Kapelāns kā atbalsts: garīgās aprūpes nozīme dzīves izmaiņās

Senioru gadi ir īpašs dzīves posms, kurā vienlaikus nepieciešams gan saglabāt neatkarību, gan saņemt atbalstu. Aprūpes rezidences piedāvā šo līdzsvaru, radot drošu un sirsnīgu vidi, kur turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Šīs rezidences nav tikai mājvieta, bet gan atbalsta sistēma, kas atvieglo ikdienu ne vien pašiem senioriem un cilvēkiem ar slimību saistītām vajadzībām, bet arī viņu tuviniekiem, kuri bieži izjūt satraukumu un vainas apziņu par nespēju sniegt pilnvērtīgu aprūpi saviem mīļajiem. Pārmaiņu periods, pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, var būt emocionāli izaicinošs, taču šajā ceļā nenovērtējamu atbalstu var sniegt ne vien tuvinieki un aprūpes personāls, bet arī kapelāns, kurš ar savu klātbūtni, sarunām un garīgo vadību palīdz atrast mieru un pieņemšanu jaunajā dzīves posmā.

Kapelāns sniedz emocionālu atbalstu, uzklausot un piedāvājot iespēju dalīties savās pārdomās, bailēs un cerībās, kā arī palīdz atrast dzīves jēgu un mieru periodā, kas bieži vien ir pilns pārmaiņu un zaudējumu. Šī klātbūtne ir īpaši vērtīga cilvēkiem, kuri cieš no vientulības, vai arī tiem, kas ar savām emocijām nevēlas apgrūtināt vai satraukt savus tuviniekus.

Kapelāna pakalpojumi Latvijā nav jaunums un pieejami lielākajā daļā slimnīcu, ierobežotā apjomā arī atsevišķos sociālās aprūpes centros, taču kopš šī gada sākuma Adoro ir kļuvusi par pirmo aprūpes rezidenci Latvijā, kas nodrošina štata vietu kapelānei, lai sniegtais emocionālais atbalsts kļūtu par drošu tiltu starp pagātnes pieredzi un jaunajām iespējām, ko piedāvā dzīve rezidencē. Jana Dragūne, pēc profesijas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē iestājās, lai meklētu atbildes uz saviem garīgajiem jautājumiem. Studiju gaitā tapa skaidrs, ka viņu visvairāk uzrunā praktiskā teoloģija un jo īpaši – kapelāna darbs, kas sevī ietver garīgā atbalsta sniegšanu cilvēkiem neatkarīgi no viņu reliģiskās piederības. 

“Tas ir emocionāli ļoti smags darbs, un ne visi to spēj darīt,” 

atzīst kapelāne. “Svarīgs ir iekšējais miers un nosvērtība. Empātija. Pazemības punkts, no kura sākt sarunu. Ir jāspēj sajust, sadzirdēt, novērtēt, kas tieši šajā brīdī cilvēkam nepieciešams. Svarīgi šo punktu atrast, nevar iet kā viszinošais kapelāns.”

Žanete Ilziņa.

Foto: Publicitātes

“Ārvalstīs kapelānu pakalpojumi ir ļoti izplatīti, savukārt Latvijā pagaidām pieejami slimnīcās vai aprūpes rezidencēs vien noteiktās dienās vai pēc pieprasījuma. Jutām, ka ir jāsper solis tālāk – cilvēkam nepietiek tikai ar pamatvajadzību un medicīnas pakalpojumu nodrošināšanu. Lai arī no savas puses cenšamies nodrošināt dažāda veida izklaides un atpūtas pasākumus, sākot no vingrošanas un beidzot ar koncertiem, tas nav pietiekami. Mēs katrs sevī nesam savu stāstu, jautājumus un atbildes, un ir svarīgi ar kādu par to aprunāties bez vērtēšanas, bez nosodījuma, bez pamācībām. Tā, kā tas reizēm nav iespējams ne ar draugu vai tuvinieku, ne psihologu,” norāda Žanete Ilziņa, Adoro grupas aprūpes rezidenču operacionālā direktore.

Medicīniskajā un sociālajā aprūpē bieži trūkst laika dziļākām sarunām, taču kapelāna misija ir uzklausīt stāstus, atmiņas un bažas. Šāda aktīva klausīšanās var pozitīvi ietekmēt indivīda psiholoģisko labsajūtu, mazinot trauksmi. Tas ir jo īpaši svarīgi aprūpes rezidencēs, kur seniori bieži izjūt zaudējuma sajūtu pēc pārcelšanās no savas ierastās vides pat tad, ja iepriekš saskārušies ar sadzīves grūtībām vai vientulību. Tāpat sarunas ar kapelānu senioriem var arī palīdzēt atrast jaunu dzīves nozīmi un mērķi, pat saskaroties ar novecošanas izaicinājumiem un veselības problēmām. Šādās sarunās var atklāties jauni garīgās izaugsmes ceļi, un tās var palīdzēt vieglāk pieņemt dzīves pārmaiņas un atrast mieru.

Kapelāni nav piesaistīti konkrētai reliģijai

Viens no lielākajiem aizspriedumiem, ar ko nākas saskarties kapelāna darbā, ir bailes par reliģisku nostāju uzspiešanu, ka kāds nāks un apvārdos, mēģinās ievilkt kādā konfesijā. Šeit būtiski nošķirt reliģisko un garīgo aprūpi: ja reliģiskā aprūpe vienmēr ietver garīgo aprūpi, tad garīgā aprūpe, ar ko nodarbojas kapelāns, ne vienmēr ietver reliģisko. Kapelāne vairākkārt uzsver, ka nepārstāv nevienu konkrētu konfesiju un dodas pie visiem, turklāt ne tikai senioriem – darbs ir arī ar viņu tuviniekiem un darbiniekiem.

“Jebkurš cilvēks, sākot no sētnieka un beidzot ar direktoru, ir kapelāna rūpju lokā, ja viņam ir vajadzīga garīgā palīdzība. Turklāt kapelāns nav solo darbinieks, bet iekļaujas aprūpes komandā un sadarbojas ar ārstu, sociālo darbinieku, administrāciju,” uzsver kapelāne.

Lai arī gan kapelāns, gan psihologs rūpējas par cilvēka emocionālo labklājību, starp viņiem pastāv būtiskas atšķirības. Psihologs koncentrējas uz mentālo veselību, izmantojot zinātniski pamatotas metodes, lai palīdzētu risināt konkrētas problēmas – depresiju, trauksmi, adaptācijas grūtības.  Saruna ir vērtējoša – psihologs vērtē gan atbilstību nomai, gan garastāvokli u.tml. Savukārt kapelāna pieeja ir plašāka un dziļāka garīgā dimensijā. Viņš ne tikai palīdz tikt galā ar emocionāliem izaicinājumiem, bet strādā ar cilvēka garīgo un eksistenciālo vajadzību kopumu, dzīves jēgu, piedošanu, izlīgumu, nāvi un aizkapa dzīvi – tēmām, kas psihologa kabinetā var netikt pilnvērtīgi apskatītas. Būtiska atšķirība ir arī pieejamībā – kapelāns bieži ir pieejams spontānām sarunām. Šī nepārtrauktā klātbūtne ļauj veidot dziļākas attiecības.

Garīgā aprūpe – katram individuāla

Atstāt savas mājas un ierasto dzīvesveidu nozīmē lielas pārmaiņas, taču tās var nest arī jaunus atklājumus un iespējas. Mūsu atmiņas un pieredze veido mūs, un ļoti bieži nākas saskarties ar situācijām, kad cilvēks ir iestrēdzis kādā no pagātnes situācijām, un ir jāsaprot, kā spert soli tālāk. Viena no metodēm, kā sarunā saprast vairāk, ir risināt to caur dzīvesstāstu – uzklausot un lasot starp rindiņām, lai identificētu katra individuālās vērtības – mājdzīvnieks, ģimene, mūzika, profesija, māksla, dārzs, tas var būt jebkas. Un caur šīm vērtībām ir iespējams palīdzēt cilvēkam krīzē veidot jaunu savas dzīves naratīvu un jēgu, cerības par nākotni.

Pirmais jautājums, uzsākot sarunu, vienmēr ir “Kā jūtaties?”, un otrs – “Kas jums šobrīd visvairāk nepieciešams?”. Un atbildēs ir vispārsteidzošākās lietas – kāda kundze sarunas sākumā vienmēr lūdz izķemmēt viņas matus, cita – sapogāt jaciņai visas pogas, ir cilvēki, kas sarunai atveras, apspriežot jaunu lasāmvielu vai kam nepieciešams noraukt purngalu adītajai zeķei. Sarunas ir konfidenciālas, ja vien pats klients pats nevēlas, lai informācija tiktu nodota tālāk, bet visa pamatā – individuāla pieeja: 

“Ja cilvēks man saka, ka nevēlas garīgo aprūpi, es eju prom. Ja viņš jūtas labāk, man aizejot, arī tā ir garīgā aprūpe.”

“Dzīves sajūta nav tieši saistīta ar vecumu,” uzsver kapelāne, norādot, ka arī mūža nogalē ir iespējams rast mieru, prieku, labi pavadīt laiku un īstenot sapņus. Galvenais – kliedēt bažas un  smeldzi, dot iespēju mentāli pieņemt esošo situāciju. “Bieži ar senioriem runāju par drošību – jūs neesat norakstīti, nav tā, ka vairs neesat vērtīgi. Jūs šobrīd esat drošībā, un arī jūsu radiniekiem tagad ir drošības sajūta. Mazāk kustīga dzīve nav mazāk vērtīga!” Vecums nav sods, tā ir dabiska mūsu dzīves sastāvdaļa ar visu no tās izrietošo vajadzību pēc lielāka fiziska atbalsta.

Materiālu sagatavoja Anete Kauce.