"Viņi bija lielgabalu gaļa, un to labi apzinājās." Baņuta Rubess grāmatā raksta par tēvu Bruno Rubesu

Kanādā dzīvojošās rakstnieces, dramaturģes, režisores, tulkotājas un pedagoģes Baņutas Rubess romāns "Te bija Brunis" aizsācis jaunu izdevniecības "Latvijas Mediji" grāmatu sēriju "Latvijas gēns".

Tas stāsta par autores tēvu, pazīstamo trimdas latviešu uzņēmēju un sabiedrisko darbinieku Bruno Rubesu (dzimis 1926. gada 21. decembrī, miris 2009. gada 23. decembrī). Lai gan autore savu literāro veikumu dēvē par romānu, liela daļa tajā rakstītā ir memuāri un uz faktiem balstīta vēsture. Daudzi no romāna varoņiem ir reālas vēsturiskas personības. Grāmatā uzzinām par trīsdesmito gadu Rīgas jogiem, trimdas latviešiem, par skaudrajiem notikumiem Zedelgemas kara gūstekņu nometnēs un dzīvesprieka saglabāšanu ekstremālos apstākļos. Kad Bruno Rubess tika iesaukts leģionā, viņam bija 17 gadi. Publicējam fragmentu no grāmatas. 

1944. gada augusts. Tā skaistā vasara "Mudupos". [..] Tajā pašā saimniecībā bija arī draugu pāris: Ruta, kuras vecākiem piederēja "Mudupi", un Bruņa labākais draugs šķielacis Kristiņš. Abi puiši vakaros skaldīja malku, un cirvja švīksts gaisā un cirtiens kokā atbalsoja jautājumu, kas viņus nodarbināja – ko tālāk? Abi viņi bija strādājuši čekas pagrabos, abu tēvi bija izsūtīti, un ar to vien pietika, lai ar viņiem boļševiki daudz neauklētos. Lai nenokļūtu viņu nagos, viņi varētu pieteikties leģionā, bet tas nozīmētu cīnīties Hitlera armijā. Bet tad vismaz Latviju aizstāvētu no sarkanajiem? 

Un ignorēt karaklausības pavēsti arī bīstami: runāja, ka dezertieru ģimenes apcietina. 

Viņi vēroja tumšo mežu un prātoja, vai varētu paslēpties tur, bet cik ilgi? Dzīvot zem kāda koka saknēm, meitenes nestu pārtiku, līdz karš beigsies? Miers varētu būt vēl ļaunāks. Tad ko darīt?

Kādu vakaru viņi ieslēdza radio un, braukājot pa skalu, uzdūrās krievu balsij, kas cirta kā ar izkapti. "Nāvi vācu okupantiem un viņu līdzskrējējiem!" Brunim šķita, ka krūtīm uzgulst salta plauksta. Un tad viņš izlēma. Viņam jāklausa pavēlei un jāpiesakās karadienestā. Viņš izdomās kādu pasaciņu, kā aizķēries laukos un nav varējis laikus tikt līdz Rīgai. [..]

Tante Oļa nelaida Bruni uz karaklausības iecirkni vienu. Saņēmusi matus ar melnu lenti, baltu zvaniņu pušķi rokā, it kā dotos uz bērēm, viņa nāca līdzi. Dzirnavu iela bija pilna ar nomāktiem ģimenes locekļiem, daudz jaunu māšu ar maziem bērniem. Viņu vīri tika sūtīti tālu prom, līdzi karu zaudējošai armijai.

Noskaņojums iecirknī nebija labāks. Kāds virsnieks nokliedzās: "Vai esat gatavi kalpot tēvzemei?", un jauniesauktie nomākti pamāja. Viņi bija Kanonenfutter – lielgabalu gaļa – un to labi apzinājās. Brunis ar to pašu šķīrās no savas pases un savām civilajām drēbēm. Tagad viņš bija Latviešu leģiona kareivis. Viņš izskrēja laukā, lai parādītu tantei Oļai savu formastērpu. Viņš jutās neveikli. 

Nekad nebūtu domājis, ka būs jānēsā šie abi rūnu S. Viņa papliķēja vairodziņu viņam uz piedurknes, kur bija rakstīts "Latvija". "Neaizmirsti…"

Viņa aizturēja elsas, kas lauzās uz āru, un saspieda viņu tik cieši, ka iesāpējās ribas.

Pēc nedēļas viņi kāps kuģī uz Vāciju.

Viņam neļāva pārgulēt mājās. Jauniesauktajiem guļvietas bija paredzētas uz bijušās rūpnīcas grīdas. Brunis vārtījās uz salmiem, nevarēdams aizmigt. Viņš nekad nevienam nav pat iesitis. Tagad viņam liks šaut un durt. Bailes ir nevīrišķīgas. Bailes ir nelatviskas. Viņš noklausījās, ko runā divi veči – divdesmitgadnieki, kas jau pabijuši frontē.

"Es plānoju dabūt ievainojumu, jo tad nenonākšu gūstā vai zem zemes."

"Ne-e, ar lodi pārāk sāpīgi. Pēc tam tevi aizsūtīs atpakaļ uz fronti, tikai tagad būsi klibs."

Abi vīri trokšņaini grozījās savos salmos.

"Tai Vācijā ar’ jau tikai bardaks vien būs. Kāda tur var būt paika, ja visu laiku tev met bumbas uz galvas! Un pie fričiem, viņu mājās, vienam otram no mūsu virsnieku kungiem tos krustus gribēsies vēl vairāk. Un tas nozīmē gute Nacht ("ar labu nakti". – vācu val.) tev un man."

"Nu, vienīgā cerība, ja tiek pie Januma*. Vecais savus dēlus nepamet."

Janums. Kas, nez, viņš ir? "Vienīgā cerība". Es gribu pie Januma. Brunis koncentrējās uz šo vienu vārdu: Janums, Janums. Viņš sasprindzināja apziņu uz trešo aci un iztēlojās, kā viņa ķermenis grimst zemāk par salmiem, cauri grīdai, zemē, līdz pat pašai zemes serdei. [..] Viņa karma bija armija. Viņam jādomā pareizi, jārīkojas pareizi. Es gribu pie Januma. Brunis aizmiga un kopš tās reizes spēja aizmigt jebkur.

Dienu pirms kuģa došanās uz Gotenhāfenu viņiem tika atļauts atvadīties. Bruņa pirmais gājiens bija uz 1. ģimnāziju, kur Brača kungs ievilka viņu kādā klasē. "Es domāju, ka jūs aizbraucāt uz Zviedriju," Brunis bilda.

"Uz tām laivām šauj," Brača kungs teica. "Friči evakuēs Rīgu, kad pienāks laiks. Tad es došos. Nu jau kuru katru dienu." 

Skolotājs atvilka sava smagā koka rakstāmgalda atvilktni. Zem skolēnu burtnīcām bija notraipītais karogs**, kas bija karājies slepenajā istabā, kur notika Vakara saruna. "Paņem to līdzi. Par to tu cīnīsies, Rubes. Vai dzirdēji, kas vakar notika Tukumā? Astoņpadsmit nevainīgi vīri. Sarkanie ir slepkavas." Viņš pablenza uz Bruni pār savu seska degunu. "Dodies ceļā rīt? Vai tā nav tava vārda diena? Apsveicu!"

Pēc tam Brunis devās mājās. Kolīdz viņš bija iegājis pa dzīvokļa dubultajām durvīm, viņš dzirdēja Teda saucienu: "Ahā, varonis ieradies!" Viņa tante un onkuļi sēdēja, saspiedušies kopā uz vecā dīvāna, bet vecvecāki bija apsēdušies uz koka krēsliem ar taisnajām atzveltnēm. Tedis ar teatrālu žestu norādīja uz viņam paredzēto vietu. "Sēdi nost, goda viesi!" [..]

Tante Oļa bija izcepusi septiņkārtu torti, iemainot priekšpēdējo galdautu pret sviestu no priekšnieka māsas, kuras māsīca strādāja pie kāda saimnieka. [..]

"Nu, paskat vien, īsts karavīrs, īstā formā," Oļa šķībi pasmīnēja. "Bet tu vēl esi bērns."

"Neesmu vis," Brunis noslaucīja lūpas.

"Pasteidzies esi," Tedis nozibsnīja savus metāla zobus. "Par agru piedzimis. Ja būtu desmit dienas vēlāk –"

"– šī zeme ir nolādēta, mēs visi esam nolādēti." Miksis izmeta glāzīti ar pašbrūvēto liķieri. "Ir tikai viens risinājums, Brunīt. Daudzi krietni vīri slēpjas mežos, un kad atnāks amerikāņi –"

"Nekad viņi nenāks," vectēvs norūca. "Un tas puika mežā neizdzīvos ne divas dienas."

"Vai dzirdēji par Tukumu?" ierunājās sīciņā vecmāmiņa.

"Jā," Brunis atbildēja, "astoņpadsmit mierīgie iedzīvotāji."

"Un tas nav viss, ko sarkanie izdarīja," Oļa bakstīja savu kūkas gabalu. "Četri sagrāba uz ielas jaunu sievieti un ar saviem netīrajiem nagiem izrāva viņai zelta zobus!"

"Viņai laimējies, ka tas ir viss, ko viņi izdarīja," Miksis norūca. Viņš sev ielēja vēl.

"Kā to saprast?" Oļa jautāja.

"Nu… ka viņi…" Miksis nespēja pateikt vārdu "izvarot".

Oļa metās uz vannasistabu. Pārējie izlikās, ka nedzird viņas rīstīšanos. Tedis sabruka krēslā. Bija tikai pirmie grūtniecības mēneši, un viņi baidījās, ka varētu būt vēl viens spontānais aborts. Brunis ķērās pie otrās porcijas. [..] Oļa iznāca no vannasistabas apsarkušām acīm. "Mēs visi aiziesim uz ostu pamāt tev ardievas," viņa teica. Visi pieci pieaugušie viņu apskāva. Vectēva milzīgā baltā vaigubārda trīcēja viņam pie vaiga. Vecmāmiņa iebāza viņam kabatā konfekti. Gaitenī velkot kājās kurpes, viņš dzirdēja caur durvīm tanti Oļu. "Tāda netaisnība… Tāda netaisnība."

•••

Tā vietā, lai pabeigtu ģimnāziju, mans tēvs sāka skoloties karā. Viņš iestājās Latviešu leģionā, konkrēti 15. "SS Waffen-Grenadier" divīzijā (1. latviešu).

Te nu tas ir.

Mans tēvs dienēja "Waffen-SS".

Nelabu slavu guvušajā "Waffen-SS".

Šī atziņa liek man sarauties. Attiecības starp "Waffen-SS" un Latviešu leģionu ir tik sarežģītas, ka godājamais vēsturnieks Ezergailis pat publicējis grāmatu angļu valodā ar nosaukumu "Latviešu leģionāri: varoņi, nacisti vai upuri?" (Viņš izvirza argumentu, ka pati leģiona izveidošana – okupētas teritorijas iedzīvotāju pakļaušana karaklausībai – uzskatāma par nacistu kara noziegumu.) Hitlers tādās okupētajās teritorijās kā Latvijā deva pilnīgu rīcības brīvību Heinriham Himleram un "Schutzstaffel", proti, "SS". 

Sākumā nacistu cīņas kaujas laukā bija atļauts izcīnīt tikai vāciešiem, bet, kad aptrūkās vīru, Himlers sāka brīvāk interpretēt rasu likumus un "SS" paspārnē veidot armijas, kas sastāvēja no nevāciešiem.

Citiem vārdiem, mans tēvs tikai nomināli bija "Waffen-SS"; patiesībā viņš dienēja Latviešu leģionā. Tā ir būtiska atšķirība. Latviešu militārie komandieri bija izcīnījuši kādu nieku autonomijas, sarunu procesā radot nacionālu vienību, kura cīnītos tikai un vienīgi ar sovjetiem, nevis ar Sabiedrotajiem. Leģionāriem uz piedurknes bija emblēma ar Latvijas karoga krāsām un vārdu "Latvija". Latviešu virsnieki atkārtoti iegalvoja karavīriem, ka viņi cīnās par Latvijas neatkarību, – vai tie bija salti meli vai neīstenojams sapnis, bet šī pārliecība ļāva zēniem un vīriem izturēt.

Vācu rakstniekam, Nobela prēmijas laureātam Ginteram Grasam bija vajadzīgi gadu desmiti, lai atzītos, ka savulaik brīvprātīgi pieteicies "Waffen-SS". Taču atšķirībā no mana tēva Grass ticēja Hitleram, un atšķirībā no latviešiem Grass cīnījās par savu valsti savā valstī. Mans tēvs nebija brīvprātīgais un cīnījās piespiedu kārtā. Jā, viņš deva zvērestu kalpot Hitlera militārajiem mērķiem. Dažus gadus agrāk viņam bija bijis jāzvēr uzticība Staļinam. Viņa senči bija spiesti apzvērēt, ka tic kristiešu Dievam. Apspiesti ļaudis izvēlas izdzīvot.

Manam tēvam piederība "SS" bija tik absurds pavērsiens, ka vēlāk viņš to padarīja par joku. 

Mans brālis stāsta, ka tad, kad mēs atgriezāmies uz dzīvi Toronto un apmetāmies rajonā, kur pārsvarā dzīvoja ebreji, pirmajā skolas dienā pārējie bērni viņu izsmējuši par viņa blondajiem matiem un zilajām acīm. Mans desmitgadīgais brālis skrēja mājās raudādams: "Viņi saka, mans tēvs dienējis "Waffen-SS"!"

Tēvs izskatījās pārsteigts, tad sāka smiet savus spalgos, augstos smieklus. "Lieta tāda," viņš teica, "ka es patiešām biju "Waffen-SS"!" Tad viņš turpināja smieties, it kā tas būtu liels joks, ko ar viņu izspēlējis Visums. Un tad nekas vairāk par to netika teikts, tie bija tik seni notikumi, un tāpēc es viņam par to neko nejautāju; tā bija kārtējā nesaprotamā kulminācija kārtējam nesaprotamajam medniekstāstam. Šie stāsti gan reti kad bija par karu – pārsvarā tie bija par smieklīgiem ķīmijas skolotājiem un jogiem, kas spēj staigāt cauri sienām ar maģisku mantru palīdzību.

Bruņa vārda dienā, 1944. gada 9. septembrī, viņš kāpa kuģī, kas devās uz toreizējo Prūsiju-Pomerāniju, kas tagad ir Polija. Kuģim atejot no krasta, visi dziedāja "Dievs, svētī Latviju!". Mans tēvs bija zaudējis divas mātes un tēvu, un tagad viņš zaudēja arī savu zemi. Līdzi viņš ņēma karogu no čekas pagrabiem, savu uzticamo vijoli un sirdī – pirmo mīlestību. Bet, pats galvenais, viņš ņēma līdzi četrus svētus vārdus, kas sākās ar OM.

Redakcijas piebildes.

* Vilis Janums (1894–1981) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks. "Daugavas Vanagu" dibinātājs un pirmais priekšnieks.

** Bruno Rubess cauri kara gaitām un gūstam iznesa Latvijas karogu savā mugursomā, izmantoja jauniešu pasākumos trimdā, pēc tam ziedoja Latvijas Okupācijas muzejam.

Pasūtini grāmatu šeit.

Baņuta Rubess, "Te bija Brunis".

Foto: Publicitātes