Atklājuma priekā
Literāte, novadpētniece Ināra Šteinberga dzīvo Lielciecerē, kopā ar viņu cenšos noskaidrot, kur uzņemts manu vecāku kāzu foto. Zināju, ka tēvs, kas dzimis Ezeres pagastā, dzīvojis arī Cieceres pusē: “Dūņupes”, “Zeberkšu”, “Kalniņu” un “Klāmaņu” mājās. “Dūņupes” un “Zeberkši” esot pārveidotas, bezcerīgi tajās atrast kādu līdzību detaļās, kas redzamas fotogrāfijā. Liktenīga nejaušība – Ināra piedāvā apskatīt vienīgo vēl no pirmskara laikiem saglabāto garo koka ēku Lielciecerē – bijušo Cieceres tautas namu, ko cēluši aizsargi 1929. gadā. Jau tai tuvojoties, kļūst skaidrs, ka fasādes daļa, kurā ir ieeja namā, ļoti līdzīga fotogrāfijā redzamajai. Sirds iesilst atklājuma priekā. Jā, te svinētas Ernesta un Ernas kāzas, viņi apprecējās 1932. gadā.
Mājas nosaukums no mežsarga uzvārda
Atceļā uz Rīgu nespēju pabraukt garām, neapstājoties pie viensētas “Čīčas”, pašā Rīgas–Liepājas šosejas malā.
Ēka bija celta 1919. gadā. Manā dzīves laikā tajā dzīvoja divas ģimenes: mežstrādnieks Jānis Kārkliņš ar civilsievu Olgu Grandsberģi, ar kuras meitas dēlu Ēriku mācījāmies Saldus 1. vidusskolā, un mans tēvs Ernests Tiļļa (1905–1996), mežsargs, un viņa sieva Erna, meitas uzv. Treimane (1914–1982). Mājā bija maizes krāsns un bēniņos smaržoja mana tēva svaigi izsviestais medus, citreiz arī kūpinātā cūkgaļa, desas. Cik bieži kāpts pa čīkstošajām koka kāpnēm uz šiem bēniņiem rakņāties spaļos, meklējot kādu liecību no Kurzemes katla... Ložņāts arī bunkuros, tranšejās. Vecāki brīdināja, ka tur var būt arī sprāgstvielas, jo līdzās bija frontes līnija, netālu – “Purvakroga” mājās – bija iekārtota lazarete vācu kareivjiem, tur mirušos apbedīja netālu uzkalniņā pie meža... Mans tēvs vietu bija iezīmējis ar baltiem bērzu krustiem. Kāda sagadīšanās – viņš bija meža tehniķis, pirmskara Latvijā to dēvēja par mežsarga amatu. Un mājas nosaukums arī radies no ulmaņlaika mežsarga Friča Čīčas (1884–1949) uzvārda, viņš šajās mājās piereģistrēts 1926. gadā. Skatot 1941. gada tautas skaitīšanas datus, uzrādās, ka mājā dzīvojis arī 22 gadus vecs laukstrādnieks Ivans Iļjins, ukrainis – vācu gūsteknis... Fricis Čīča apglabāts tuvējos Dzirnieku kapos, kur viņa dzimtai novietots iespaidīgs piemineklis.
Cerība zaļo!
Pavasaros man bija prieks sagaidīt stārķu pāri, kas mita ligzdā uz “Čīču” saimniecības ēkas jumta. Dzīvojamā ēka pērn nojaukta, nav arī vairs grodu akas, kur smēlu garšīgu dzidri aukstu ūdeni, nereti to garāmbraucot bija iecienījuši Liepājas teātra aktieri. Redzu, ka nostiprināta saimniecības ēkas gala siena, tātad viensētai ir saimnieks, un tās cerība tikt atjaunotai ir zaļa. Joprojām sētā skatāms iespaidīgi liels bērzs ar nokareniem zariem, līdzās tam bija pagrabs, pie kura kuploja dievkociņš, vasaras otrā pusē ziedēja vecmammas Lības Treimanes (1882–1973) aprūpētās dālijas – vienas ar apaļām mazām, otras – ar lielām ziedu galvām, visdažādāko krāsu, taču viena bija īpaša – karmīnkrāsā, kas atgādināja Latvijas karoga sārtumu. Brīvā Latvija! Tēvs klusināti man stāstīja, kā Rīgā ienākuši krievu tanki...
Viņš 20. gados dienējis Jātnieku pulkā Daugavpilī, savukārt mamma Erna atcerējās, ka reiz, baucot mājup no Cieceres dzirnavām, garām tā dēvētajai darba nometnei, kurā bija ieslodzīti gūstekņi, iebērusi miltus krieva gūstekņa pastieptajā bļodiņā, to pamanījis nometnes apsargs un pavērsis pret viņu šauteni... Neesot apjukusi, parāvusi uz augšu svārkus un pagriezusi pret uzraugu pēcpusi, uzsaukdama – šauj! Uzraugs tā samulsis, ka pat uz brīdi sastindzis, toties Erna pa to brīdi uzšāvusi ar pātagu zirgam – tas tā aizaulēkšojis, ka ceļa putekļi vien novirpuļojuši... Dzirdēju vēl kādu epizodi – vecāki ar manu brāli Kārli bēgļu gaitās uz laiku bija apmetušies Gaiķu krogā, kur tobrīd bijuši arī vācieši ar motocikliem. Precīzu datumu neatceros, taču, pateicoties novadpētnieces Ineses Gulbes-Radionovas ziņām, var noprast, ka tas būs noticis 1945. gada maija sākumā – tuvu kara beigām. Līdz 7. maijam skolēni mācījušies Gaiķu baznīcā, tajā dienā viņi izklīda pa mājām, jo tuvojās fronte un uzlidojumi bija biežāki. Acīmredzot krievu aviācija pamanīja vāciešus, un uzlidojums bija pēkšņs, naktī... Vecāki, lecot ārā pa logu no degošās ēkas, paguvuši paķert līdzi vien bada pankūku pannu... Cerēju nekad vairs ko līdzīgu domās neizjust, taču Ukrainas sāpe dzeļ, spēcinām sevi ar pirmā Latvijas Republikas prezidenta Jāņa Čakstes iedrošinājumu: “Sargiet savu valsti, izkopiet to, jo ziniet, ja nebūs Latvijas, nebūs arī jūs.”
Uzziņa
Cieceres pagasts ir viena no Saldus novada administratīvajām teritorijām Cieceres ezera austrumu krastā. Robežojas ar sava novada Brocēnu un Saldus pilsētām, Gaiķu, Remtes, Blīdenes, Zvārdes, Novadnieku un Saldus pagastu. Cieceri iedala: Lielciecere, Mazciecere un Vecciecere. Cieceres pagastā ir šādas apdzīvotas vietas: Lielciecere (pēc 2024. gada datiem dzīvo 61 iedz.), Emburga (217 iedz.), Oškalni (332 iedz.) un Kalnsētas (31 iedz.). Ciecerieši pakalpojumus saņem Brocēnos, kur 2024. gada sākumā iedzīvotāju skaits bijis 2825.
Aptauja
Brocēnos uzaugusi Lāsma Kunkule, viņa absolvējusi Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības fakultāti. Kad studējusi, gadu diendienā braukusi pie vecākiem uz Brocēniem. Nu dzīvo Rīgā, precējusies ar francūzi un audzina dēliņu.
Kam esat pateicīga par savas specialitātes izvēli? Lāsma: “Šobrīd esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā, taču mana darba vieta ir Slimību profilakses un kontroles centrā, kur esmu sabiedrības veselības analītiķe tieši antimikrobiālās rezistences un nazokomiālo infekciju jautājumos. Noteikti pateicību par šī virziena izvēli saku Brocēnu vidusskolas dabas mājas skolotājiem!”
Kas joprojām saista ar Brocēniem? “Protams, mani vecāki, abas māsas un brālis. Agrāk pie viņiem braucu biežāk, tagad – reizi divās nedēļās. Patīk Cieceres ezera apkārtne. Neaizmirstami saulrieta skati un ezera smarža...”
Varbūt ir vērts atgriezties? “Labprāt atgrieztos, vienīgi žēl, ka tur es nevarētu atrast sev piemērotu darbu, būtu grūtības arī ar dzīvesvietu, jo brīvu dzīvokļu praktiski nav. Brocēnos nav arī solīdas kafejnīcas, kur pasērst, iedzert gardu kafiju. Jā, ir strādnieku ēdnīca, kur gatavo garšīgus ēdienus, taču tā nav vieta relaksācijai.”
Annija Līva Staškovska līdz 9. klasei mācījusies Brocēnu vidusskolā, pēc tam – Druvas vidusskolā.
Kādu laiku mācījusies Sporta akadēmijā, taču beigu beigās absolvējusi Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultāti un darba vietu atradusi Saeimā, sekretāra biedra birojā. Kāpēc neatgriezāties Brocēnos? Annija: “Dzīve ieviesa pozitīvas pārmaiņas, Rīgā apprecējos, patlaban esmu dekrēta atvaļinājumā. Ar vīru iegādājāmies dzīvokli. Protams, domās esmu ar Brocēniem, kur guvu pirmo interesi par literatūru un vēsturi, kā arī mācījos disciplīnu jaunsardzes rindās.”
Vai kas nepietrūkst no Brocēniem? “Cieceres ezera klātbūtne, pie kura pagāja vai viss brīvais laiks.”
Brocēnos uzaudzis arī Kristiāns Priedītis, pēc Brocēnu vidusskolas absolvēšanas tagad mācās LU Rīgas 1. medicīnas koledžā, ir pirmā kursa students.
Varbūt domājat pēc studijām atgriezties dzimtajā pusē? Kristiāns: “Jā, ir skaistas atmiņas, ūdensprieki Cieceres ezerā: gan peldēts, gan braukts ar kuģīti... Palikuši tur vairāki paziņas, taču tagad visas domas ir par medicīnu, mācībām. Turklāt kopā ar mammu esmu pārcēlies dzīvot uz Rīgu, līdz ar to tuvākā laikā nav domas par atgriešanos. Lai gan, kā mēdz sacīt, nekad nesaki nekad.”
Kāda ir Brocēnos gūtā atziņa? Kristiāns: “Brocēni, būdami tik mazi un šķietami nezināmi, ir pilsēta ar spēcīgu kopienu, dvēseli un dabas pieskārienu.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Mediji”.
#SIF_MAF2024 #ApdzīvotaVieta
2 °C
