-11.6 °C
Izdevniecība "Latvijas Mediji" izdevusi grāmatu "Starp Hitleru un Staļinu. Ukraiņu sacelšanās kustības vēsture" latviešu valodā. Tās autors ir Berlīnē mītošais vēsturnieks Aleksanders Goguns, kurš jau ilgstoši sadarbojas ar latviešu kolēģiem.
Balstoties arhīvu dokumentos, dalībnieku intervijās un memuāros, autors analizē Ukrainas nacionālistu organizācijas (OUN) un Ukrainas Sacelšanās armijas (UPA) darbību Otrā pasaules kara laikā. Grāmatā atklāta sarežģītā cīņa pret vācu okupantiem, padomju režīmu un poļu spēkiem. Autors detalizēti apraksta padomju specoperācijas pret OUN–UPA līderiem Jevhenu Konovalecu, Romanu Šuheviču, Stepanu Banderu u. c., kā arī NKVD taktiku, piemēram, "vilkačus višivankās", kuri maskējās par sacelšanās kustības dalībniekiem. Darbs piedāvā daudzslāņainu skatījumu uz ukraiņu nacionālo pretošanās kustību divu totalitāro režīmu krustcelēs, kā arī rosina salīdzināt šo cīņu ar līdzīgām norisēm okupētajās Baltijas valstīs.
Kas jūs motivēja sarakstīt grāmatu par ukraiņu sacelšanās kustību tieši šādā starptotalitārā kontekstā – starp Staļinu un Hitleru?
A. Goguns: Pusaudža gados es izlasīju Viktora Suvorova grāmatu "Ledlauzis", kas man izkliedēja jebkādas simpātijas pret padomju iekārtu. No šāda skatpunkta es raudzījos uz Otro pasaules karu Austrumeiropā un sāku meklēt vietējo "trešo spēku" – tos, kuri noraidīja gan Hitleru, gan Staļinu. Vlasovieši tomēr bija Reiha sabiedrotie. Tā es nonācu pie banderiešiem, jo īpaši tāpēc, ka ukraiņu valoda ir tuva krievu valodai, to bija viegli apgūt, braucieniem uz Kijivu vīzas nebija vajadzīgas, un tā es iedziļinājos šajā tēmā. Un es to nenožēloju, jo Ukrainas vēsture ir saistīta ar Krievijas, Polijas, Rumānijas, Čehoslovākijas – Čehijas un Slovākijas, Vācijas un Austrijas vēsturi, kā arī ar ebreju vēsturi un holokaustu.
Interese par ukraiņu nacionālisma vēsturi dažādās valstīs pastāv un saglabājas augsta jau pēdējos trīsdesmit piecus gadus. Pilnīgi negaidītus panākumus mana grāmata guva Čehijā – tā saņēma vairākas pozitīvas recenzijas un kļuva par bestselleru. Rumānijā nekas tamlīdzīgs nenotika, lai gan šī valsts robežojas ar Ukrainu un tās iedzīvotāju skaits ir divarpus reižu lielāks nekā Čehijā.
Kuri avoti izrādījās visvērtīgākie, pētot UPA un citu ukraiņu partizānu struktūru darbību?
Pirmkārt, OUN un UPA iekšējie avoti – to vadības dokumenti, politiskie materiāli, kongresu un partijas konferenču lēmumi. Turklāt ļoti nozīmīgas bija manas intervijas ar OUN veterānu Jevhenu Stahivu, kurš vadīja pagrīdi Donbasā, kā arī ar UPA virspavēlnieku 1950.–1954. gadā Vasiļu Kuku. Viņu stāstus es salīdzināju ar 1930.–1950. gadu dokumentiem. Protams, es sarunājos arī ar padomju izlūkdienestu un specdienestu veterāniem, tostarp ar Georgiju Saņņikovu, kurš ieslodzījumā uzraudzīja Kuku. Un 2008. gadā Saņņikovs mēģināja mani pārvilināt savā pusē – ļoti maigi, ar "burkānu", nevis "pātagu", taču es paliku pie saviem uzskatiem.
Ar kādām grūtībām vēl jūs saskārāties, strādājot arhīvos Ukrainā, Krievijā, Polijā vai Vācijā?
Ukrainā situācija ar arhīviem ir labāka nekā Krievijā, taču arī Kijivā SBU ("Sluzhba bezpeky Ukrayiny" – Ukrainas Drošības dienests. – Red.) arhīvā neizsniedz visu nepieciešamo, bet militārās izlūkošanas arhīvs ir slēgts. Polijā un Vācijā es nekad neesmu saskāries ar jebkādām grūtībām darbā ar arhīviem. Krievijā arhīvu vadība un viss arhīvu oficiālais aparāts 2012. gadā izdeva dokumentu krājumu par OUN Otrā pasaules kara gados, kurā vairākos FSB ("Federaļnaja služba bezopasnosti" – Krievijas Federālais drošības dienests, kas ir padomju Valsts drošības komitejas jeb VDK pēctecis. – Red.) arhīva dokumentos daļa teksta ir izņemta. Ir norādīts, ka dokuments saīsināts – blakus ir zvaigznīte, bet apakšā piezīme: dokumenta daļa ir zudusi. Es, balstoties uz citiem datiem, pieņēmu, kas tieši atradās šajā it kā zudušajā teksta daļā. Nosūtīju pieprasījumu FSB arhīvam, sakot: parādiet dokumentus, jo preses konferencē tika apgalvots, ka pie visiem dokumentiem ir atsauces un tos var apskatīt. No FSB arhīva atnāca kafkiskais atteikums Nr. 10/A-3648: arhīvs garantē, ka dokumenti ir autentiski un atbilst īstenībai. Lasiet krājumu. Vai tā ir falsifikācija vai nav? Izskatās, ka ir. Es par šo divsējumu uzrakstīju asu recenziju, publicēju to Kijivā – gan drukātā laikrakstā, gan internetā, un kopš 2012. gada septembra es Krievijā nevaru rādīties.
Tomēr pat tagad Maskavas arhīvos var un vajag atrast daudz vērtīga, tostarp attālināti, pat oficiāli pasūtot kopiju izgatavošanu pāri robežai. Daudzi dokumenti ir atvērti, bet daļa – plānveidā tiek atslepenoti. Tā jau 2023. gadā pēc mana pieprasījuma tika atslepenota un man izsniegta izmeklēšanas lieta par tiem diviem cilvēkiem, kuri 1941. gadā uzspridzināja Dņipro HES. Šo pieprasījumu es iesniedzu tāpēc, ka nedēļu iepriekš krievi uzspridzināja Kahovkas HES. Es biju pirmais vēsturnieks, kurš lasīja šos dokumentus. Tos tik viegli izsniedza, jo atslepenošanas termiņš šādiem materiāliem ir 75 gadi pēc to izveides.
Cik uzticami, jūsuprāt, padomju un vācu propaganda atspoguļoja ukraiņu partizānu lomu kara gados?
Viss bija kā spoguļattēlā. Nacisti attēloja banderiešus kā boļševiku līdzskrējējus, bet padomju vara pasniedza OUN kā nacistu kalpus. No tā izriet, ka gan vieni, gan otri izvairījās no patiesības.
