Dace Baltruma: Laiki mainījušies, bet tukši saukļi dzīvo

"Netaisnībai mūsu sabiedrībā nav vietas," uzrunā tautai Jaunā gada naktī teica premjerministre Evika Siliņa.

Dace Baltruma.

Foto: No personiskā arhīva

Normālā sabiedrībā tā tam vajadzētu būt. Un vēl savā uzrunā Evika Siliņa teica: "Mēs varam, ja gribam." Arī neapstrīdama patiesība. Jautājums ir tikai par to, kas, viņasprāt, īsti ir "netaisnība" un kas ir "mēs".

Mums joprojām ir varai pietuvināto ļautiņu grupa, kas Dieviņa piešķirtajās 24 stundās "spēj" darboties (vārds "strādāt" te laikam īsti neiederētos) divās un trijās darba vietās, katrā saņemot pilnu algu no nodokļu maksātāju naudas. Un mums joprojām ir medmāsas, kas, strādājot divās un trijās darba vietās, knapi spēj sakasīt tikai vienu "pārcilvēka" algas apjomu. Varas aprindām regulārs algas pieaugums noteikts ar likumu, bet pārējiem, atalgotajiem no tās pašas nodokļu maksātāju naudas – kā nu sanāks. Vai minētais neizskatās pēc netaisnības? Un vai "mēs" te ir vienots jēdziens? No opozīcijas deputātiem bieži dzirdam, ka balsot nākas par tādiem lēmumiem, par kuriem visa informācija ir pozīcijas rokās, bet opozicionāriem sniegtā informācija ir vairāk nekā skopa. Viens parlaments, bet dažādas "mēs" pakāpes. Vai varas aprindās, bārstot daiļrunīgus saukļus, šādi jautājumi nekad nerodas?

Arī prezidenta uzrunā vārdiņš "mēs" bira kā no pārpilnības raga. Radās sajūta, ka, piemēram, filmas "Straume" sasniegumos ir arī kaut kāda prezidenta vai vismaz viņa aprindu līdzdalība.

Dzīve rāda, ka premjeres pieminētās "gribēšana" un "varēšana" ļoti bieži nebūt nepastāv cēloņu un seku sakarībā. Jo "gribēšana" ir vienā "mēs" līmenī, bet "varēšana" pilnīgi citā. 

Piemēram, alkohola lietošanas ierobežojošo pasākumu ieviešana sākās ar lielu pompu, bet beidzās gandrīz ar čiku. Formāla ierobežošana, neskarot problēmas būtību. Tas pats ar naudas līdzekļu izcelsmes deklarēšanu būvniecībā. Likās, ka nu tik visi būvētāji būs spiesti izstāstīt kā pie bikts, no kurienes katrs cents makā ieripojis. Laikam jau pārāk daudz tur augšā to, kam būtu ļoti sarežģīti izdomāt ticamus apzīmējumus vispārzināmām, bet īstajos vārdos nesaucamajām darbībām. Lietuva un Igaunija atteikušās no viena un divu centu monētu apgrozības, bet mēs joprojām kabatās grabināsim sīknaudu. Mazliet simboliski triju Baltijas valstu attīstības hierarhijā, bet atkal gribēšana un varēšana mūsu zemē nav atradušas kopēju valodu.

Birokrātijas apkarošana – jēdziens, kas jau kļuvis par mītu bez manāma seguma. Vai te redzama gribēšanas un varēšanas simbioze? Man šis vārdu salikums izklausās līdzīgi jau piemirstajam padomju lozungam – mūsu mērķis komunisms. Sauklis, kuram neviens pat nedomāja ticēt. Laiki mainījušies, bet tukši saukļi dzīvo. Tika pieņemts valsts budžets. Aiz matiem pievilkts. Kāds ir, tāds ir, pārdzīvosim. Bet nē – varas nesēji to nosauc par "budžetu drošākai nākotnei". Un ticība pazūd.

Es nebūt negribu teikt, ka mūsu valstī viss ir slikti. Noteikti labāk nekā daudz kur citur pasaulē. Bet par dzīves ēnas pusēm ir jārunā, ļoti skaļi jārunā. Tā ir mūsu nelaime, ka slikto mēs ļoti bieži vai nu paslaukām zem tepiķa, vai arī norijam krupi un dzīvojam tālāk. Viss labais jau runā pats par sevi. Sliktais ir jānīdē. Lai tas realizētos, par to ir jārunā. Skaļi. Un reizēm jākliedz, cik tik spēka. Visiem ir zināms, ka karote darvas var sabojāt medus mucu. Nav dzirdēts, ka karote medus būtu kaut ko nodarījusi darvas mucai. Paturam to prātā! Ja gribam, lai piepildās prezidenta Jaunā gada naktī ar pārliecību izteiktā cerība, ka būs labi.