Jūlija Dibovska: Kaislības ap Laligaļu

Latviešu pagājušā gada literatūras izmeklētāko paraugu apbalvošana vietā, kur ikdienā tiek izvēlēti un griezti labākie gaļas gabali? Kāpēc ne. Liekas, ka šajā Gaļas paviljonā tagad tirgo ne tikai gaļu, bet arī homeopātiju.

Devos uz Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremoniju bez jebkādām gaidām un bēdām, jo tirgus apmeklējumi mani iespaidojuši bērnībā vairāk nekā jebkura dievnama kupoli. Ikdienā esmu gatava lasīt un izdot grāmatas, kurās gaļa nav tikai pārtikas produkts, bet gan miesa, asinis, ciešanas, kaisle. Sava veida "gaļa" taču ir gan dzejā, gan vēstures grāmatās. Dažreiz tā nav tā svaigākā "gaļa", citreiz banālas un laika pārbaudītas kotletes. Gaļu var neēst, tāpat kā var un drīkst nelasīt grāmatas, lai gan piekrītu, ka tie – gaļa un literatūra – drīzāk ir pretpoli. Un pretpoli mēdz interesanti pievilkties, radot diskusijas.

Jūlija Dibovska, izdevniecības "Latvijas Mediji" vadošā redaktore.

Foto: Dainis Bušmanis

Uz LALIGABA pasākumiem klātienē dodas galvenokārt tie, kas ir gatavi dažādu veidu "gaļai" un no Gaļas paviljona brīnumus negaida. Svaigas gaļas smarža (vai smaka) atnākušos, protams, satika un apskāva, bet neliekas, ka tas bija ilgs efekts. Kaut kur pavīdēja hlors vai kas tikpat sadzīvisks. Dzīves prozas banālā gaļa, lai gan produkti, šķiet, bija novākti.

Ir zināms, ka mūsdienu epidemioloģiskie standarti paredz ļoti stingru higiēnas pakāpi tirgus vietā. Kad pie vietas bija pierasts un traucēkļi necēlās, uzmanību piesaistīja piesardzīgi veidotais Igora Šelegovska grāfa Drakulas tēls ledusskapī. Tā viņš sagaidīja ceremonijas sākumu, lai zem varenajiem paviljona griestiem dalītu balvas zaļos plastmasas maisiņos un jokotu par un ap gaļu un literatūru. Drakulas vietā varēja būt gaļas izcirtējs, kura profesiju esmu apbrīnojusi kopš bērnības. Vai cirst, sadalīt un pārdot gaļu nav tas pats, kas rakstīt nopietnu literatūru?

Problēma ar Gaļas paviljonu kā vietu kultūras balvai ir tāda, ka acīmredzot katram no mums ir atšķirīgas attiecības ar neviennozīmīgas izcelsmes, īpašus glabāšanas apstākļus prasošiem un nāves apdvestiem pārtikas produktiem. Zemapziņā gaļa mūs uzrunā ar vainas sajūtu nokauto dzīvnieku priekšā, virspusē noteikti visiem prātā tas, ka gaļa mēdz bojāties, atgādinot arī par cilvēka ne visai glīto mirstīgumu. Daudziem prātā kāda nepatīkama epizode no padomju laikiem vai 90. gadiem Centrāltirgū. Ikvienam atradīsies sava netīkama asociācija, kāpēc tad Gaļas paviljons nav gana kulturāla vieta literatūras balvai, bet arī aizstāvēt šo vietu var ar simtiem dažādu argumentu. Vai nav liekulība izlikties, ka tāda paviljona nav, tāpat kā sabiedrība izliekas neredzam nabadzību, vardarbību, mēnešreizes, invaliditāti un komfortablas dzīves sekas? Diemžēl atbildes un pārmetumi sajūtas nemainīs.

Interesanti ir kas cits. Kā 21. gadsimtā, kad ir dzirdēts par mākslas provokatīvo dabu, kara "gaļas mašīnām", nepārvaramo miesas pārdošanas kultu un Kristiāna Brektes darbiem, kādu var pārsteigt Gaļas paviljona simbolisms? Kāpēc pāris cilvēki internetā var sacelt vētru ap Gaļas paviljonu, kuru nemaz LALIGABA sakarā nav apmeklējuši un konkrētajā brīdī apostījuši? Turklāt pasākuma norises vietas izziņošanas laikā vētra nez kāpēc neizcēlās. Tā sākās tad, kad izdevējs X, kurš neieguva balvu, sāka lamāt gan žūrijas, gan vietas izvēli, tādējādi noniecinot ne tikai kolēģus, bet arī daudzcietušo un materiālos absurda apstākļos iespiesto literatūru kopumā. Cik daudzi no zākātājiem ir palasījuši LALIGABA nominētos darbus? Jo par literatūru netiek runāts it nemaz. Nenotiek cieņpilna diskusija par tekstiem un vietu, bet gan tiek radīti tirgus tantes vai onkuļa cienīgi virspusēji spriedumi, kas, jāsaka godīgi, vismaz nodrošina sava veida uzmanības "tiešraidi" šī gada LALIGABA, kamēr pa īstam pasākuma TV tiešraidei acīmredzot nepietika nedz līdzekļu, nedz "Facebook" komentāru autoru uzmanības (slikti skatījuma reitingi iepriekšējos gados). Kaut tik asi notiktu cīņa par VKKF budžeta palielinājumu un pret Finanšu ministrijas diktātu, ja jau kultūra sāk kliegt pēc palīdzības Gaļas paviljonā. Nav brīnums, ka plēsoņas vaino upuri, bet pārsteigums gan, ka tik plēsonīgiem kultūras aizstāvjiem nepatīk tas, ka viņiem LALIGABA centās pasniegt gaļīgu vielu pārdomām.