Silto ūdensdzirnavu vēsture Lizuma pagastā aizsniedzas līdz pat zviedru laikiem, savukārt par netālu esošajām Jaunzemnieku dzirnavām un Sinoles dzirnavām (Lejasciema pag.) varam uzzināt vien no veco melderu stāstījuma preses izdevumos un tuvinieku liecībām.

Par retām hidrotehniskajām būvēm tagadējās Latvijas teritorijā saglabājušās izvērstas ziņas, jo liela daļa dokumentu, pat veseli arhīvi gājuši bojā karos, nemieros un ugunsgrēkos, taču brīnumainā kārtā salīdzinoši daudz informācijas līdz mūsdienām nonācis par Silto dzirnavām Gulbenes novadā.

Vairums senāko Latvijas lauku ūdensdzirnavu bija celtas līdzīgi pārējām zemnieku ēkām, tas ir kā krusta pakšu koka guļbūves ar salmu vai lubu jumtiem – tā apgalvots Arno Teivena grāmatā “Latvijas dzirnavas” (1985), ko izdevis apgāds “Daugava” Stokholmā. Trimdas autors atzīst, ka šo grāmatu veltījis savam vectēvam Ludvigam Rozenvaldam, vējdzirnavu būvētājam Zemgalē. Autors, plaši aprakstot Silto dzirnavas, balstījies Apsīšu Jēkaba grāmatā “No Lizuma senatnes”, kas A. Gulbja apgādā iznākusi 1928. gadā