3.2 °C
Bumbošana – iespējams, tas varētu būt labākais raksturojums tam, kā ASV prezidents Donalds Tramps cenšas pēc saviem ieskatiem nokārtot kara beigas Ukrainā.
Tas nav kaut kāds no gaisa grābts apzīmējums, bet atvasinājums no pašu procesa dalībnieku lietotā raksturojuma. "Bumba tagad ir Krievijas pusē" ("Ball now in Russia's court") – tā aizvadītajā nedēļā sacīja ASV valsts sekretārs Marks Rubio pēc tam, kad tikšanās laikā Ukrainas pārstāvji bija apliecinājuši gatavību 30 dienu daļējam pamieram. Pieminētā "bumba" todien tika daudz locīta dažādos izteikumos, tostarp Latvijas prezidenta Edgara Rinkēviča tviterierakstā. Varbūt Krievijai šī situācija tiešām nav tā ērtākā, salīdzinot ar visiem citiem Putinam patīkamajiem pavērsieniem, kas piedzīvoti pēdējo mēnešu laikā, tomēr cerēt, ka tagad lietas mainīsies uz labo pusi, gan nevajadzētu.
Problēma ir tā, ka bumbošana īsti nav stāsts par iespējamo mieru. Labi redzams, ka Krievija to nevēlas vai arī vēlas tādā formā, kas būtu tuva Ukrainas kapitulācijai, un ukraiņi to labi apzinās.
Bumbošana ir Trampa ambīciju apmierināšana, lai no tā iegūtu kādu nosacītu priekšrocību.
Pēc idejas, un acīmredzot tā to saprot visi, kas atkārto Rubio teikto par bumbu, Ukrainai tagad šajā ziņā vajadzētu būt labākā situācijā – tā ir izrādījusi pretimnākšanu Trampa iecerēm, piekritusi pamieram, piedāvājusi ASV darījumu (retzemju minerālu līgumu). Tikmēr Krievijā no visiem skaļruņiem skan, ka nekādas apstāšanās, tikai uz priekšu. Putins it kā pieklājības dēļ izteicies, ka varētu jau pārtraukt uguni, bet… Tālāk seko nepārprotami mājieni par prasībām.
Tagad Trampam vajadzētu sadusmoties un kaut kā sodīt Krieviju, kā viņš to demonstratīvi darīja pēc tam, kad Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis bija atļāvies kaut ko iebilst Baltā nama Ovālajā kabinetā. Taču tas nenotiek, tiek izziņota kārtējā produktīvā telefonsaruna ar Putinu, kur abi spriedīšot par "lielām zemēm" un "spēkstacijām" – tas no Trampa paziņojuma.
Dažos sporta veidos, arī Trampa īpaši iemīļotajā golfā, ir termins "handikaps" jeb priekšrocība. Parasti to piešķir vājākam spēlētājam, lai izlīdzinātu uzvaras iespējas un spēle būtu godīgāka.
Taču ģeopolitiskajā spēlē, ko pašlaik spēlē Tramps, izskatās, ka liels handikaps ir piešķirts tieši agresoram – Krievijai.
Kādu "mieru" vēlas Krievija? No visiem paziņojumiem izriet, ka tās priekšstatos nekas daudz nav mainījies kopš 2022. gada aprīļa, kad notika Ukrainas un Krievijas pārstāvju sarunas Stambulā. Tolaik medijos parādījās fragmenti no vienošanās projekta, ko Ukraina noraidīja. Kremlis ir licis saprast, ka miera sarunām būtu jāsākas tieši uz šīs bāzes. Turklāt to kā "orientieri" 23. februārī pieminēja arī ASV īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs (viņš tagad kļuvis par galveno personu arī saziņai ar Maskavu, jo ģenerālis Kīts Kellogs esot noraidīts kā pārāk proukrainisks).
Kādas bija šīs prasības? Viens no galvenajiem punktiem bija Ukrainas kā neitrālas valsts statusa noteikšana, kas būtu jānostiprina konstitūcijā (izsvītrojot tur pašlaik ierakstīto, ka Ukrainas mērķis ir dalība NATO). Tas liegtu Ukrainai pievienoties militārām aliansēm, izvietot ārvalstu bāzes vai ieročus, tā nevarētu iesaistīties aktivitātēs, piemēram, militārās mācībās, kas neatbilstu neitralitātes statusam. Jāpiebilst, ka šis bija viens no punktiem, ko Ukrainas vadība tolaik bija gatava apsvērt, apzinoties, ka dalība NATO tāpat nebūtu tik drīz. Taču tā nebija vienīgā Krievijas vēlme.
Ukrainai būtu jāgroza sava konstitūcija, lai piešķirtu krievu valodai oficiālās valsts valodas statusu līdzvērtīgi ukraiņu valodai, kā arī jāmaina vairāki iekšējie likumi, tostarp Ukrainas dekomunizācijas likumi.
Jāatceļ visas pret Krieviju noteiktās sankcijas, kas tika ieviestas kopš 2014. gada, un jāatsauc krimināllietas pret Krieviju Starptautiskajā krimināltiesā par kara noziegumiem pret Ukrainu. Īpaši būtiska bija prasība samazināt armiju.
Domnīca ISW (Institute for the study of war) nesen, vēlreiz analizējot Stambulas sarunu tēmas, secināja: "Ukrainai gandrīz pilnībā jāatbruņojas un jāapņemas nekad neuzturēt armiju, kas spēj aizstāvēt valsti." Kā atgādina ISW, tolaik bija norādīti arī konkrēti skaitļi. Piemēram, Ukrainas armijas personāls jāsamazina līdz 85 000 (pirms pilna mēroga kara sākuma – ap 196 000), tanku skaits – ne vairāk kā 342 (pirms kara – 858), bruņumašīnas – 1029 (iepriekš 2381), artilērija – 519 (iepriekš 1818), raķešu sistēmas – 96 (iepriekš 354), pretgaisa aizsardzība – 190 (iepriekš 322) un tā tālāk.
Tātad faktiski prasīta Ukrainas militāro spēju vājināšana vismaz uz pusi. Pretī tika piedāvātas nosacītas drošības garantijas, kur viss tāpat paliktu Krievijas rokās un tā jebkurā brīdī varētu no saistībām atteikties
(tāds Budapeštas memorands 2.0).
"Vienošanās par šādu Stambulas protokolu būtu atstājusi Ukrainu bezpalīdzīgu nākotnes Krievijas draudu vai agresijas priekšā. Tā neuzlika nekādas saistības Krievijai attiecībā uz tās militārā spēka lielumu, izņemot dažus punktus," norāda ISW, secinot, ka šādas prasības ir pilnīgi nepieņemamas arī no šodienas viedokļa un neatbilst pat tam, ko teikuši Trampa administrācijas pārstāvji. "Vienošanās ir pilnīgi nesavienojama ar pašreizējo ASV politiku un nevar būt pamats vai orientieris sarunām, kas nebūtu nekas cits kā kapitulācija Krievijas pirmskara prasībām," tā ISW. Jāpiebilst, ka Krievijas prasība noteikti būs arī Ukrainas teritorijas lielas daļas paturēšana, iespējams, lielākas, nekā tā šobrīd kontrolē (Putins ir runājis par visu Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas un Hersonas apgabalu). Arī tam Ukraina nekad nepiekritīs.
Kad Tramps un viceprezidents Dž. D. Venss Ovalajā kabinetā publiski skaidrojās ar Zelenski (kā tagad atzinis Tramps, tā bijusi daļa no stratēģijas, kā izdarīt spiedienu uz Ukrainu), nevarēja nepamanīt, ka turpat blakus ir vēl kāds cilvēks, kura sejas izteiksme liecināja, ka viņam tas viss ļoti nepatīk. Tas bija valsts sekretārs Marks Rubio.
Viņa misija ir īstenot Trampa plānu, vienlaikus turot visu šo procesu arī kaut kādos saprāta rāmjos, panākt, lai tas viss neizskatītos vienkārši pēc Ukrainas atdošanas, kas galu galā liks izskatīties vājai arī Amerikai.
Taču vainīgs nebūs Tramps. Līdzīgi kā tas jau notika Trampa pirmās prezidentūras laikā, kad administrācijā nepārtraukti notika izmaiņas, vainīgi būs Rubio, Kellogs, Vitkofs un vēl kādi citi, kas nebūs pratuši īstenot priekšnieka iedomas, kas jau pašā saknē ir bijušas aplamas. Bet tas vēlāk, pagaidām – bumbošana.
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
