20. marts vēsturē un senās avīzēs. "Mēs esam un gribam būt brīvi"

1525. gada 20. martā. Pirms 500 gadiem Memingenā, Švābijā Mārtiņa Lutera reformācijas un Vācijas zemnieku kara laikā tika izdots pamflets "Zwölf Artikel" jeb "Zemnieku 12 prasības".

To uzskata par kopš Senās Romas tiesību laikiem praktiski pirmo gadījumu Eiropā, kad šādi, rakstītā un koncentrētā veidā izklāstītas cilvēka un pilsoņa tiesību pamattēzes. Līdzīgas ir tikai 1215. gada Anglijas dižciltīgo prasības karalim Džonam Bezzemim, tā sauktā "Magna Carta" jeb "Lielā harta", taču "Zemnieku 12 prasībām" tomēr ir cita noskaņa.

Dokuments, balstīts Svētajos Rakstos un baušļos, no vienas puses, pauda Švābijas zemnieku lokālās prasības, no otras puses, tā kā to strauji pavairoja ar tolaik jaunajām grāmatu drukas tehnoloģijām, tas izplatījās un kļuva populārs tālu aiz Švābijas robežām, paliekot vēsturē. Pirmajā punktā bija pieprasīts, lai pati draudze, nevis kungs, varētu izvēlēties vai atstādināt mācītāju. Otrais aicināja mainīt baznīcas desmitās tiesas iekasēšanas kārtību, lai daļa no ievāktā nonāktu draudzes trūcīgo uzturēšanai. 

Pats būtiskākais bija petīcijas trešais punkts, kas noliedza dzimtbūšanu un atgādināja, ka Kristus ar savu upuri izpircis un atbrīvojis visus, tāpēc "saskaņā ar Rakstiem mēs esam un gribam būt brīvi". 

Sekojošajos punktos, balstoties Bībelē, tika pieprasītas tiesības arī nabadzīgajiem medīt un izmantot mežus, zvejot ūdeņos. Vēl vairāki punkti norādīja uz nepieciešamību noregulēt zemnieku un zemes kungu attiecības, samazināt maksājamās nodevas un klaušas, izbeigt to nepārtrauktu palielināšanu, sodus un patvarīgas prasības, "lai zemnieki varētu mierīgi strādāt", pārtraukt kopienām piederošo aramzemju un ganību piesavināšanos. Tajā pašā laikā zemnieki pilnībā neatteicās no pienākumiem pret kungu, tikai lūdza šos pienākumus reglamentēt un padarīt saprātīgākus. 11. punkts runā par savdabīgo mantojuma nodokli "Todfall", ko zemnieka nomiršanas gadījumā atraitnēm un nelaiķa bērniem jāmaksā kungam, lai šo mantojumu saņemtu. Iesniedzēji pauda, ka tā ir "aplaupīšana Dieva un goda priekšā", tāpēc nodeva pilnībā atceļama. Noslēdzošais, 12. punkts, uzsvēra, ka viss iepriekš rakstītais balstīts Dieva vārdā un autori gatavi atteikties no "12. punktiem", ja tas tā nav. Lai arī pilnīgas skaidrības par petīcijas autoriem trūkst, to parasti piedēvē Memingenas protestantu teologam Kristofam Šapeleram un kažokādu apstrādātājam, dažādu protestantisku sacerējumu autoram Sebastiānam Loceram. 

Vēsturnieki tekstu vērtē kā prasībās mērenu, tomēr Mārtiņš Luters šīs tēzes neatbalstīja, uzskatot, ka tās vēršas pret sabiedrisko kārtību un valdnieku varu.

"Sociāldemokrāts", 1925. gada 20. martā

Bezmaz liela katastrofa nenotika pilsētas elektriskā spēka stacijā dažas dienas atpakaļ. Vienai no spēka ražošanas turbīnām ar 2500 kilovatu strāvu ražojumu piepeši pārtrūka bandāža. Par laimi, mašīnists to laikā pamanīja un turbīnas darbību pārtrauca. Ja šī turbīna būtu vēl dažas minūtes ilgāki darbojusies, viņa būtu briesmīgu postu nodarījusi visai spēka stacijai un būtu, bez šaubām, nonāvējusi vairākus cilvēkus, kā arī pilsētas apgaismošanu un tramvaja satiksmi uz ilgāku laiku pārtraukusi. Turbīnas sabojātā daļa patlaban pasūtīta A. E. G. fabrikā Berlīnē.