19. marts vēsturē un senās avīzēs. Leļļu teātra sākumi

1935. gada 19. martā. Pirms 90 gadiem laikraksts "Latvijas Kareivis" jūsmīga recenzijā pavēstīja par pirmo profesionāla un pastāvīga leļļu teātra izveides mēģinājumu – 17. martā Dailes teātrī ar Eduarda Smiļģa atbalstu, pēc aktiera un režisora Emīla Mača un mākslinieka dekoratora Herberta Līkuma ierosinājuma bija notikusi leļļu izrāde "Poģīša nelaime", balstīta Ernesta Birznieka–Upīša bērnu stāsta motīvos par suņa Poģīša izpestīšanu no suņķērāju gūsta.

Mūziku izrādei komponēja Burhards Sosārs. Zāle pirmizrādē bija skatītāju pilna. Rindās sēdēja arī izglītības ministrs Ludvigs Adamovičs un Kārļa Ulmaņa vadības gados īpaši prominētais literāts un Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītājs Edvarts Virza. Jāatzīmē, ka 20. gadsimta 30. gados interese par marionešu teātri bija jūtama visā Eiropā. Augstas klases leļļu teātri šajā laikā pastāvēja Čehoslovākijā un tāpat PSRS. Latvijas gadījumā leļļu vadītāji un ierunātāji bija tie paši Dailes teātra aktieri. Tas nozīmēja, ka profesionalitāte marionešu vadīšanā un vispār lugu dramaturģija tomēr nebija īpaši augstā līmenī. Tāpat kritika aizrādīja, ka aktieru balsis aiz aizslietņa skan pārāk klusu un, tā kā lelles bija vien nepilnu pusmetru garas, no pēdējām rindām ne vienmēr viss bija redzams un dzirdams. Tomēr kopumā leļļu izrādes tika uzņemtas atzinīgi un pozitīvi. "Latvijas Kareivis" atzīmēja: 

"Bērnu mīļākie draugi – lelles un rotaļu sunīši nu bija atguvuši dzīvību, kustības, valodu un varēja pateikt it visu, kas tiem uz sirds. 

Šīm dzīvajām lellēm nav tikai iepriecēšanas vai laika kavēšanas nozīme vien; ar savām vienkāršām kustībām un raksturīgi akcentētiem grimiem tās palīdz mazajiem skatītājiem orientēties savā tuvākajā apkārtnē un ieskatīties, vērot un saprast arī lielo dzīvi, kas caur pieaugušo mīmiku, žestiem un valodu tiem paliek sveša un bieži arī pārprasta. Tā mēs šajā leļļu spēlē varam atrast lielu audzinošu vērtību un droši varam teikt, ka "Poģīša nelaimes" uzvedums un tā dalībnieku gaitas devušas mazajiem skatītājiem daudz vairāk, kā to dažkārt spētu vecāku pamācības un labi domātie rājieni."

Leļļu teātris Dailē gan bija tikai māksliniecisks eksperiments, kas turpinājās vien gadu un pēc kopumā trīs lugu uzvešanas izbeidzās 1936. gada februārī, lai arī publikas atsaucība bija. Pārtraukuma iemesls visdrīzāk bija domstarpības starp H. Līkumu un teātra vadību. 

Jāpiebilst, ka 30. gadu otrajā pusē leļļu trupa darbojās arī Rīgas Krievu teātrī, taču pastāvīgu leļļu teātris Rīgā nodibināja tikai 1944. gadā. 

Par to atkal parūpējās H. Līkums, kurš padomju okupācijas gados bija spējis izveidot politisku karjeru kā Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts un LPSR Mākslinieku savienības organizācijas komitejas priekšsēdētājs.

"Kurzemes Vārds", 1925. gada 19. martā

65 gadus vecs izvirtulis. Rīgā pirmdien pulksten 9 vakarā pie policijas kārtībnieka ieradās Ludzas ielā 65 īpašniece A. A. un ziņoja, ka viņas mājā 65 g. vecais Grigorijs Jegorovs bieži ieved savā dzīvoklī mazgadīgas meitenes. Tūliņ kārtībnieks ieradās J. dzīvoklī, kur atrada durvis aizslēgtas. Uz viņa vairākkārtējiem uzaicinājumiem ielaist viņu un namsaimnieci dzīvoklī, G. J. sākumā neatbildēja, bet beidzot tomēr durvis atvēra. Kad istabā iegāja policists, viņš atrada dzīvokļa īpašnieku J. bez svārkiem. 

Turpat atradusēs kāda 13 g. veca Elizabete D. no Ludzas ielas. Pēdējā arī bijuse puskaila un tikai policista klātbūtnē apvilkuse virsdrēbes. 

Uz jautājumiem, ko meitene darījusi viņa dzīvoklī, J. atbildēja, ka J. D. atnākusi pie viņa pēc malkas. G. Jegorovu līdz ar meiteni nogādāja 9. policijas iecirknī. Nopratināšanā meitene stāstījusi, ka vakar viņa ieradusies J. dzīvoklī pēc laikrakstiem. To viņa darījuse arī agrāk. Uzturoties istabā, vecis bieži vien licis viņai noģērbties un apmierinājis pie viņas savas kaislības. Kā atlīdzību J. devis meitenei 25 r., pie kam stāstījis viņai, ka viņa dzīvoklī bieži ierodoties arī citas meitenes, kurām maksājot par apmierinājumu 100 r. Vecis paturēts apcietinājumā.