"Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu". Klajā nāk finanšu eksperta Harija Āboliņa debijas grāmata

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" klajā nāk finanšu eksperta Harija Āboliņa debijas darbs – mini romāns "Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu".

Reizēm mēdz sacīt, ka vīriešiem ir viegli būt lieliskiem tēviem – atliek tikai reizēm darīt visu to pašu, ko ik dienu dara mammas. Taču, audzinot bērnus vienatnē, nav neviena, ar ko dalīt pienākumu un emocionālās atbildības nastu, un nav arī neviena, kam parādīt, cik labs tētis esi. Toties ir jāatrod veids, kā, rūpējoties par mazuļu vajadzībām, pilnīgi nepazaudēt pašiem sevi.

Mini romāna "Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu" galvenais varonis Alberts ir trīsdesmit piecus gadus vecs grāmatvedis, kura sieva aizgājusi, atstājot viņus ar dēlu divatā. Olijs iet bērnudārzā, kā visi bērni dara nedarbus, vislabprātāk vakariņās ēd makaronus un reizēm slimo, un bieži jautā tētim, kādēļ mamma no viņiem aizgājusi. Alberts, gluži kā visi vientuļie vecāki, dara visu, lai nodrošinātu Olija ikdienu, cenšoties tajā atrast kādu brīdi un stūrīti, kurā būt pašam – ne tikai tēvam, bet arī vīrietim ar savām pieauguša cilvēka domām un jūtām, un vēlmi pēc tuvības.

Harijs Āboliņš.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Biedrības "Tēvi" valdes loceklis Lauris Bokišs par grāmatu saka šādi: "Autors drosmīgi un atklāti paver durvis uz solo tēta ikdienu – ar rutīnu, tradīcijām, gaidām un meklējumiem. Te ir attiecību piepildījums ar dēlu un arī tukšums, kas tiecas tikt aizpildīts. Izdomātu cilvēku īsta dzīve. Neizskaistināts un tieši tāpēc ievelkošs tēta ceļš pie sevis." Un vēl – latviešu literatūrā grāmatas par tēta dzīvi divatā ar bērnu līdz šim nav bijis.

Harijs Āboliņš

Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu

1. nodaļa

Ja tiešām gribi zināt, kā man iet, – kā pasakā. Dzīvoju izcilu, brīnumaini paredzamu dzīvi, kur katra diena ir precīza kopija iepriekšējai. Tāds kā Groundhog Day, tikai bez Bila Mareja un bez transformācijām. Es vienkārši mostos un mostos, un mostos. Nezinu, ar ko tas beigsies – infarktu vai izcilu pašizaugsmi un sevis atrašanu. Nezinu. Un, protams, tas ir diskutējams jautājums, kura no tām versijām ir traģiskāka.

Mani sauc Alberts, man ir trīsdesmit pieci gadi, un esmu izdedzis. Izdedzis kā svecīte pēc bērnudārza eglītes. Dzīvoju kopā ar savu piecgadīgo dēlu Oliveru, kurš sevi sauc par Oliju, jo "Olivers esot pārāk garš, kad raksta ar krītiņu uz sienas". Droši vien man vajadzētu veikt kādus audzinošos darbus, bet es jau sen vairs nemācu viņam, ka nedrīkst aprakstīt sienas. Tas nekas – dzīvokļa sienas šobrīd izskatās tā, it kā uz tām būtu trenējusies Krītiņu banda. Gatavas izstādei, galvenais, neaizmirst iekasēt biļešu naudu.

Mūsu virtuve ir kā kaujas lauks, kur katrs trauks ir kā kāds ievainots kaujinieks, kur ir savs stāsts par to, kā tas nonāca šādā stāvoklī. Un, protams, es cīnos ar trauku kaudzi izlietnē, kas, šķiet, vairojas pati no sevis. Es mazgāju, bet, tiklīdz pagriežu muguru, tur jau atkal ir jauna krūzīte. Brīžiem šķiet, ka Olijam katrs malks ir obligāti jādzer no jaunas un pilnīgi tīras krūzītes, jo citādi viņš nevarēs izgaršot tīru un nevainīgu ūdens garšu. Tas ir kā nepieciešamās baudas priekšnosacījums.

Un tad vēl ir veļas kalns. Tas nav kalns, tas nav arī ne Gaiziņš, ne Munameģis – tas ir Everests. Katru nedēļu es tajā kāpju kā klinšu kāpējs ar visu pilno ekipējumu, bet, tiklīdz šķiet, ka esmu sasniedzis virsotni, Olijs atnes jaunu zeķu pāri, kas smaržo pēc dubļiem, lai gan viņš visu dienu ir pavadījis mājās un nemaz nav bijis ārā. Es iemetu tās veļasmašīnā, izvēlos vienmēr vienu un to pašu programmas iestatījumu un skatos, kā tā griežas, it kā tā risinātu visas manas dzīves problēmas. Ir tāds teiciens, ka cilvēki var bezgalīgi skatīties uz ugunskuru un uz to, kā skaita naudu, tad man papildus tam ir arī veļasmašīnas griešanās. Kad mašīna apklust, es izvelku mitro drēbju kaudzi un saprotu, ka žāvēšana būs nākamā kauja, jo drēbju ir vairāk nekā vietas, kur tās izkarināt. Es būtu gatavs algot radošās industrijas darbiniekus, lai man palīdz atrisināt šo jautājumu, kā visu izvietot uz žāvētāja redelēm, radiatoriem, krēsliem, gultu malām un visur citur.

Katrs rīts sākas vienādi, mēs abi ceļamies ap septiņiem. Nu labi – sešos piecdesmit piecās, kad mans ķermenis nolemj, ka "būs labi, lai celtos". Modinātāju es nelieku, jo – ko gan tas dos? Ja nepamodīšos no bērna elpas divus centimetrus no sejas, tad pamodīšos no viņa "Tēt, tēt, tēt, tēt, tēt, es redzēju sapnī, ka ēdu Lego!".

Uz grīdas jau sen stāv sagatavotas drēbes. Ne tāpēc, ka es būtu organizēts. Vienkārši tā ir vieglāk. Mazāk jādomā. Mazāk jāizvēlas. Mazāk jādzīvo. Es pieceļos. Lēni, kā vecs opis, kurš nesteidzas, jo tā šķietami viņš lēnāk pietuvojas nāves mirklim.

Es ieeju vannasistabā. Tas pats spogulis. Tā pati seja. Jau kādu laiku es viņu vairs īsti nepazīstu. Tur ir kāds cilvēks, jā. Ar matiem, kas pamazām sāk krist ārā, ar acīm, kas bieži lūkojas cauri spogulim vai cilvēkiem, kas stāv viņa priekšā. Ar bārdu, ko aiz slinkuma mēdzu neskūt, sev iestāstot, ka tā taču ir seksīgi… vai ne?!

Rīta rituāls ir mehanizēts – zobupasta, sejas mazgāšana, T krekls, kafija. Automatizēts izdzīvošanas komplekts. Uzvāru auzu pārslu putru un, kā katru rītu, izliekos un stāstu Olijam, ka sapnī redzēju ponijus un varavīksnes. Viņš smejas. Vēl pirms pirmās karotes viņš man saka: "Tu esi jokains, tēt." Un es iekšēji pasmaidu, jo tajā mirklī viņš mani redz. Man šķiet, ka tieši šādos brīžos es uz mirkli kļūstu mazāk viens – pat sev.

Mūsu rīta rituāls ir tik paredzams, ka to varētu izmantot kā vilciena grafiku. Es lieku vārīties ūdeni, viņš tikmēr nokrīt uz grīdas, jo "bikses nav ērtas". Skrien pusapģērbts pa istabu, līdz noķeru viņu un iestūķēju jakā. Kurpes, protams, "spiež" – pat neuzvilktas.

Un tad mēs braucam uz bērnudārzu. Viņš sēž aizmugurē, dzied pats sev dziesmas un jautā, kā rodas vējš. Es atbildu, ka tas ir "Dieva purkšķis", un viņš atkal smejas kā traks. Un tas brīdis atkal ir īsts – tik īsts, ka es gribētu to iesaldēt. Ielikt kaut kur kabatā un paņemt līdzi uz darbu. Tieši tāds, kāds tas ir – patiess, neadekvāti laimīgs un smieklīgs līdz asarām. Šos mirkļus es atzīmēju savā iekšējā kladītē – mirkļi, kas man dod jēgu.

Kad es viņu atstāju pie dārziņa durvīm un viņš man pamāj ar savu mazo roku, man katru reizi ir sajūta, ka esmu viņu nodevis. Un ne jau nejauši – bet apzināti. Es viņu atdodu sistēmai, kurai es neuzticos, bet man ir jābrauc uz darbu un es beigu beigās nevaru atļauties neuzticēties sistēmai. Tā nedaudz paradoksāli, protams.

Dārziņā, kā ierasts, es satieku arī Olija audzinātāju Inesi. "Oliveram šodien atkal ir jauns mākslas darbs uz krekla," viņa saka, rādot uz zaļiem krītiņa pleķiem uz Olija džempera.

"Jā, viņš trenējas izstādei," es atbildu, cenšoties izklausīties asprātīgs.

"Vai viss kārtībā?" viņa jautā, acīmredzami nesaprotot manu humoru.

"Jā, protams. Kā vienmēr," es saku un dodos prom, jo kas gan tur ir ko teikt? Viņa nezina, ka humors ir mans tā sauktais "coping mechanism". Ka jokoju, lai izvairītos no īstenības.

Nu jā – un uz darbu. Fantastiski aizraujošo darbu.

Grāmatvedība. Elpu aizraujoša profesija – ja vien tev patīk piedzīvojumi bez piedzīvojuma. Tabulas, konti, cipari, kas nesummējas. Klienti, kas zvana un jautā, kāpēc viņiem ir "mīnuss", it kā tas būtu kaut kas, ko es personīgi viņiem uzsūtīju kā lāstu. Un kolēģi. Pasarg dievs, kolēģi. Visi izliekas aizņemti, bet deviņdesmit procenti no viņiem tikai plāno savu nākamo atvaļinājumu, kur septiņas dienas pabūt Kanāriju salās.

Pusdienās es sēžu pie sava galda. Ēdu falafelus, kurus pasūtīju ar "Bolt" kurjerpiegādi. Klausos, kā kolēģe stāsta par jogu, ko viņa apmeklē gandrīz katru dienu. Es skatos uz viņu un domāju, vai viņa vispār redz savu vīru, vai ir mājās. Viņu tik ļoti interesē viss, kas nesaistās ar ģimeni, ka man liekas, viņa grib vienkārši no tās aizbēgt. Bet es, protams, nezinu. Citreiz man arī liekas, ka es pārāk daudz blenžu uz cilvēkiem un domāju, ko viņi dara. Varbūt vajag ieslēgt kaut kādu vienaldzības režīmu, bet es neesmu vēl atradis manuāli, kur tas ir aprakstīts. Esmu mēģinājis ignorēt to, ko domāju par cilvēkiem. Bet man kaut kā nesanāk. Labi, ka neviens nedzird manas domas, tad neviens ar mani vairs nerunātu. Lai gan nav tā, ka tagad kāds ar mani ļoti aktīvi runātu.

Pēc darba es skrienu pēc Olija. Viņš man lec virsū ar to pašu spēku, ar kādu dzīve man lec virsū katru rītu, – tikai viņš to dara mīlestības, nevis inerces dēļ.

Mājās mēs ēdam vakariņas. Parasti makaronus. Olijam garšo makaroni. Man arī, bet tikai tāpēc, ka tie nepatērē daudz enerģijas, lai pagatavotu. Uzkarsē ūdeni, pieber sāli, ieber makaronus, gaidi, kamēr kļūst mīksti. Nolej. Gatavs. Apmēram tāpat funkcionē arī mana dzīve pēdējos gados – vienkārši, bez garšvielām, bet silta un mīksta.

Pēc tam mēs spēlējamies. Viņš prasa, lai es būtu robots. Un es, protams, tēloju robotu. Vienmēr to pašu, tās pašas kustības, jo es citas nemāku. Man sanāk smieklīgi, jo laikam nedaudz tizli, bet viņš atkal smejas. Un es arī it kā smejos, bet iekšā – klusums. Tāds dziļš, tukšs klusums, kuram nevar pieskarties, tikai dzirdēt kā atbalsi.

Un tas ir visbaisākais – nevis tas, ka es jūtos vientuļš, bet tas, ka vientulība ir kļuvusi normāla. Tā ir kā tapetes uz sienas – fonā, bet visur.

Es nezinu, ko es gribu. Nezinu, ko iesākt. Kaut kā viss ir saplūdis. Tā sajūta, ka dzīvo tikai pēc inerces. Sieva… bijusī… viņa aizgāja pirms trim gadiem. Viņa teica, ka "grib atrast sevi". Es pat necentos iebilst. Es arī viņu nemeklēju. Un viņa nav meklējusi mūs. Trīs gadi, ne vārda. Ne vēstules, ne zvana. Ja viņa nomirtu, es to laikam uzzinātu tikai caur nekrologu. Un pat tādā gadījumā varbūt tikai tad, ja kāds kļūdaini atsūtītu man rēķinu par kapa vietu.

Tāpēc jā – ļoti jauki. Ļoti sakārtota dzīve. Kā šaha galdiņš. Tikai visi kauliņi ir melni un visi gājieni jau sen iepriekš nolemti.

Reizēm es stāvu virtuvē un caur logu skatos uz pagalmu, kur ir vienkārši parasta autostāvvieta. Un es skatos ne tā, kā seriālos rāda – dramatiskā klusumā ar apgaismojumu fonā. Nē. Vienkārši skatos un domāju, vai šī ir tā dzīve, kuru kādreiz iztēlojos. Un es nezinu atbildi.

Bet rīt būs atkal tā pati diena. Es celšos. Modināšu Oliju. Uzvārīšu auzu pārslas. Aizvedīšu viņu. Braukšu uz darbu. Rēķināšu ciparus. Braukšu pakaļ viņam. Makaroni. Roboti. Klusums. Gulēt.

Un tu zini, kas ir trakākais?

Es nezinu, ko man ar to visu iesākt!