Ārēji rakstnieks Vilis Kasims labi atbilst “Latvian Literature” izveidotajam personāžam I. jeb introvertajam latviešu rakstniekam, un arī viņa jaunākais darbs – romāns esejās “Svešuma grāmata” – ir drīzāk vērsts uz pasaules sevī, nevis pasaules apkārt izpēti. 

Tomēr ārējais iespaids ir mazliet mānīgs, jo viņš ne tikai raksta un tulko, bet arī pārdod latviešu autoru grāmatas citvalstu izdevējiem, darbodamies kā literārais aģents.

Lasot prātoju, vai “Svešuma grāmata” ir jūsu autobiogrāfiskākais vēstījums vai labi veidota ilūzija?

Vismaz es pats to uztveru kā autobiogrāfiju, arī tās daļas, kas nav strikti autobiogrāfiskas, jo iztēle man šķiet ne mazāk nozīmīga kā reālie fakti. Sākumā, kad par to vēl domāju kā eseju grāmatu, plānoju, ka būs pamīšus autobiogrāfiska eseja un notikumam piesaistīts stāsts, bet drīz vien sapratu, ka tas nav tik vienkārši, un arī esejas ātri vien izplūda prom no konkrētiem faktiem, kurus reizēm pat īsti precīzi neatcerējos. Mēģināju šo to atrast vecos e-pastos vai fotogrāfijās, bet reizēm tas neizdevās un reizēm tas, ko atradu, šķita mazāk interesanti vai piemēroti nekā tas, kas bija palicis manā atmiņā. Un tad es domāju – kādēļ vairāk uzticēties tam, kas ir pierakstos, nekā tam, kas man palicis atmiņā? Mēs par šo diskutējām arī ar grāmatas redaktoru Henriku Eliasu Zēgneru. Viņam šķita, ka svarīgāk būtu iet tieši autobiogrāfijas, dokumentālās literatūras virzienā, bet es tam nepiekritu. Un tad noskatījos filmu par Bobu Dilanu – mans pirmais tulkojums bija tieši viņa autobiogrāfija un vispār esmu Dilana fans. Kad uzņēma filmu, Dilans izlasīja scenāriju un ieteica uzņemt vēl vienu ainu, kas nebija notikusi, bet viņam šķita, ka tā labi papildinātu stāstu. Nolēmu, ka es arī varu tā darīt.

Grāmatu pasūtini šeit.