Kanādā dzīvojošās rakstnieces, dramaturģes, režisores, tulkotājas un pedagoģes Baņutas Rubess romāns "Te bija Brunis" aizsācis jaunu izdevniecības "Latvijas Mediji" grāmatu sēriju "Latvijas gēns".
Tas stāsta par autores tēvu, pazīstamo trimdas latviešu uzņēmēju un sabiedrisko darbinieku Bruno Rubesu (dzimis 1926. gada 21. decembrī, miris 2009. gada 23. decembrī). Lai gan autore savu literāro veikumu dēvē par romānu, liela daļa tajā rakstītā ir memuāri un uz faktiem balstīta vēsture. Daudzi no romāna varoņiem ir reālas vēsturiskas personības. Grāmatā uzzinām par trīsdesmito gadu Rīgas jogiem, trimdas latviešiem, par skaudrajiem notikumiem Zedelgemas kara gūstekņu nometnēs un dzīvesprieka saglabāšanu ekstremālos apstākļos. Kad Bruno Rubess tika iesaukts leģionā, viņam bija 17 gadi. Publicējam fragmentu no grāmatas.
1944. gada augusts. Tā skaistā vasara "Mudupos". [..] Tajā pašā saimniecībā bija arī draugu pāris: Ruta, kuras vecākiem piederēja "Mudupi", un Bruņa labākais draugs šķielacis Kristiņš. Abi puiši vakaros skaldīja malku, un cirvja švīksts gaisā un cirtiens kokā atbalsoja jautājumu, kas viņus nodarbināja – ko tālāk? Abi viņi bija strādājuši čekas pagrabos, abu tēvi bija izsūtīti, un ar to vien pietika, lai ar viņiem boļševiki daudz neauklētos. Lai nenokļūtu viņu nagos, viņi varētu pieteikties leģionā, bet tas nozīmētu cīnīties Hitlera armijā. Bet tad vismaz Latviju aizstāvētu no sarkanajiem?
Un ignorēt karaklausības pavēsti arī bīstami: runāja, ka dezertieru ģimenes apcietina.
Viņi vēroja tumšo mežu un prātoja, vai varētu paslēpties tur, bet cik ilgi? Dzīvot zem kāda koka saknēm, meitenes nestu pārtiku, līdz karš beigsies? Miers varētu būt vēl ļaunāks. Tad ko darīt?
Kādu vakaru viņi ieslēdza radio un, braukājot pa skalu, uzdūrās krievu balsij, kas cirta kā ar izkapti. "Nāvi vācu okupantiem un viņu līdzskrējējiem!" Brunim šķita, ka krūtīm uzgulst salta plauksta. Un tad viņš izlēma. Viņam jāklausa pavēlei un jāpiesakās karadienestā. Viņš izdomās kādu pasaciņu, kā aizķēries laukos un nav varējis laikus tikt līdz Rīgai. [..]
Tante Oļa nelaida Bruni uz karaklausības iecirkni vienu. Saņēmusi matus ar melnu lenti, baltu zvaniņu pušķi rokā, it kā dotos uz bērēm, viņa nāca līdzi. Dzirnavu iela bija pilna ar nomāktiem ģimenes locekļiem, daudz jaunu māšu ar maziem bērniem. Viņu vīri tika sūtīti tālu prom, līdzi karu zaudējošai armijai.
Noskaņojums iecirknī nebija labāks. Kāds virsnieks nokliedzās: "Vai esat gatavi kalpot tēvzemei?", un jauniesauktie nomākti pamāja. Viņi bija Kanonenfutter – lielgabalu gaļa – un to labi apzinājās. Brunis ar to pašu šķīrās no savas pases un savām civilajām drēbēm. Tagad viņš bija Latviešu leģiona kareivis. Viņš izskrēja laukā, lai parādītu tantei Oļai savu formastērpu. Viņš jutās neveikli.
Nekad nebūtu domājis, ka būs jānēsā šie abi rūnu S. Viņa papliķēja vairodziņu viņam uz piedurknes, kur bija rakstīts "Latvija". "Neaizmirsti…"
Viņa aizturēja elsas, kas lauzās uz āru, un saspieda viņu tik cieši, ka iesāpējās ribas.
Pēc nedēļas viņi kāps kuģī uz Vāciju.
Viņam neļāva pārgulēt mājās. Jauniesauktajiem guļvietas bija paredzētas uz bijušās rūpnīcas grīdas. Brunis vārtījās uz salmiem, nevarēdams aizmigt. Viņš nekad nevienam nav pat iesitis. Tagad viņam liks šaut un durt. Bailes ir nevīrišķīgas. Bailes ir nelatviskas. Viņš noklausījās, ko runā divi veči – divdesmitgadnieki, kas jau pabijuši frontē.