Sarkana zīda aukla ap kaklu. Šūbertiāde divās versijās

Par Franci Šūbertu jāsaka tas pats, kas par festivāla "Vīnes klasika" pirmā koncerta uzmanības centrā esošo Volfgangu Amadeju Mocartu – lai gan nupat izskanējušo programmu veidotāji piesauca Šūberta dzimšanas dienu 31. janvārī, patiesībā viņa daiļradei Latvijas mūziķi pievēršas neatkarīgi no jubilejām.

Skan Šūberta simfonijas, apjomā tikpat vērienīgie instrumentālās kamermūzikas opusi, sonātes un citi klavierdarbi, pa kādai sakrāla žanra partitūrai (un šeit atkal ir tāpat kā ar Mocartu – arī aktīvākajiem koncertu apmeklētājiem priekšā vēl daudzas jaunatklāsmes), visbeidzot, skan Šūberta solodziesmas. Balss un klavieres, festivāla "Vīnes klasika" programma Mazajā ģildē, un pilns 2026. gada 11. februāra koncerta nosaukums ir "Zanda Švēde un Reinis Zariņš. Šūbertiāde. Sarunas par mīlestību". Iepriekšējie Latvijas Nacionālās operas solistu īstenotie kamermūzikas koncerti notikuši opernama Beletāžas zālē, taču 14. februāra programma "Romantisma serenādes" publiku sagaidīja kaut nedaudz plašākajā Mazās ģildes telpā, un ar pamatotu iemeslu, jo zāle tāpat tika piepildīta. Šoreiz klausītāji dzirdēja Ilzes Grēveles-Skaraines un Riharda Millera uzstāšanos kopā ar pianisti Ēriku Milleri, bet nedaudz teatralizēto šūbertiādes formu vadīja Orests Silabriedis.

Kāds būtu papildu iemesls, lai dotos uz abiem koncertiem? Vairāk nekā 600 Šūberta solodziesmas nav ietveramas ne vienā, ne divās programmās, tādēļ interpreti tās droši līdzsvaroja ar citu meistaru veikumu. Arī Riharda Štrausa vokālā kamermūzika latviešu māksliniekiem nav sveša, bet 14. februārī jauns ansamblis un vēl nedzirdēts opuss – četrdaļu cikls "Meitenes ziedi" ar Fēliksa Dāna dzeju, kam sekoja 48. opusā ietvertās sešas Edvarda Grīga dziesmas. Turpretī 11. februārī Šūbertam pretī likts Gustavs Mālers – arī Latvijas koncertzālēs piecas Mālera dziesmas ar Frīdriha Rikerta dzeju ierasts dzirdēt pilnā vokāli simfoniskā amplitūdā, taču šoreiz trīs no tām skanēja versijā balsij un klavierēm, un turpat arī lappuses no "Zēna brīnumraga" un monumentālā cikla "Dziesma par zemi".

Turpinot bez liekiem ievadiem – Zandas Švēdes mecosoprāna balss pati par sevi ir brīnišķīga, taču 11. februāra koncerts atklāja, ka soliste pašlaik atrodas savu radošo spēju virsotnē. Un tur jau ilgāku laiku redzams arī pianists; ja nu nepieciešams kāds mārketingam noderīgs formulējums, lūdzu, te nu tas būtu: "Reinis Zariņš – nemainīgi izcils kopš 2010. gada". Varbūt tādēļ arī Mālers, jo austriešu simfoniķa skaņuraksts pianistu atkal aicināja ielūkoties mazāk apgūtā pasaulē, savukārt dziedātājai tas, gluži pretēji, ļāva turpināt iepriekšējo sezonu ceļu vokāli piesātināta un krāšņa tematisma iedzīvinājumā. Pa vidu Mālera bagātīgumam – divi Johannesa Brāmsa klavieru intermeco, tādējādi visa programmas otrā daļa uzplauka psiholoģiski daudzpusīgu nianšu gammā.

Ar Šūberta dziesmu lasījumiem un Roberta Šūmaņa klaviermūzikas ainām līdzīgi – Reinis Zariņš kā kamermūziķis atstāja apbrīnojami smalkjūtīga interpreta iespaidu, turpretī Zandas Švēdes priekšnesuma emocionālais plastiskums atspoguļoja Šūberta solodziesmu kontrastus un daudzveidību. Te bija Mateusa Kazimira fon Kollina dzejoļa "Punduris" traģiskā vēstījuma gotiskās noskaņas: "Tad pienāk punduris pie karalienes / Un liek ap viņas kaklu zīda auklu sarkanu / Un raud, līdz teju akls tiek no asarām"; karaliene mirst, un arī otra darbības personāža dzīve drīzumā noslēdzas. Te bija "Grietiņa pie ratiņa", respektīvi, skats no Johana Volfganga Gētes "Fausta", kur klausītājiem tobrīd jau zināms Margarētas traģiskais liktenis. Taču turpat blakus arī Šūberts un Gēte ar dziesmām "Mīla visos veidolos" un "Noslēpums" – un mūziķi klausītājus priecēja ar romantisko jūtu gaišākās un asprātīgākās puses atklāsmi.

Kas gan varēja publiku priecēt tajā pašā koncertzālē trīs dienas vēlāk? No iepriekšminētā skatpunkta – Šūberta opusu "Nerimstoša mīla", "Smiekli un raudas", "Gaisma un mīla" liriskie un smaidošie pavērsieni kā pretstats dziesmās "Punduris", "Serenāde", "Grietiņa pie ratiņa" ietvertajiem pārdzīvojumiem. No interpretāciju viedokļa – iespēja salīdzināt vairāku partitūru lasījumus, tostarp Zandas Švēdes femīno versiju ar Riharda Millera maskulīno versiju, un secinājums par baritona balss piepildījumu un priekšnesuma harismu. No atskaņojuma un repertuāra vērtīgākajiem rakursiem – ne tikai Edvarda Grīga dziesmas pārmaiņus soprāna un baritona sniegumu un, visbeidzot, duetā, bet arī Riharda Štrausa cikls "Meitenes ziedi" ar Ilzes Grēveles-Skaraines solo. Cita lieta, ka pašreizējais priekšstats par soprāna balsi līdzās baritona un mecosoprāna vokālo krāsu paletei vismaz Šūberta mūzikā solistei nenāca par labu, jo ar tembra precizitāti vien nepietiek, vēlams arī citu izteiksmes līdzekļu trāpīgums. Toties 14. februāra programma kārtējo reizi parādīja pianistes Ērikas Milleres izcilo profesionalitāti – visnotaļ sarežģītajās klavieru partitūrās skaņuraksta pasāžas un faktūras plūda skaidri un izteiksmīgi, un šķiet, ka dialogā ar koncertmeistari var droši justies ikviens vokālists.

Noslēgumā vēl kāds salīdzinājums, kas pozitīvā ziņā izcēla tieši 14. februāra šūbertiādi, – nav obligāti jābūt Orestam Silabriedim (lai gan, ziniet, tieši viņa talants ir vispārzināms), lai radītu saistošu un pārskatāmu koncerta dramaturģijas izklāstu. Taču, ja kāds cits muzikologs ķeras pie lappusēm garām lekcijām, tas nekur neder – koncertā jāskan mūzikai, nevis pļāpāšanai. Un tas pats attiecas arī uz Reini Zariņu un "Sarunām par mīlestību" – tā kā mūziķi nav ne aktieri, ne oratori, tad viņiem ir tieksme runāt mokoši lēni, sapīties banalitātēs, nākt klajā ar apšaubāmiem jokiem, un pēc tā arī džeza koncertos nav nekādas vajadzības, kur nu vēl klasiskajā mūzikā. Protams, ir arī otra alternatīva – ja reiz pianists jūt sevī mostamies aktiera talantu, to visu var attīstīt. Pie skatuves mākslas pedagogiem. Pretējā gadījumā labāk gan koncertizrāžu sfēru atstāt Arta Jančevska un citu profesionāļu ziņā.