Nedēļas cilvēks Kaspars Daugaviņš. Vīra cienīgs lēmums

Nespēdams izturēt ilgos atšķirtības brīžus no ģimenes, hokejists Kaspars Daugaviņš 36 gadu vecumā sezonas vidū pēkšņi paziņoja par hokejista karjeras beigšanu.

Pašam spēlējot Slovākijā, bet sievai Santai un meitām dzīvojot Latvijā, tika pieņemts lēmums, kurā hokejs šoreiz bija zaudētājs.

Kapteinis, līderis, patriots, personība, arī joku plēsējs, tāds, kurš atbildi parādā nepaliks. Atklāts pret žurnālistiem un atsaucīgs pret līdzjutējiem, jo īpaši mazākajiem. Brīžiem pārlieku emocionāls, taču vienmēr taisnīgs: ja komanda nospēlēja sūdīgi, tad tā arī pateica, attaisnojumus nemeklējot. Slims ar hokeju.

Atmiņā nāk 2012. gada pasaules čempionāts Stokholmā. Daugaviņš uz to ieradās pēc savas pirmās pilnās sezonas NHL klubā Otavas "Senators". No viņa gaidīja līdera sniegumu, taču spēle viņam nevedās. Turnīra gaitā izrādījās, Daugaviņš laukumā iet ar lauztu kājas pirkstu. Hokejisti attiecībā uz dažādām traumām bieži vien ir diezgan padulli, jo īpaši izslēgšanas spēlēs, taču te bija gadījums, kad visi saprastu, ja Kaspars tomēr nespēlētu. 

Bija redzams, ka ārpus laukuma viņš pārvietojas pieklibojot, taču Kaspars tādu iespēju pat neapsvēra, ja reiz slidu varot uzmaukt kājā, tad jāiet un jādara. 

Doks Jānis Kvēps žurnālistiem tik noteica: ko jūs gribat, tas taču Daugaviņš. Darītājs Kaspars lielajā hokejā bijis jau no pirmās dienas, sākot ar viņa izlēcēja baltajām slidām, turpinot ar cigāriem "Arēnā Rīga", Latvijas jauniešiem uzvarot U-18 pirmās divīzijas turnīrā. Būdams sešpadsmitgadīgs puika, pakaitināja vecos kadrus jeb autoritātes, tāpēc bija reizes, kad nācās mukt no Artūra Irbes vai treniņā izvicināt dūres ar Aleksandru Semjonovu. Kārtīgi trenēties Kaspars sāka diezgan vēlu, desmit gados, taču pirmās hokeja prasmes jau bija apgūtas uz piemājas dīķa mammas uzraudzībā. Talantīgs, jo jau pēc gada bija rezultatīvākais spēlētājs savā komandā. Bērnībā krājis hokejistu kartītes, daļu pēc tam iemainījis pret hokeja formu, kas tolaik bija liels deficīts. Jau no bērna kājas bijis sapnis kādreiz spēlēt Latvijas izlasē. Valstsvienības stāsta kulminācija 2023. gada maijā Tamperē, kur Daugaviņš, kura muguru rotā milzīgs Latvijas ģerboņa tetovējums, kā komandas kapteinis virs galvas cēla trešās vietas ieguvēju balvu.

Reti kuram Latvijas hokejistam ārzemēs ir rīkotas tik sirsnīgas atvadas.

Piektdien Mihalovcē tādas bija Daugaviņam, jo viņu cienīja visur – ne tikai komandas biedri, bet arī pretinieki. Nekad neuzzināsim, kā būtu iegrozījusies viņa karjera, ja 2013. gada jūnijā Stenlija kausa izcīņas finālspēlē otrajā papildlaikā Daugaviņš pie pretinieku vārtiem būtu trāpījis pa ripu un guvis uzvaras vārtus. Iespējams, NHL durvis pēc tam viņam būtu pavērušās daudz plašāk. Tomēr arī bez visa tā Kasparam grēks sūdzēties, hokejista karjera izdevusies spoža, un cerams, ka viņš sev vietu hokejā atradīs arī jau citā statusā.