā. Drīz viss kļuva nopietnāk, nāca klāt jauni pienākumi, pieredze, padziļinātāka izpratne par žurnālistiku. Izrādās, ir būtiski tas, ka es pievienojos tieši digitālā medija komandai. 

Toreiz daudzi drukātie mediji vīpsnāja, jo domāja, ka internets – tas jau tikai tāds mazs zvēriņš, kuru var ielikt stūrī, pamest graudiņus, gan jau viņš nekodīs. Izrādījās, ka kož gan! 

Tā bija neatsverama pieredze un zināšanas, ko mēs ieguvām, šie padsmit gadi, ko nostrādāju "Tvnet", bija intensīvs periods, pēdējie pandēmijas un kara gadi emocionāli nospriegoti, un bija pienācis laiks kaut ko dzīvē mainīt. Ar lielu prieku piekritu pievienoties "Latvijas Medijiem", kur manas zināšanas un pieredze digitālo mediju pasaulē, arī maksas satura izstrādē, lieti noder.

"Lasi.lv" tev jāsavalda vesela plejāde dažādu tematisko sadaļu. Kur meklē iedvesmu?

Tā man nav sveša teritorija, jo arī "Tvnet" pēdējos piecus gadus biju galvenā redaktora vietnieks, manā pārziņā daudzveidīgs saturs – sports, kultūra, auto, izklaides, sieviešu auditorijai mērķēta sadaļa, arī maksas satura zīmols "Klik" u. c. Man ir daudz jautāts, kāpēc "Tvnet" nav tādas vīriešu sadaļas – īstenībā savulaik tāda ir bijusi, bet nav spējusi izdzīvot. Acīmredzot tieši sievietes procentuāli vairāk patērē medijus. Tādējādi darbs ar dažādiem satura groziem man nav bijis svešs, un arī "Lasi.lv" ir līdzīgs princips, tikai mainījušies akcenti. 

Un vēl ir sajūta, ka šeit varu pats turpināt augt un attīstīties, jo "Latvijas Mediju" izdevumos strādā žurnālisti ar milzīgu pieredzi, kas bagātina arī mani kā profesionāli. Ko gan vēl vairāk var vēlēties?!

Ar otro un pagaidām pēdējo paša sarakstīto grāmatu "Pienvedēja piedzīvojumi. Trīs no Sabiles" rokās.

Foto: No personiskā arhīva / Latvijas Mediji

Vēl varētu vēlēties pārliecināt cilvēkus, ka "Lasi.lv" ir tas, ko viņi gribētu lasīt, bet digitālo mediju tirgus tomēr Latvijā ir jau diezgan sadalīts. Kā domā iesaiņot mūsu patiešām vērtīgo saturu, lai cilvēkiem gribētos to lasīt?

Domāju, sākums ir labs. Mums ir brīnišķīgs nosaukums, kas liecina, ka platformā tiešām būs ko lasīt, būs atrodams kvalitatīvs saturs. Turklāt mēs arī nākam ar inovatīvu koncepciju salīdzinājumā ar pašreizējiem tirgus līderiem un esam arī vienojušies, ka šis nebūs sprinta skrējiens. Mēs iesim pie sava lasītāja pacietīgi un ar pārliecību. 

Nelielu atpazīstamību nodrošina esošie drukātie izdevumi, bet skaidrs arī, ka viens pats redaktors nav cīnītājs. Ir visiem kopīgi jāizvēlas jauns maršruts un ar uzticību jaunam kapteinim jāturpina to ledu līdz savam lasītājam lauzt. Esmu pārliecināts – lai gan tirgus ir piesātināts, pastāv iespēja arī jauniem spēlētājiem sevi apliecināt, parādīt un pierādīt. To apliecina arī sociālo tīklu pasaule – tajā ik pa brīdim parādās jauns klubiņš, kurā cilvēki labprāt dodas dejot, piemēram, šobrīd tas ir tiktoks, kamēr feisbuks kļūst par tādu kā teātra kafejnīcu, kur cilvēki iet pasēdēt un parunāt par dzīvi. Sakratot to burciņu, kas ir Latvijas mediju lietotāju tirgus, domāju, var notikt arī pozitīvas izmaiņas.

No malas viss vienmēr izskatās citādi. Tagad jau esi pie mums iedzīvojies, bet kas šķita negaidīts, šurp atnākot un skatoties ar svaigu aci?

Pirmkārt, mani pozitīvi pārsteidza visu žurnālistu un redakciju attieksme pret latviešu valodu. Interneta medijā var publicēt neierobežotu daudzumu rakstu, viens korektors nespēj visu izlasīt, tāpēc latviešu valodas prasmju līmenis nav vienmēr bijis augstā līmenī, un to noteikti pamana prasīgs lasītājs. 

Džona Kotera grāmata "Mūsu aisbergs kūst".

Foto: Publicitātes

Pirmais tātad "Latvijas Medijos" ir valodas tīrība, otrs – satura dažādība. Ne viss spektrs nosegts, nav izklaidējošā, nosacīti bulvārpreses satura, bet tas manās acīs pat ievelk plusiņu šim uzņēmumam, tam nav vēlmes skriet pēc piecpadsmit minūšu slavas, bet ir nopietna attieksme un profesionāla žurnālistika. 

Skumjākais tikai – te es labprāt atsauktos uz Džona Kotera grāmatu "Mūsu aisbergs kūst", kas vēsta par pingvīniem, kuri neapjauš, ka ledus zem viņu kājām kūst. Tas vizuāli nav acīmredzams, un to apzinās tikai daži no pingvīniem – nedaudz žēl, ka Latvijā drukātā prese pietiekami laikus nenoreaģēja uz interneta mesto izaicinājumu un tagad spiesta būt iedzinējos.

Draudzene tieši šobrīd papildinās vienā no vadošajām ASV žurnālistikas augstskolām, un tur pasniedzēji teikuši – ja kāds vēlas redzēt tiešām veiksmīgu digitālo mediju risinājumu, esot jāskatās uz Igauniju...

Tik tiešām, igauņi ir soli mums priekšā, un to es zinu no savas pieredzes, jo "Tvnet" ir daļa no "Postimees" grupas, savukārt "Postimees" ir avīze ar simts gadu senu vēsturi. Viņiem tas ir pašsaprotami, ka par digitālo saturu arī jāmaksā, un abonēšanas maksa nav maza.

Pamazām gan situācija mainās arī Latvijā; redzam, ka lielākie portāli pēdējos gados ieviesuši maksas saturu, un panākumi nemaz nav peļami. Publiski izskanējis, ka "Delfi.lv" ir jau 17 000 abonentu, arī "KLIK" abonētāju skaits mērāms tūkstošos. Jaunākajai paaudzei, man šķiet, par maksas saturu vispār nerodas jautājumi – varam paskatīties uz "Netflix", "Spotify", "HBO", "Disney +". Tas tvaikonis lēnām ir jāpagriež un jālauž stereotipi par to, ka viss pieejams bez maksas. Varbūt visiem medijiem būtu nepieciešams konsolidēties kampaņā kvalitatīvas žurnālistikas atbalstam. Mēs "Latvijas Medijos" ar to pavisam noteikti varam lepoties.

Vai ir kas tāds, kā tev šobrīd pietrūkst "Lasi.lv" saturā? Jau pieminēji, ka mums nav bulvārpreses sadaļas – varbūt pats vēlies papildināt mūzikas sadaļu, jo tu taču turpini rakstīt...

Domāju, arī daudzi, kas mani kā vienu no redzamākajiem Latvijas mūzikas žurnālistiem pazīst ilgāku laiku, sagaida pienesumu šajā lauciņā. Tā gan šobrīd nav mana prioritāte, jo vispirms uz sliedēm jāuzliek un jāpalaiž viss lielais "Lasi.lv" vilciens. Taču "Latvijas Medijos" man ir lielisks atradums – kolēģis fotogrāfs Dainis Bušmanis, kurš arī ir liels melomāns un apmeklē pat vismazākos koncertus, fotografē, filmē, viņam ir daudz unikāla satura. Noteikti iesaku apmeklēt viņa "YouTube" kanālu. Mēs jau esam uzsākuši sadarbību arī "Lasi.lv". Mūsu digitālajā platformā šobrīd atrodamas tādas koncertu galerijas, kādu nav nekur citur.

Kā jau minēju, mūzika ir svarīgs caurvijošs elements manā dzīvē, un, protams, man ir arī tāda kā misijas apziņa – ja iznāk kāds labs albums, laba dziesma, gribas par to profesionāli uzrakstīt un iedot mūziķiem atgriezenisko saiti, jo jaunā paaudze par mūziku vairs neraksta, pat video recenzijas nefilmē.

Varbūt šis vienkārši ir zemākais punkts un pēc kāda laika atkal jauniešiem gribēsies apmainīties viedokļiem par mūziku?

Domāju, tas nenotiks, jo internets, mūzikas straumēšanas vietnes visu izmainīja. Agrāk cilvēks, pirms par padsmit latiem pirka mūzikas disku, izlasīja, kas par to sakāms mūzikas kritiķiem. Tagad katrs pats sev ir mūzikas kritiķis, katrs pats ieiet "Spotify", noklausās un izvērtē, patīk vai nepatīk.

Turklāt "Spotify" piedāvā – ja tev patika tāda dziesma, varbūt gribi noklausīties vēl šādu...

Mūzikas kritika diemžēl ir izmirstoša lieta, tādēļ šai, tāpat kā citām izzūdošām kultūras un pētniecības jomām, vajadzētu ar laiku būt Kultūras ministrijas atbalstītām. Ir tomēr vajadzīgs mūzikas kritiķis, šis meža sanitārs, kas palīdz navigēt mūzikas džungļos, citādi nav starpnieka starp klausītāju un mūziku. Arī interešu grupās sociālajos tīklos pārsvarā diskutē par iecienītākajiem mūzikas nesējiem – vinila platēm, kompaktdiskiem, kasetēm, tehniku –, nevis par saturu. Tādēļ kopā ar saviem dažiem kolēģiem, kas vēl raksta profesionāli par mūziku, jūtos mazliet kā izmirstošs dinozaurs.

Tev iznākušas arī divas grāmatas, par grupām "Jauns Mēness" un "Pienvedēja piedzīvojumi".

Jā, tas bija nākamais solis manā kā žurnālista izaugsmē. Gribējās izdarīt kaut ko paliekošāku, turklāt abas šīs grāmatas par Latvijas rokmūziķiem iznāca vienā sērijā, kas arī man šķiet svarīgi apstākļos, kad daudzi paši raksta, paši uz savu galvu maketē un paši izdod savas grāmatas. Man šķiet, tas nonivelē grāmatas reputāciju, tādēļ svarīgi, ka pastāv tādas izdevniecības kā "Latvijas Mediji", "Dienas Grāmata" un citas, kas rūpējas par satura kvalitāti.

Pats teici, ka neesi tikai mūzikas mīļotājs vien, bet arī mākslas kolekcionārs. Par kāda veida mākslu mēs runājam?

Tā ir mana pēdējo gadu aizraušanās. Kolekcionēju latviešu mākslu, tas sākās pirms gadiem sešiem septiņiem, kad devos ciemos pie mākslinieka Ata Jākobsona, kam tobrīd bija Purvīša balvai nominēta gleznu sērija "Melnā matērija". Viņa gleznu noskaņa ļoti uzrunāja, turklāt mēs ar ģimeni tobrīd pārcēlāmies uz jaunu dzīvesvietu, gribējās kaut ko laikmetīgu un svaigu pielikt pie sienas. Droši vien ietekme ir arī tam, ka mans tēvs tāpat bija mākslas kolekcionārs, antikvariāta eksperts, mums Baronielas dzīvokļa stūros bieži stāvēja gleznas, ikonas vai bronzas svečturi, vai marku, monētu albumi – zemapziņā ierunājās bērnības atmiņas.

Pienāk tāds vecumposms, kad šķiet – kaut kas dzīvē jāpamaina. Kāds varbūt nopērk sporta mašīnu vai moci, kāds atrod sev jaunu sievu, man šis process noritēja tā, ka sāku pastiprināti interesēties par mākslu.

Pag, pag, te par ģimeni mazliet plašāk, lūdzu. "Latvijas Mediji" ir diezgan ģimenisks uzņēmums, reiz pat rēķinājām, cik mums ir daudzbērnu ģimeņu...

Esmu lepns, ka mēs arī kādu laiku bijām Goda ģimene. Tagad gan vecākais dēls Dāvis no ligzdas aizlidojis, viņam jau tūliņ būs 23 gadi, studē maģistrantūrā un spēlē basketbolu. Vidējā, Žanete, patlaban kārto devītās klases eksāmenus, un viņai, gluži kā man, patīk dažādas radošas lietas. Un tad ir jaunākā meita Estere, kurai tūliņ paliks seši gadi. Man ir trīs bērni ar palielu gadu starpību, bet, kā smejos, no vienas sievas, un tas mūsdienās uzskatāms kā sasniegums (smejas), jo savu vienaudžu vidū bieži redzu, ka cilvēki šķiras un veido jaunas ģimenes, bet iekrīt tajās pašās lamatās. Man stabila ģimene vienmēr ir bijis dzīves balsts, tas, kas mani stiprina.

Jānis, Ilze, Estere, Dāvis un Žanete Vecpiebalgā, pie Nedža ezera.

Foto: No personiskā arhīva / Latvijas Mediji

Atgriežoties pie mākslas – ko tad īsti kolekcionē?

Sāku ar grafiku, kas arī cenu ziņā bija pieejamāka, tad sekoja glezniecība – kartoni, audekli. Mājās pilni plaukti ar mākslas grāmatām, centos visā iedziļināties un izprast. Tagad mēģinu iedziļināties keramikas pasaulē. Mājinieki reizēm pukst, ka visi stūri mājās aizkrauti ar gleznām, tādēļ sapratu, ka lielformāta darbus vairāk nevajag pirkt, jāizvēlas tādi, kas neaizņem daudz vietas un ko var ielikt atvilktnē. Tā nu man tagad ir, piemēram, solīda kolekcija ar Oto Skulmes teātra tērpu metiem, pārsvarā no 20.–30. gadiem, tie daudz vietas neaizņem. Iegādājos īpašu skapi ar seklām, šaurām atvilktnītēm, tādu, ko izmanto arhitekti, tagad katra grafika, katrs zīmējums vai skice savā aploksnītē...

Mākslas kolekcionēšana man ir ne tikai hobijs un process, kas iepriecina, bet arī laba investīcija. Ne velti savu mākslas žurnālistikas procesu, ar ko tas viss sākās, esmu nodēvējis par "Investē mākslā". Patiešām, latviešu māksla ir ļoti pieejama, nav jāiet uz "Jysk" vai "Ikea" pirkt rūpnieciski saražotas bezpersoniskas gleznas, ko pielikt pie sienas, ja gandrīz par to pašu cenu var nopirkt labu Harija Veldres vai Edgara Vintera gleznu. Jūtu to kā savu misiju – parādīt, ka Latvijā ir augstvērtīga māksla, un to var atbalstīt, vienlaikus arī ieguldot liekos līdzekļus.

Tad jau varam gaidīt izstādi "No Jāņa Žildes kolekcijas"?

Noteikti ar laiku to varētu īstenot, jo manā kolekcijā jau ir vairāki simti darbu. Nav gan tā, ka es tikai krauju kaudzē, dodu arī prom, kaut ko pārdodu, šo to iemainu, labs kontakts izveidojies ar Rīgas galeristiem... Turklāt man ir noteikti viena no plašākajām latviešu mūzikas kompaktdisku kolekcijām. Sākumā man kā žurnālistam sūtīja ierakstus, tādējādi izveidojās kolekcijas pamats un, tā sakot, kritiskā masa. 

Turklāt, tā kā Latvijā saražotie kompaktdiski ir ierobežotā daudzumā, tas ir konkrēts, aptverams skaits, tādēļ vēl jo vairāk interesanti un azarts atrast kaut ko sen piemirstu, un ir satraucoši atrast kādu piemirstu 90. gadu kompaktdisku, piemēram, Ādažu krāmu tirdziņā.

Nevarēju saprast, jautāt vai nejautāt. Nenoturēšos tomēr laikam: kā tev šķiet, kādēļ mums neizdodas un neizdodas uzķert Eirovīzijas skatītāju gaumi? Pašam nav bijis kārdinājums piedalīties?

Sākšu ar to, ka savā būtībā esmu opozīcijā visam, kas ir spīguļojošs, mirguļojošs un piecpadsmit minūšu slavu nesošs. Ne jau velti lielie mūziķi, izņemot "ABBA", šajā šovā nepiedalās. Protams, tādai mazai valstij kā Latvija tā ir iespēja izvirzīt vismaz uz brīdi kādu eksportspējīgu mākslinieku, kā tas izdevās, piemēram, Somijai. Tā gan šogad oficiāli neuzvarēja, bet, tautasprāt, uzvarēja gan, "Cha Cha Cha" regulāri skanēja arī hokeja čempionātā. Tātad kaut kāda jēga piedalīties ir, bet jāsaprot, ko vēlamies panākt – vai gribam reprezentēt valsti, parādīt, kāda interesanta mūzika pie mums top, ka esam zeme, kas dzied, vai vienkārši gūt panākumus. 

Skaidrs, ka šogad uz konkursu nosūtītā dziesma nebija lemta panākumiem. Manuprāt, uz Eirovīziju būtu jāsūta priekšnesums, kas paliek prātā ar savu košumu, tad tam būtu kaut kāds racionāls pamatojums.

Tas ir viens aspekts, bet otrs, protams, ir kaimiņu būšana, jo balsošana jau parasti nenotiek par dziesmu, bet par kaimiņu, tāda politiska būšana. Mums šogad kaimiņu pusfinālā nebija.

Ja reiz pieminēji 90. gadu mūziku, pajautāšu par "The Satellites" dziesmu "Nekad nekad", ko dēvē pat par neformālo latviešu 90. gadu jauniešu himnu.

Tādu apzīmējumu nebiju dzirdējis, bet prieks, ka mūsu debijas dziesma sanāca tik spilgta – izcīnīja uzvaru "Liepājas Dzintarā" un turpina dzīvot cilvēku atmiņā. Protams, "Nekad nekad" bija tikai sākums, kopš tā laika radīts daudz interesantas mūzikas, bet redzamākās virsotnes, protams, ir dažas. 

Grupas "The Satellites" koncertā kopā ar reperi Gustavo Vecrīgā īru krogā "Tim McShane" tiek izpildīta dziesma "Nekad, nekad". 1999 gads.

Foto: No personiskā arhīva / Latvijas Mediji

Tagad, starp citu, pateicoties bērnu raidījumam "Ukulele", tāda virsotne varētu būt arī "Policija brauc!". Prieks, ka laiku pa laikam kāda no dziesmām atgādina par sevi visinteresantākajos, negaidītākajos veidos. Negribētos jau nodzīvot līdz tam, ka tikai pēc nāves tevi kāds novērtē. (Smejas.)

Arī "Lasi.lv" manā dzīvē ir vēl viena debija, tāpēc ceru, ka līdzīgi kā ar "Nekad nekad" mums visiem kopīgi izdosies jaudīgs sākums un, atskatoties pēc divdesmit gadiem, varēsim teikt, ka tas bija tiešsaistes medijs, kas definēja 21. gadsimta 20. gadus. 

Kā mūs raksturoja kāds jauneklis – medijs bez dzeltenajām ziņām. Ar tādu saukli var strādāt un paveikt lielas lietas...

Jānis Žilde

Portāla "Lasi.lv" galvenais redaktors.

• Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju (maģistrs).
• Žurnālists, galvenā redaktora vietnieks ziņu medijā "Tvnet".
• Tiešsaistes mediju eksperts.
• Balvas "Zelta mikrofons" žūrijas priekšsēdētājs.
• Pieredzējis mūzikas kritiķis.
• Grāmatu "Piekūns skrien debesīs" un "Pienvedēja piedzīvojumi. Trīs no Sabiles" autors.
• Grupu "The Satellites" (vēlāk "Satellites LV"), "Kuba", "Pilots Buda", projekta "Raadio" iedvesmotājs un līderis.
• Filmu "Darbaļaužu balets", "Šķērrocis" u. c. mūzikas autors.