Ja vispār vērts sekot līdzi kādas personas ikdienas darbu un domu pierakstiem tīmekļa vietnē, Andras Neiburgas teksti “Sviesta cibā” sešpadsmit gadu garumā un vēl pāris stundu pirms savas nāves ir šis gadījums. Tie lasāmi viņas drauga Ilmāra Šlāpina sastādītajā un izdevniecības “Neputns” izdotajā grāmatā divos sējumos “Es esmu tas, kas paliek pāri. Andra Neiburga. Dienasgrāmatas”.

Vienā paņēmienā abas grāmatas nav tik vienkārši pievarēt teksta apjoma dēļ, jo rakstu zīmēs sanāk trīs ar pusi miljonu. Salīdzinājumam – izdevuma maketētājs Aleksandrs Muraško atradis karaļa Džeimsa Bībeles tulkojumu* angļu valodā, stāsta Ilmārs Šlāpins. Sākot apkopot A. Neiburgas ierakstus, viņam nav bijis priekšstata, cik lielu darbu uzņēmies. Taču ne mirkli nav šaubījies, ka tas nebūtu grāmatas vērts.

Vai tev Andra nenāk sapņos un nejautā – Ilmār, nu kāpēc? Nopietni runājot, ieraksti ir tik personīgi un atklāti, un, arī zinot tīmekļa komentāru dzirnas, kas var samalt miltos jebkuru, padomāju, vai viņa būtu gribējusi tos redzēt šādā formātā.

Andra bija ļoti paškritiska un nebūtu uzskatījusi šo tekstu, kas bija rakstīts citam formātam, par pieņemamu izdošanai, bet ne tāpēc, ka to nedrīkstētu publicēt, bet tāpēc, ka to neuzskatītu par izcilu grāmatu. Viņa būtu gribējusi pārrakstīt, uzlabot, izķert visas kļūdas, sakārtot, kas kļūtu par bezgalīgu procesu. Kā sastādītājs, redaktors un arī draugs uzņemos atbildību apgalvot, ka tas ir izcils teksts, kurš ir pelnījis būt nodrukāts tieši šādā formā. Tā ka visa kritika uz mani.