-2 °C
Krišjāņa Ķergalvja mazmazdēls ģimenes uzņēmuma "Pebo nami" īpašnieks Andrejs Pebo stāsta par savu ievērojamo senci būvuzņēmēju un savas dzīves līkločiem.
Šā gada sākumā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības apgādā nākusi klajā grezna un apjomīga grāmata "Uzņēmīgais latvietis. Mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) un viņa darbi". Autors – vēsturnieks, arhitektūras pētnieks Jānis Šiliņš priekšvārdā raksta: "Šīs grāmatas varonis ir uzņēmīgs, cienīgs un bagāts 20. gadsimta sākuma latvietis – mūsu vēsture slēpj ne vienu vien pagātnes pērli. Pļaujamā ir daudz, bet vēsturnieku maz." Grāmatas zinātniski pētniecisko vērtību ceļ arī daudzie pielikumi, vēres, personu rādītājs, K. Ķergalvja uzbūvēto objektu – kopskaitā 76 – precīzs apraksts un vēl arī karte īpašā pielikumā. Rūpīgi aprakstīta laikmeta aina, piebilstot, ka "Krišjānis Ķergalvis iemieso 19. gadsimta latviešu lauku kalpu bērna sapni – doties uz Rīgu ar dažiem rubļiem kabatā, iegūt profesiju un izsisties ļaudīs. Šādu ceļu mēroja, piemēram, slavenais namīpašnieks un mecenāts Kristaps Morbergs un daudzi citi latvieši. Viņi ar savu dzīvi pierādīja, ka uzņēmība, milzu darba spējas, izglītošanās kāre un taupība dod iespējas gūt lielus panākumus."
J. Šiliņš uzsver arī lielo atbalstu, ko darba tapšanā saņēmis no Krišjāņa Ķergalvja mazmazdēla Andreja Pebo, kurš vairāk nekā 20 gadu garumā rūpīgi vācis un krājis vēsturiskās liecības par savu ievērojamo senci. Mēs abi ar Andreju Pebo esam novadnieki – no Valkas, un es devos uz namu, kurā Andrejs saimnieko kopā ar saviem dēliem Jāni un Māri, lai risinātu šo sarunu.
Krišjāņa Ķergalvja mūža ražīgākie gadi sakrita ar laiku, kad tapa lepnākie Rīgas nami.
A. Pebo: Tas laiks sakrita ar Rīgas uzplaukumu, kas sākās ap 1880. gadu un turpinājās līdz 1930. gadam, un tas bija laiks, kad Rīgu īstenībā uzbūvēja. Vienas paaudzes laikā! Tapa dzelzceļi, stacijas, tilti, ūdens apgāde, tika izveidota Baltezera sūkņu stacija un kanalizācijas sistēma. Uzbūvēja ūdenstorņus, tramvaja līnijas, Zooloģisko dārzu, teātrus, baznīcas, skolas, slimnīcas, bankas… Un Ķergalvis bija īstajā brīdī un īstajā vietā. Pats pirmais labais būvnieka ķēriens Ķergalvim bija Rīgas Vagonu rūpnīca. To viņš būvēja gandrīz gadus desmit, ēku aiz ēkas, apmēram no 1881. līdz 1890. gadam.
Tas bija laikmets, kad tika likti pamati nākamajai Latvijas valstij. Kopš Rīgas Latviešu biedrības nama, ko uzbūvēja 1868. gadā, aizritēja 50 gadi, līdz 1918. gadā tika pasludināta Latvijas valsts.
Namā, ko arī uzbūvēja Krišjānis Ķergalvis, – tagadējā Nacionālā teātra ēkā!
Jā, viņš bija viens no lielākajiem būvuzņēmējiem, ja ne pats lielākais. Turklāt visu savu darba mūžu Ķergalvis bija Mazajā ģildē Mūrnieku un akmeņkaļu sola vecākais, pārstāvot savu arodu. 1902. gadā viņu ievēlēja šajā amatā, kur Ķergalvis sabija līdz mūža beigām 1936. gadā. Īsi pirms tam Mazo ģildi pārdēvēja par Amatnieku ģildi. Šis laiks savukārt sakrita ar parādību, ko šodien apzīmējam ar vārdiem – sociālā mobilitāte. Proti, Krievijas impērija bija ļoti atpalikusi, Eiropas valstīs jau valdīja cita valstiskā kārtība un demokrātija, un cilvēki, kas bija zinātkāri un skoloti, kas centās apgūt jaunus amatus, prata kļūt turīgi un kāpt augšup pa sociālajām kāpnēm, turklāt – Rietumeiropas virzienā.
Kad un kā tu uzzināji, ka esi šā varenā vīra mantinieks? Pats taču dzīvoji Valkā, Igaunijas pierobežas pilsētiņā.
Bērnībā biju dzirdējis, ka mūsu ģimenei kādreiz Rīgā bijis nams. Vecāki, protams, tolaik daudz par to nerunāja, tā tas notika ne vienā vien ģimenē. Esmu dzimis Sibīrijā, Latvijā atgriezāmies 1961. gadā, kad man bija seši gadi.
Ķergalvju dzimta nāk no Jaunpils puses, pirmā Rīgas māja vecvectēvam bija Avotu ielā, tā pamazām apauga ar piebūvēm, celtniecības materiālu noliktavām, kundzei esot bijusi arī oranžērija stādu audzēšanai. Gadi gāja, Avotu ielā kļuva par šauru, un tā ap gadsimtu miju Ķergalvis noskatīja Rīgas toreizējo nomali tagadējo Krišjāņa Valdemāra un Dzirnavu ielu krustojumā. Izpērkot no bankām ieķīlātos zemesgabalus, pamazām izveidojās teritorija puskvartāla izmērā. Sākot ar 1902. gadu, auga apbūve, un 1914. gadā ģimene pilnībā pārvācās uz šo rajonu.
