7.2 °C
"Latvijas Avīzes" vakardienas numura publikācijā "Pensija 63 kg desas vērtībā" rakstījām par speciālistu secināto – Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi gadu no gada aug, vairojas arī pirktspēja, tomēr trūcīgākās sabiedrības daļas rocība aizvien vairāk atpaliek no turīgākās daļas.
Mūsu valsts iedzīvotāju labklājība vēl arvien nesasniedz Eiropas Savienības valstu vidējo līmeni. Līdzcilvēku dzīve trūkumā kādam, iespējams, ir tikai statistika, kamēr citu tā rosina aktīvi iesaistīties atbalsta sniegšanā. Bet cilvēkiem, kuri nespēj savilkt galus, bieži vien tā ir ikdienas izdzīvošanas skola. Šajā numurā tematu turpinām ar reģionālo laikrakstu stāstiem no novadiem.
Kā izdzīvot ar 238 eiro mēnesī
Smiltenes novada Variņu pagasta iedzīvotājs Andris Maļējevs laikrakstam "Ziemeļlatvija" stāsta, kā ikdienā var izdzīvot ar invaliditātes pabalstu vien. Viņš ir trešās grupas invalīds, pensija ir 238 eiro mēnesī, un tas ir vienīgais regulārais ienākums. Šādi ienākumi viņam paredz arī trūcīgās personas statusu. "Vajadzību nevienam netrūkst. Daudzi jau nemaz nestāsta, cik viņiem grūti. Ko tur slēpsi, cik pienākas, ar to jāizdzīvo," teic Andris. "Dzīvoju pieticīgi. Tā jau daudzus gadus. Rūpīgi plānoju izdevumus, cik varēšu atļauties pārtikai, cik paliks zālēm, rēķiniem, tostarp telefonam, elektrībai. Ja nav nekas akūts, zāles pērku reizi trīs mēnešos. Labi, ka dzīvoju laukos. Pilsētā jau visa šī summa aizietu par dzīvošanu vien."
Līdz vecuma pensijai vīrietim vēl jāgaida daži gadi. "Ko tur daudz sūdzēties, kā ir, tā jādzīvo. Labi, ka jumts virs galvas, dzīvoju siltumā. Manuprāt, nabadzība sākas tad, ja esi bez jumta virs galvas, bez maizes rikas," secina Andris. Trūcīgā iedzīvotāja statuss viņam nodrošina atbalstu pārtikas paku veidā, kā arī veselības aprūpē.
Vecumdienas trūkumā
"Nevaram pateikt, ka viena vecāka ģimene ir vairāk pakļauta nabadzības riskam nekā pilna ģimene ar diviem bērniem, kurā vienam no vecākiem vai pat abiem ir dažādas atkarību problēmas. Vai, piemēram, pensijas vecuma persona, kura dzīvo ar laulāto vai kopā ar saviem bērniem ir tikpat pakļauta nabadzības riskam, cik atsevišķi dzīvojoša vai pilnīgi vientuļa pensijas vecuma persona. Ņemot vērā minēto, ir grūti viennozīmīgi pateikt, kuras iedzīvotāju grupas ir visvairāk pakļautas nabadzības riskam," laikrakstam "Brīvā Daugava" stāsta Jēkabpils novada Sociālā dienesta vadītāja Larisa Laizāne.
Veicot analīzi 2024. gadā, dienests konstatējis, ka vislielākais īpatsvars starp trūcīgām personām ir pensijas vecuma cilvēki, bērni, nestrādājošie un personas ar invaliditāti. Savukārt no maznodrošinātajiem ļoti liels īpatsvars ir pensijas vecuma personas, starp GMI pabalsta saņēmējiem – nestrādājošas personas, bet mājokļa pabalsta saņēmējiem – pensijas vecuma cilvēki, bērni un personas ar invaliditāti.
Aina nav tik bēdīga
"Izteikti samazinās maznodrošināto mājsaimniecību skaits, bet tajā pašā laikā pieaug trūcīgo personu mājsaimniecību skaits, kas nozīmē, ka daži cilvēki kļūst turīgāki, citi – nabadzīgāki," situāciju Aizkraukles novadā laikrakstam "Staburags" raksturo pašvaldības Sociālā dienesta vadītājs Edvarts Pāvulēns. "Tas pamatā saistīts ar mediānas (cilvēku sadalījums pēc vidējās ienākumu summas) izmaiņu, kas mainās katru gadu. Līdz ar to gadās, ka tie, kuri iepriekš bija maznodrošināti, šobrīd ir trūcīgi. Bet kopumā – sociāli mazaizsargāto skaits ne krītas, ne arī palielinās. Mainās proporcijas starp trūcīgajiem un maznodrošinātajiem, bet cilvēku skaita ziņā nav ne uzlabojumu, ne arī krīzes."
Pāvulēns piebilst: "Mēs kā pašvaldība nestrādājam preventīvi un neiedziļināmies situācijās, mēs pamatā nodarbojamies ar seku novēršanu, nevis cēloņu apzināšanu. Ja strādātu ar cēloņiem, tad problēmu būtu iespējams samazināt. Mums vienkārši pietrūkst resursu tādam darbam. Ikdienas darbs saistīts ar to, kas noticis, un jārod tam risinājums."
Zupa visiem, kuri lūdz
Laikraksts "Dzirkstele" pabijis zupas virtuvē Gulbenē, kur cilvēki var saņemt bezmaksas maltīti. Te valda laipnība, beznosacījumu labdarība. Ja kāds vēlas arī otro ēdienu, tad gan tomēr lielākoties ir jāmaksā. "Es jau nevaru citādi. Nesanāk savilkt galus," skaidro zupas virtuves saimniece Ilga Vanuška. Viņa piebilst, ka no naudas ziedojumiem, ko saņem no otrā ēdiena pasūtītājiem, pērk produktus un vāra zupu, kuru izdala par brīvu.
Saimniece stāsta, ka bez sabiedrības atbalsta nevarētu tik daudzus gadus katru darbdienu nodrošināt zupu par brīvu visiem, kuriem tas ir dzīvības ēdiens. Labi cilvēki ziedojot pārtikas produktus, malku. Ne tikai gulbenieši vai beļavieši, arī cilvēki no kaimiņu novadiem. Reizēm esot tā, ka itin nemaz nav naudas, trūkst produktu, taču vienalga zupa top. Viņai palīdz audžudēls Roberts – atved pārtikas produktus, daudziem vecajiem, sirgstošajiem, nespējīgajiem klāt uz mājām pieved zupu – trūcīgajiem par brīvu, maksātspējīgajiem par ziedojumiem. "Roberts teic – asaras birst, redzot nabadzību, kāda ir Gulbenē," stāsta Ilga. Kas viņu pamudinājis nodoties labdarībai? "Uzaugu septiņu bērnu ģimenē. Man tas vienmēr bijis tā – atdošu kumosu otram, pat ja pašai pāri nekas nepaliks. Zinu, ko nozīmē ciest badu," viņa saka.
Zupas virtuvē Ilgai ir daudz pastāvīgo klientu. Pa kādam jaunam klientam pienāk klāt. "Nesen sāka pēc zupas nākt vīrietis, kuram ir invaliditāte un kurš teica: "Ja man nepateiktu, ka te var dabūt zupu, nezinātu, kā izdzīvot." Viena jauna māmiņa nupat sākusi nākt, ņem zupu, lai bērnus pabarotu. "Parasti pie manis nāk tās sievietes, kuras vienas audzina bērnus," saka Ilga. Laikraksta "Dzirkstele" žurnāliste, viesojoties Ilgas zupas virtuvē, satiek vairākus cilvēkus, kuri atnākuši pēc zupas. Kāds vīrietis nupat alkohola problēmu dēļ pazaudējis darbu. Ilga nevienu nekritizējot, vienkārši palīdz.
Iemācītā bezpalīdzība?
Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Ilze Posta laikrakstā "Alūksnes un Malienas Ziņas" aktualizē jautājumu par "iemācīto bezpalīdzību", kad kā vienīgais savu problēmu cēlonis tiek saskatīts nepietiekams atbalsts no valsts un pašvaldības: "Cilvēks izvirza nemitīgas pretenzijas, atļaujas pilnīgi bezatbildīgu dzīvesveidu un nesaskata savā bezdarbībā nekā nosodāma." Sociālā darba galvenais uzdevums ir nevis vienkārši apmierināt personas materiālās prasības, bet gan sniegt atbalstu, lai cilvēks pats mainītu savu dzīvi. Jautājums par nabadzības pārvarēšanu nav skatāms atrauti no katra indivīda personīgajām spējām pielāgoties dzīvei un prasmēm pārvaldīt savus finanšu līdzekļus. Ilze Posta saka: "Nav vienotas formulas, kas derētu ikkatram, jo cilvēku materiālā situācija bieži vien ir atkarīga nevis no saņemtās naudas daudzuma, bet gan no dzīvesveida izvēlēm. Ir cilvēki, kuri ar pavisam niecīgiem līdzekļiem, pat ar 300 eiro mēnesī, spēj gan godprātīgi samaksāt visus komunālo pakalpojumu rēķinus, gan uzturēt mājokli, kamēr citam arī ar tūkstoti eiro mēnesī šķiet nepietiekami."
"Ja tev nav auto un viedtālruņa, tad esi nabadzīgs"
- Mārīte Rozīte, Virešu pagasta pensionāru padomes priekšsēdētāja: "Daudziem šobrīd malkas krājumi iet uz beigām. Šogad malkas cenas ir vienkārši briesmīgi augstas. Labi, ka esam ar vīru divatā. Pa abiem kopā sanāk nedaudz pāri 800 eiro dzīvošanai. Vai tas ir daudz? Smieklīgi. Viss arī aiziet ātri vien. Vīrs visu dzīvi ir strādājis, bet viņam pensija sanāk vēl mazāka nekā man. Nezinu, kā jāstrādā darba mūžā, lai šeit nopelnītu tādas pensijas, kā ārzemēs cilvēki var atļauties dzīvot – vecumdienās ceļot pa pasauli, atpūsties restorānos."
- Ingars Stepkāns, Gulbenes katoļu baznīcas priesteris: "Mēs dzīvojam kapitālismā un zinām, ka sabiedrības augstākā vērtība ir materiālā labklājība. Nevis taisnīgums, nevis godprātība, nevis žēlsirdība. Viens no nabadzības cēloņiem tāpēc ir sociālā netaisnība, otrs – augstās prasības dzīvot labklājībā. Mūsu vecvecāki tādu labklājību, kāda pieejama šodien vairumam, nevarēja pat sapņos iedomāties – ka būs pilni veikali, ka varam nopirkt eksotiskos augļus. Šodien, ja tev nav auto, datora un skārienjutīgā telefona, tad esi nabadzīgs. Tā nav greznība. Tā ir nepieciešamība."
- Ilze Posta, Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldes vadītāja: "Aicinu iedzīvotājus nedot naudu tās lūdzējiem uz ielas, jo lielākajai daļai šo personu ir regulāri ienākumi, viņi vienkārši nevēlas meklēt civilizētus savu problēmu risinājumus. Iedotā nauda parasti netiek tērēta pārtikai, bet gan atkarību vielām, tādējādi sabiedrība tikai palīdz cilvēkam turpināt viņa pašiznīcināšanās ceļu. Ja cilvēks patiešām atrodas krīzē, viņam ir jāvēršas dienestā, kur viņš saņems reālu palīdzību, nevis naudu, jo pēc būtības tas nerisina problēmu."
- Natālija Dubrovska, Valkas novada Sociālā dienesta vadītāja: "Ir situācijas, kad cilvēks ir palicis bez darba, uzreiz citu atrast nevar, vēršas pēc palīdzības un to arī saņem. Tomēr ir arī cilvēki, kuri garantētā minimālā ienākuma pabalstu (GMI) saņem gadiem ilgi un neko negrib mainīt. Uzskatu, ka pabalsts nevar būt kā mērvienība pietiek vai nepietiek pamatvajadzībām, jo pamatā pamatvajadzības būtu jānodrošina, pašam strādājot. Bieži vien klientam pamatvajadzība ir nopirkt alkoholu, manā uzskatā pamatvajadzība ir ēdiens."
Publikācija tapusi projektā "Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam", kurā "Latvijas Avīze" sadarbojas ar laikrakstiem "Staburags", "Dzirkstele", "Zemgales Ziņas", "Bauskas Dzīve", "Alūksnes un Malienas Ziņas" un "Ziemeļlatvija".
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikāciju saturu atbild "Latvijas Avīze".
