Ziemassvētkus katrs var svinēt, kā grib. Bet, ievērojot no senčiem pārmantotās Ziemassvētku tradīcijas un rituālus, veicot darbības ārējā pasaulē, iespējams daudz ko atmodināt savā iekšējā pasaulē.

Meklē atbildes uz mūžseniem jautājumiem

Šis ir laiks, kad diena arvien saraujas, bet nakts izplešas, gaisma cīnās ar tumsu. Viss tā kā pamiris. “Ziemassvētkos, kad ir visīsākā diena un visgarākā nakts, mēs visvairāk esam pietuvojušies citai pasaulei, citai realitātei. Un cilvēks gadsimtu gaitā to ir iemācījies izmantot savā labā, komunicējot ar citpasauli, ar to svešo. Tur ir vairāk informācijas, nekā mēs zinām šajā pasaulē,” uzsver fokloriste, folkloras grupas Grodi vadītāja, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Aīda Rancāne.

Tāpēc Ziemassvētkos viena no tradīcijām ir zīlēšana, pareģošana, vērošana, jo tādējādi var ielūkoties nākotnē, paredzēt, kas sagaida. Katrai paaudzei ir savas intereses – jaunie vēlas noskaidrot, kad satiks savu otru pusīti, izveidos ģimeni, saimniekiem un saimniecēm interesē, kas sagaida saimniecību, kāda būs lopu un tīrumu ražība, savukārt vecāka gadagājuma cilvēki grib uzzināt, kāds varētu būt mūža ilgums. 

“To izdibināt ir svarīgi, jo tad cilvēks var sakoncentrēties. Ja, pareģojot nākotni, vēstījums norāda uz ko nelāgu, uz kādiem pārbaudījumiem, tā nav sevis iekodēšana uz slikto, jo cilvēks var sasparoties, nevis padoties, un darīt visu, lai situāciju vērstu uz labu,” skaidro folkloriste.