Blaumaņa lasījums. Latvijas Nacionālā teātra iestudējuma "Ugunī" recenzija

Rūdolfa Blaumaņa "Ugunī" jaunais iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī visvairāk pārsteigs tos, kuri gaida pirms simt divdesmit diviem gadiem izdotās lugas rekonstrukciju.

Novatoriskais skatuves darbs, aktualizējot arhetipisko Kristīnes un Edgara attiecību stāstu jaunās koordinātās, uzrāda kultūras kanona pagātnes/tagadnes laika robežas mūsu mainīgajos priekšstatos. Blaumanis bija reālists, tādi ir arī režisore Inese Mičule un vizuālās dramaturģijas autors Reinis Dzudzilo, un viņu izrāde vairāk stāsta par šodienu.

Skats no attāluma

Radošā koncepcija lugai noņem tradicionāli attēloto sadzīves patiesības slāni, samazina vienmēr klātesošās psiholoģiskā procesa nianses, kas tik būtiski raksturo Blaumaņa literāro kodolu un kas izrādē spilgti izpaužas epizodiskos un otrā plāna tēlos. Aktieru spēlētajās lomās mazāk jūtu, vairāk gribas un racionāla prāta apsvērumu. Un, risinot tēmas par abu mīlētāju nenovēršamo likteni, arī par latviešu identitātei raksturīgo pazemību/lepnumu un hierarhijas kārtību, skatījums uz tām ir vispārināts. Ieviesti nozīmīgi pretstati kā uguns un ūdens, melns (lietusmēteļi) un balts (kleitas), kas norises tuvina traģēdijas žanram. Komponista Riharda Zaļupes panorāmiskā un pārlaicīgā mūzika, kas skan no pirmās līdz pēdējai minūtei elektronisko instrumentu izpildījumā, uz sīkām cilvēciskām izvēlēm te un tagad it kā raugās no attāluma un saplūdina tās ar simtgažu pieredzēm. Arī izteiksmīgā vizuālā zīme, kad no augšas vienlaikus parādās vairāk nekā simts kāzu kleitu, vienu konkrētas mīlestības stāstu multiplicē telpiskā un jēdzieniskā plašumā.

Un finālā aizejošās divu jaunu cilvēku figūras, šķiet, iemieso arī citus neziņā aizgājušos, dzēšot pagātnē dominējošo romantizēto priekšstatu par Kristīnes mīlestību kā glābjošo cēlējspēku.

Lomu kūleņi

Izrādes pirmajās minūtēs zīmīgs ir horeogrāfes Lienes Gravas iestudētais kūlenis gaisā Kristīnes lomas atveidotājas aktrises Elzas Rūtas Jordānes lēnā kustībā ar partneru roku palīdzību. Kā zīme tas tulkojams vismaz divējādi – Alaines muižas vīriešu acīs potenciālās līgavas Kristīnes īpašais novērtējums, gan arī kopumā netradicionāli lomu traktējumi. Izteiksmīgākā ir aktrises Maija Doveikas Vešeriene, no citkārt satriektas un daudz cietušas sievietes, kaut arī meitu mīlošas, tomēr skarbu jūtu lādiņu eksponējoša tēla, viņa šoreiz darbojas mūsdienīgi, ir eleganti tērpta un lietišķi domājoša sociāla būtne. Līdzīga menedžera rīcībai šķiet muižas sociālajā hierarhijā augstāko pozīciju ieņemošā barona Mēvenšterna (lomā Uldis Anže) izturēšanās, izvēršot tradicionālo vāciskās izcelsmes pārākumu citā – darba devējam līdzīgā darbošanās veidā. Tradicionāli atpazīstams ir aktiera Matīsa Kučinska Aldera lomas iedzīvinājums, paliekot vienīgajam romantisku jūtu aizstāvim.

Elza Rūta Jordāne (Kristīnes lomā), Kārlis Reijers (Edgara tēlā).

Foto: Agnese Zeltiņa/Publicitātes

Īpaša nozīme ir arī dokumentālajiem ikdienas apģērbiem, kādos pirmajā cēlienā tērpjas aktieri. Netradicionālu kostīmu koncepts saskan ar horeogrāfes iestudētajām kustībām un stilistiski pasvītro mūsdienu uztverei iezīmīgo ātrumu un lietišķību.

Principiāli mainīti jūtu akcenti divu galveno tēlu līnijās, kuru attiecībās šoreiz dominē nolemtība viens otram un kuri atklāj raksturus, kas maz ietekmējas no apkārtējo viedokļiem. Gan Daigas Gaismiņas spēlētās Horsta madāmas, gan Kristīnes mātes argumenti skan lietišķi un sirsnīgi, taču tie negroza abu varoņu prātu un vēl mazāk – sirdi.

Tukšie krēsli

Pirmajā cēlienā skatuvi piepilda liels krēslu skaits, kur aktieri sēž, gluži kā baznīcā vai teātra zālē, un sākumā šķiet – skatītāji vēros paši sevi spoguļattēlā. Tomēr vēlāk krēsli paliek tukši, tos met, rindas izjūk. Varbūtējs krēslu koncepts kā hierarhijas sistēmas apzīmējums, visspilgtāk, manuprāt, redzams ainā pie barona, kad tajā iesaistītie personāži tos krauj precīzos un kārtību apzīmējošos torņos. Toties starp dažādu sociālo slāņu ļaudīm valda nevis autoritāras, bet gan demokrātiskas attiecības, un Frišvagara (lomā Mārcis Maņjakovs) incidenta aina, pieprasot no Edgara cieņu, ieņem maznozīmīgu vietu. Aktieris Kārlis Reijers savu Edgaru spēlē iekšup vērsti un neapvelta ar izcilību un spēku, kas viņa varonim liktu pretendēt uz kādu augstāku statusu muižā. Tā hierarhijas cīņa, ko lugas dramaturģijā īsteno muižas ļaudis, izziņojot viltus saderināšanos avīzē un ievilinot sāncensi krogā, šoreiz drīzāk līdzinās spēlei, ne konkurenta apkarošanai. Raimonda Celma rāmi pašapmierinātais Vīskrelis un Gundara Grasberga spoži nospēlētais bezmugurkaula tipāžs Sutka ir tie, it kā perifērijā esošie tēli, kas izceļas ar kolorītu izpildījumu un izteiksmīgām detaļām, ienesot tajās Blaumaņa – dzīves attēlotāja un spilgta raksturotāja – krāsas. Aizraujošas ir Rūdolfa Sprukuļa Pavāra un Aināra Ančevska Klengas nospēlētās epizodes. Pārliecinoši un nosvērti mūsdienīgi pragmatiski domājošo varoni Akmentiņa lomu iedzīvina Matīss Budovskis.

Izrāde lielā mērā pārrada dramaturģiju, ko novērtēt un salīdzināt palīdz lugas teksta 1:1 ievietojums programmiņā. Izrādes autoru koncepts "lasiet Blaumani" aicina veidot katram savas iztēles teātri. Lai izdodas!

No kreisās: Raimonds Celms (Vīskreļa lomā), Kārlis Reijers (Edgara tēlā) un Gundars Grasbergs (Sutkas lomā).

Foto: Agnese Zeltiņa/Publicitātes

Uzziņa

Rūdolfs Blaumanis, "Ugunī", drāma Nacionālajā teātrīī

• Režisore Inese Mičule, vizuālaisdramaturgs Reinis Dzudzilo, komponists Rihards Zaļupe, gaismumākslinieks Oskars Pauliņš, videomākslinieks Toms Zeļģis, horeogrāfe Liene Grava.
• Lomās: Uldis Anže, Mārcis Maņjakovs, Daiga Gaismiņa, Elza Rūta Jordāne, Maija Doveika, Kārlis Reijers, Matīss Kučinskis, Raimonds Celms, Gundars Grasbergs u. c.
• Nākamā izrāde: 17. aprīlī.

Viedokļi

Hermīne: "Pārsteidzoši mūsdienīgs Blaumaņa lasījums. Kristīne nevis izvēlas Edgaru, bet nespēj no viņa atbrīvoties. Nevis izvēlas mīlestību, bet netiek ārā no purva. Akmentiņš piedāvās cieņpilnas attiecības, bet viņa izvēlas manipulējošu egoistu. Traģiski. Baltās kleitas kā romantizēto laulību skripts burtiski svilināja acis. Fināla aina – burtiski episka. Būs, kam nepatiks, īpaši tiem, kam mīļa romantizētā Artmanes–Pūcīša versija."

Jana: "Citāds skatījums uz Edgara un Kristīnes attiecībām. Nav rožaina romantisma, nav upuru, nav labā un ļaunā. Ir kaislība, iekāre, varas alkas, bet pāri visam – būt gribētam un mīlētam. Eko princips scenogrāfijā – paldies, brīnišķīgs risinājums šim stāstam."

"teatris.lv"