Psiholoģijas zinātnē ir pietiekami plaša, vēl joprojām maz izpētīta, taču katrā ziņā ļoti daudzsološa joma, kas nodarbojas nevis ar cilvēkiem, bet gan tieši ar citām dzīvajām būtnēm. To tieši tā arī dēvē – zoopsiholoģija. Šīs jomas speciālistus pamatā interesē dzīvnieku domas, jūtas un pārdzīvojumi, un viņi kategoriski ieteic to nelikt pēdiņās, jo, izrādās, daudzi dzīvnieki patiešām esot spējīgi paust visu šeit uzskaitīto.

Zoopsihologus interesē arī dzīvnieku uzvedība un cilvēka iespējas vairāk vai mazāk apzināti un auglīgi ar tiem sazināties – un arī tas esot jāraksta bez pēdiņām. Taču piebilsts arī tas, ka auglīgas sazināšanās nolūkā, kas katrā ziņā ir kaut kas ievērojami vairāk par dresūru, nepieciešams, lai dzīvniekiem piemistu gluži noteiktas cilvēkam līdzīgas domāšanas un saziņas kopīgās iezīmes. Galvenokārt tai vajadzētu būt pašapzināšanās spējai, lai dzīvnieki saprastu atšķirību, kāda pastāv starp pašiem un citiem savas dzīvnieku sabiedrības locekļiem. Katrā ziņā jābūt arī puslīdz attīstītām domāšanas spējām. Un šeit joprojām neko nedrīkstot likt pēdiņās. Tas jau sāk izklausīties pavisam aizraujoši.

Encefalizācijas koeficients

Ja sarīkotu īpašu sabiedriskās domas aptauju, visdrīzāk lielākais vairākums ļaužu par visgudrāko dzīvnieku nešaubīgi nosauktu cilvēkveidīgos pērtiķus, piemēram, šimpanzi vai gorillu. Un viņus varētu arī labi saprast, jo ir gana daudz attiecīgas informācijas, kas vedina domāt tieši tajā virzienā. Taču tik vienkārši nesanāks ar nākamajām šā reitinga vietām, jo tur viedokļi varētu atšķirties pat ļoti ievērojami. Daļa cilvēku gluži noteikti uzskatīs, ka tūlīt pēc pērtiķiem vajadzētu sekot ziloņiem, delfīniem, kaķiem un suņiem, savukārt citi tikpat pārliecināti paudīs, ka, piemēram, cūkas un žurkas ne ar ko nav īpaši dumjākas par iecienītajiem mājdzīvniekiem un tamlīdzīgi.