Kad sirds vairs nepukst, kā nākas

Aritmija jeb sirds ritma traucējumi rodas tad, kad tiek izjaukts sirdsdarbības temps jeb ritms un sirds pukst vai nu pārāk lēni, ātri, vai neritmiski – brīžiem rāmāk, brīžiem straujāk.

Ātriju fibrilācija jeb mirdzaritmija ir viens no visbiežāk sastopamiem aritmijas veidiem, kad sirds priekškambaris (ātrija) nevis ritmiski saraujas, bet trīc jeb mirgo. Tā nepilnvērtīgās darbības dēļ ievērojami pieaug trombu veidošanās un insulta risks.

Kad streiko sirds priekškambari

Normālu sirds saraušanos izraisa elektrisks impulss, kas rodas sinusa mezglā un caur priekškambariem izplatās uz kambariem. To saraušanās izraisa asins izsviedi artērijās, pa kurām tās izplūst pa visu ķermeni. Ja impulsu rašanās un pārvade ir traucēta, rodas aritmija.

Normāls sirdsdarbības ātrums pieaugušam cilvēkam miera stāvoklī ir 60 sitieni minūtē. Ja ir paātrināta sirdsdarbība jeb tahikardija, tas pārsniedz 90, bet palēnināta – bradikardija – nesasniedz 60 sitienus minūtē. Mēdz būt arī priekšlaicīgas sirds saraušanās – ekstrasistoles jeb tā sauktie pārsitieni, kad kāds sirdspuksts noticis pirms laika, un tam var sekot pauze, ko parasti izjūt kā sirds kūleņošanu vai īslaicīgu apstāšanos.

Aritmijas var rasties noteiktās sirds daļās – kā priekškambaros, tā kambaros. Lielākoties tās notiek lēkmjveidīgi.

"Mirdzaritmija jeb priekškambaru fibrilācija ir viena no biežākajām sirds aritmijām, īpaši gados vecākiem cilvēkiem. Piemēram, piektajā dzīves dekādē tā piemeklē aptuveni 1% cilvēku, sestajā dzīves dekādē – 5% un septītajā – virs 10%. Tas skaidrojams ar to, ka ar vecumu palielinās arī sirds ritma traucējumu izraisošās slimības – hipertensija (paaugstināts asinsspiediens), sirds mazspēja un koronārā sirds slimība. Mirdzaritmijai var būt arī ļoti daudz citu iemeslu, piemēram, pārmērīga alkohola lietošana, sirds vārstuļu darbības vai vairogdziedzera darbības traucējumi. Priekškambaru fibrilācijas laikā vērojami strauji viens otram sekojoši, neregulāri impulsi virzienā no priekškambariem uz sirds kambariem. Šo epizožu laikā priekškambari un kambari saraujas neatkarīgi viens no otra un ar dažādiem ātrumiem," norāda kardiologs Roberts Feders. Ātriju fibrilācijas frekvence ir no 350 līdz 600 sitieniem minūtē, tādēļ priekškambari vairs nevar pilnvērtīgi pildīt savu funkciju – izsūknēt pietiekami daudz asiņu sirds kambaros, nodrošinot normālu asins plūsmu.

Bieži vien mirdzaritmijai nav nekādu simptomu un tā tiek atklāta tikai izmeklēšanas laikā, piemēram, veicot elektrokardiogrammu, vai pēc insulta. Taču nereti pacienti sūdzas par sirdsklauvēm, iekšēju nemieru, paātrinātu sirdsdarbību, diskomforta sajūtu krūškurvja apvidū, nogurumu, apgrūtinātu elpošanu un elpas trūkumu, galvas reiboņiem, ģīboņiem.

Augsts insulta risks

Ja sirds priekškambaru saraušanās notiek nevienmērīgi un haotiski, arī asins plūsma sirdī nav vienmērīga, un vietās, kur tā ir lēnāka vai apstājas vispār, var veidoties asins recekļi jeb trombi. Atraujoties tie nonāk asins plūsmā, sasniedzot un nosprostojot galvas asinsvadus, tā pārtraucot asins apgādi smadzenēm. Arī tad, kad mirdzaritmijas lēkme jau beigusies, pastāv trombu veidošanās risks.

"Trombu veidošanās sirdī mirdzaritmijas gadījumā ir ļoti bīstama. Ja trombi atraujas no sirds dobuma, tie var iekļūt kopējā asinsritē un aizsprostot asinsvadus, izraisot insultu," 

uzsver kardiologs.

Zināms, ka mirdzaritmija izraisa 20–30% no visiem išēmiskajiem insultiem pasaulē, bet Latvijā pat vairāk nekā 40%. Pamanot insulta simptomus – pēkšņu ķermeņa vienas puses vājumu, kad neklausa roka vai kāja, neskaidru runu, sejas asimetriju, piemēram, noslīdējušu mutes kaktiņu, svarīgi izsaukt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādi, lai sešu stundu laikā, bet vēlams vēl ātrāk, nokļūtu slimnīcā, kurā ir Insulta vienība. Pirmo četru stundu laikā iespējams izšķīdināt trombu ar speciāliem medikamentiem, bet sešu stundu laikā – veikt trombektomiju, lai izņemtu to no asinsvada. Jo ātrāk tiek atjaunota asinsrite smadzenēs, jo lielāka iespēja, ka neradīsies paliekošas izmaiņas.

Kā atklāt mirdzaritmiju

Kardioloģe Iveta Norko norāda, ka sirds ritma un vadīšanas traucējumu diagnostikas pamatmetode ir elektrokardiogramma (EKG). Tās galvenais trūkums – pārāk īsais sirdsdarbības pieraksta brīdis, kas parasti ilgst 10–20 sekundes. Ar šo metodi iespējams diagnosticēt pastāvīgas sirds ritma izmaiņas, taču tā nepalīdzēs gadījumos, kad pacientam ir aritmijas lēkmes, kas pāriet, pirms viņš ir paspējis aiziet pie ārsta.

Holtera monitorēšana ir ilgstošs elektrokardiogrammas pieraksts. Parasti tas tiek veikts 24 stundas, bet atsevišķos gadījumos to var veikt līdz pat septiņām diennaktīm. 

Iegūtie dati ļauj spriest par sirds ritma traucējumu biežumu diennakts laikā, kā arī atklāt epizodiski norisošas aritmijas epizodes un to saistību ar noteiktiem apstākļiem. Papildus var tikt nozīmēta ehokardiogrāfija – sirds izmeklēšana ar ultraskaņu, kas palīdz novērtēt sirds struktūru un funkciju. Aritmiju diagnostikā pats galvenais ir fiksēt aritmijas epizodi, tās norises ilgumu – sākumu un beigas, kā arī noskaidrot aritmijas mehānismu, lokalizāciju.

Mērot pulsu, ikviens var pārbaudīt, vai sirds darbojas ritmiski. Mūsdienās arī ikdienā lietojamas mobilas ierīces, piemēram, viedpulksteņi, kas monitorē sirdsdarbību un var reģistrēt neregulāru ritmu. Pamanot to, ka pulss ir pārāk ātrs, saraustīts vai kādus citus ar sirdsdarbību saistītus simptomus, noteikti jākonsultējas ar savu ģimenes ārstu.

Aritmijas ārstēšana ir atkarīga no pamatslimības, kura izraisījusi sirds ritma traucējumus. 

Piemēram, normalizējot asinsspiediena rādītājus, novēršot vairogdziedzera darbības traucējumus, mazinās iespēja, ka aritmijas lēkme atkārtosies. Mirdzaritmijas pacientiem, kuriem ir vidējs vai augsts insulta risks, jālieto medikamenti (antikoagulanti jeb asins šķīdinātāji), kuri kavē asins recekļu veidošanos.

Vēl viena ārstēšanas metode ir radiofrekvences katetrablācija. Tā ir invazīva procedūra, kuras laikā caur kājas asinsvadiem ievada elektrodus un ar radiofrekvences vai kriotermālas iedarbības palīdzību iznīcina papildu impulsa ceļu vai perēkli, kurš izraisa aritmiju. Midzaritmijas pacientiem šīs manipulācijas mērķis ir izlolēt plaušu vēnas, jo to savienojuma vietās ar sirdi atrodas punkti, kuru raidītie elektriskie signāli liek priekškambariem sarauties nepareizi.

Riska faktori un komplikācijas

• Biežāk saslimst gados vecāki cilvēki ar hroniskām sirds asinsvadu sistēmas vai citām slimībām, tajā skaitā otrā tipa cukura diabētu, hipertireoidismu (pārāk aktīvu vairogdziedzera darbību) un plaušu saslimšanām, piemēram, hronisku obstruktīvu plaušu slimību.
• Šīs aritmijas attīstību var veicināt arī pārciests miokarda infarkts, diabēts, dislipidēmija, aptaukošanās, smēķēšana, izteikta fiziskā slodze.
• Neārstēta mirdzaritmija ir viens no galvenajiem trombembolijas un insulta iemesliem (risks pieaug piecas reizes).
• Neārstēta mirdzaritmija var pavājināt kognitīvo funkciju un veicināt demences attīstību.
• 10–40% pacientu ar mirdzaritmiju ik gadu nonāk slimnīcā.