18.2 °C
Šobrīd televīzijas skatītājiem visā Latvijā katru piektdienas vakaru plkst. 21.05 kanālā "STV" ir iespēja vērot jaunu televīzijas raidījumu "Kivičs. Tieši un atklāti". Tajā mūziķis un TV personība Andris Kivičs uz sarunu aicina sabiedrībā zināmus cilvēkus, lai uzdotu viņiem visdažādākos jautājumus, taču tas nav vienīgais jaunums Andra Kiviča dzīvē. Uz skatuves atgriezusies arī leģendārā grupa "Z-Scars".
Aizvadījuši pirmo koncertu, mūziķi ir gatavi sevi atkal pavisam nopietni pieteikt mūzikas lauciņā.
"Nav nekā labāka dzīvē par mūziku un patiesām, īstām sarunām!"
tā Andris Kivičs.
Kādas ir sajūtas atgriezties raidījuma vadītāja statusā?
Ļoti labas sajūtas. Jāsaka gan, ka es pēdējos divus gadus esmu "YouTube" kanālā vadījis raidījumu "No Bullshit Experience ar Andri Kiviču", tāpēc es tā īsti neesmu bijis prom no raidījumu vadīšanas, no tā sarunu formāta. Savā laikā es TV24 esmu novadījis 1200 raidījumus, es sarunu uztveru kā mākslu, tas ir kaut kas daudz vairāk, nekā no sākuma varētu šķist. Šobrīd "YouTube" tīri skaitļos televīziju izkonkurē, bet tā televīzijas sajūta – studija, ļoti labas kameras, daudz cilvēku, gaismas – tas viss ir nesalīdzināmi nopietnāk.
Kas šajā jomā ir mainījies pa šiem gadiem?
Mainījies jau nav nekas. Pats svarīgākais, lai sarunātos, ir patiesa ieinteresētība sarunu biedrā un jautāt to, kas tiešām interesē. Agrāk bija tā, ka interviju uzsāk ar iesildošajiem jautājumiem, jautājums pēc jautājuma un tā kulminācija ir kaut kur uz beigām, un tad noslēgumā uzdod to galveno jautājumu. Es mēģinu ar to galveno jautājumu sākt raidījumu. Cilvēkiem nav ar ko parunāt, cilvēki mūsdienās ir ļoti vientuļi. Man ļoti patīk, ka šajā raidījumā es, piemēram, cilvēkam uzdodu pāris jautājumu, kas mani tiešām interesē, un cilvēks atklājas pavisam citā gaismā –
cilvēki no malas redz viņa perfekto ģimeni, sievu, četras meitas, viss šķiet ideāli, bet izrādās, ka viņš pēdējo gadu ir nodzīvojis depresijā. Neviens no malas to nav varējis pateikt, viņš lēca āliņģos, skrēja krosus, smaidīja, bet izrādās, ka dzīvē viss ir pavisam citādi.
Patiesībā tā ir ar gandrīz visiem publiskiem cilvēkiem – jo mirdzošākas acis ir publiski, jo sliktāk ir realitātē.
Ar ko šis šovs atšķiras no citiem līdzīga rakstura šoviem?
Pirmkārt, nav neviena līdzīga rakstura šova. Otrkārt, es uzdodu citādus jautājumus. Treškārt, man ir dabas dots talants just cilvēkus. Cilvēki, runājot ar mani, man nepatīk teikt – atveras, es neesmu nekāds atvērējs, bet viņi vienkārši jūt, ka viņu priekšā ir cilvēks, kuru tiešām interesē, kā viņiem pa dzīvi iet. Esmu redzējis simtiem interviju, kur intervētājs uzdod sagatavotus jautājumus, bet, godīgi sakot, viņu tā īsti nemaz tas neinteresē. Mūsu bezpersoniskajā laikmetā, kurā tagad dzīvojam, katra personiska ieinteresētība par cilvēku vai jebkas personisks, ir zelta vērtē. Protams, ka laiks, kurā dzīvojam, ir cinisks un tāda vēlēšanās parunāt no sirds, turklāt publiski, tas jau ir kaut kas īpašs.
Vai pašam tev tas nesagādā grūtības un neliek daudz "kāpt pāri sev", runājot tik atklāti?
Paldies dievam, nē! Raidījums nav pārāk garš – 40 līdz 45 minūtes, filmē apmēram stundu, un, paldies dievam, man ļoti patīk runāt ar cilvēkiem, ar jebkuru cilvēku. Tu vari labi spēlēt grupā tad, ja tev ļoti patīk spēlēt, tāpat ir ar intervijām. Man bija laba skola – TV24 man bija jāintervē politiķis Alfrēds Rubiks, kurš bija pret Latvijas neatkarību. Komunists, kurš pie veiksmīgas apstākļu sakritības letiņus labprāt sasēdinātu lopu vagonos. Es saņēmos, un saruna notika.
Pēc sarunas es sapratu, ka viņš ir dzīvojis pavisam citā pasaulē – viņš bija šokā, ka kaut kur, kaut ko nevarēja dabūt. Tāpēc man nav grūti runāt, man ir interesanti.
Pārorientēsimies no TV uz mūzikas lauciņu. Grupa "Z-Scars" ir atgriezusies, un jau veiksmīgi aizvadīts pirmais koncerts. Kāpēc nolēmi, ka grupai ir laiks atgriezties?
Tikko bijām Valmierā, visai zālei rokas gaisā, visi dziedāja "Tu tuvojies sev" no sākuma līdz beigām, vispār 30% no koncerta nodziedāja zāle. Es vienkārši stāvēju, spēlēju ģitāru un kaifoju, tas bija brīnišķīgs brīdis. Viss dzīvē notiek dabiski. Tā bija apstākļu sakritība, dzīve. Pērn novembrī arvien biežāk sāka zvanīt telefons, ka grib sarunāt mūs uz pasākumu, piedāvā koncertēt un jautā, kur ir vecie labie "Z-Scars". Tad es sapratu, ka pienācis tas brīdis. Tie cilvēki, kuriem mūsu ziedu laikos bija aptuveni 15–18 gadi, viņiem tagad ir 35, viņiem tagad ir nauda un viņi vēlas iekāpt tādā nostalģijas vilcienā. Mums bija daudz hitu, un īstenībā mēs esam arī ļoti laba grupa, bet popmūzikā ir jābūt klausītāju interesei. Tagad tā interese laikam atkal ir parādījusies, jo telefons zvana daudz. Mēs kādreiz trīs gadu laikā nospēlējām 550 koncertus Latvijā. Šobrīd "Z-Scars" ir jauna dziesma, izskatās, ka nākamgad būs jauns albums. Šoruden mums arī paredzēts lielais koncerts, tas gan vēl nav izziņots, bet drīz to darīsim. Tagad man ir 45, "Tu tuvojies sev" 20 gadi, un otrreiz tā vairs nebūs nekad, tāpēc ir jāizmanto brīdis. Man būs īpašie viesi koncertā – Liene (sieva – Liene Kiviča) būs pie bungām uz skatuves, Keitija (meita – Keitija Kiviča) spēlēs klavieres, Aigars Grāvers un Māris Žigats, kuri ir divas ļoti izšķirošas figūras manā mūziķa dzīvē. Grāvera dēļ es sapratu, ka es gribu spēlēt mūziku, un Žigats bija tas, kurš mūs no radio "SWH priekšnama" izvirzīja uz visu Latviju. Būs ļoti emocionāls pasākums.
Kura no šīm sfērām tev pašam šobrīd ir tuvāka – raidījumu vadīšana vai mūzika?
Tās ir divas lietas, kas man dzīvē vislabāk patīk un vislabāk sanāk – spēlēt ģitāru, iepriecināt cilvēkus un atklāti izrunāties ar cilvēkiem. Mēs dzīvojam tā virspusēji – kaut ko parunā, sazvanās, bet vienkārši apsēsties viens otram pretī, ieskatīties otram acīs un parunāt par svarīgo, pa īstam, to mēs nemākam. Ar to šis šovs ir lielisks. Dzīvē tā nenotiek, ka pie tevis atbrauc draugs ar aliņiem un uzdod tev iepriekš sagatavotus jautājumus, bet tā no sirds. Mēs braucam viens otram pāri, viss ir virspusēji, un galvenais jautājums – kur dabūt piķi. Tomēr izrādās, ka visi sirgst ar vienu un to pašu nelaimi – sasniedzot zināmu labklājības līmeni, ir šoks par to, ka nav spējas no tā gūt prieku – ādas dīvāns ir, lielais televizors ir, vanna ir, drēbes ir, viss ir, bet tik un tā čābīgi ap sirdi. Ar sasniegumiem ir līdzīgi.
Es runāju ar Gustavo, un viņam sākās depresija tieši pēc viņa pirmā lielā koncerta "Arēnā Rīga", viņš nejutās tik laimīgs, kā bija cerējis, – zāle pilna, nauda ir, bet iekšā tukšums.
Tad tev vissvarīgākais ir cilvēku savstarpējā komunikācija.
Protams! Arī paskatoties uz to, kas pēdējā laikā notiek un ir izskanējis medijos, es nebeigšu cīnīties par komunikācijas esamību. Visu laiku ir milzīgas komunikācijas problēmas, bet tas taču ir elementāri – piezvani un pajautā. Cilvēki vienkārši nesarunājas. Es nezinu, kāpēc. Izrādās, ka visu var atrisināt, vienkārši aprunājoties, bet vidējam latvietim saruna ir pēdējais, uz ko viņš izies.
Ik pa laikam tevi un tavu ģimenes dzīvi skatītāji visā Latvijā var vērot arī dažādos realitātes šovos. Kādas sajūtas par to? Kādi bija lielākie izaicinājumi?
Mēs īsti nejutāmies savā ādā. Bija raidījums "Kivičs. Pavisam privāti", mēs tur bijām pilnīgi trakie, bet mēs jau saprotam, kā viņi taisa to šovu, un es domāju, ka šova veidotāji arī saprata, ka mūs nevarēs provocēt, tāpēc mūs noņēma un piedāvāja man citu projektu – "Kivičs. Tieši un atklāti". Īstenībā, par to sieviešu auditoriju, kas it kā to visu skatās, nepatīkams priekšstats rodas, jo viss ir tikai par un ap intrigām, bet sievietes taču grib būt saprastas, samīļotas un aprūpētas.
Tāpēc šis sarunu raidījums ļoti iederas, lai sievietes redz, ka tiem vīriešiem dvēsele arī ir.
Realitātes šovos cilvēki, protams, piedalās naudas dēļ. Nekas nav jādara, tikai jātēlo idiots par naudu, un tas arī viss. Nav tā, ka es to nezinātu, es to ļoti labi saprotu. Raidījumu veidotāji manipulē ar cilvēkiem. Publika uz tava rēķina atpūšas, cilvēki grib redzēt un pasmieties, ka citiem iet sliktāk, citiem tādas pašas problēmas, uz to tas viss balstās. Es ļoti priecājos, ka vairs nav jābūt realitātes šovā.
Vai tas nopietni ietekmēja publisko tēlu?
Kas to var zināt, kāds tas publiskais tēls man vispār ir. Internetā es lasu, ka Kivičs pilnīgs stulbenis, tomēr tajā pašā laikā Kivičam vasarā 70 privātie koncerti – pieaugušo dzimšanas dienās, bērnu dzimšanas dienās, visi mīļojas, visi bučojas, visi grib bildēties.
Kādi ir profesionālie nākotnes plāni?
Šobrīd pats galvenais ir mūsu lielais koncerts rudenī. Mēs, "Z-Scars", esam to pelnījuši. Gribas satikt cilvēkus no visas Latvijas un nodziedāt kopā "Tu tuvojies sev" kaut piecas reizes pēc kārtas. Vasaras sākumā mums būs koncerts arī Liepājā, tad Taurupē un Ādažos, spēlēsim arī Vācijā. Tomēr visvairāk koncentrējamies uz rudeni, uz mūsu grandiozo koncertu Rīgā.
–––
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Draudzīgs. Izpalīdzīgs. Pārsteidzīgs.
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez Lienes, bez mazā. Tā ir mana pasaule.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Augstākais punkts – pilnīga savienošanās ar zāli, ar publiku, ka mana mūzika uzrunā.
Labākā izklaide?
Jūra, auksts aliņš, uzcept gaļu.
