26. februāris vēsturē un senās avīzēs. Lietuviešu valstsvīra liktenis

1885. gada 26. februārī. Pirms 140 gadiem Šilales apkaimes lauksaimnieka ģimenē Rietumlietuvā piedzima pazīstamais pagājušā gadsimta 20. gadu lietuviešu politiķis – valstiskuma atjaunotājs, Lietuvas Valsts prezidents laikā no 1920. līdz 1926. gadam Aleksandrs Stulginskis.

Beidzis ģimnāziju Liepājā, viņš studēja vispirms teoloģiju un filozofiju Austrijā, pēc tam agronomiju Vācijā un 1913. gadā atgriezās Lietuvā, kas jau pēc pāris gadiem Pirmā pasaules kara gaitā nonāca ķeizariskās Vācijas okupācijā. A. Stulginskis spēlēja būtisku lomu Lietuvas valstiskuma atjaunošanas kustībā. 1917. gadā viņš izveidoja Kristīgo demokrātu partiju un kļuva par tās priekšsēdētāju. Tā paša gada vasarā A. Stulginskis bija starp tiem, kas panāca vācu okupācijas varas atļauju Viļņā sarīkot Lietuviešu konferenci, kurā iezīmējās nākamās Lietuvas valsts aprises. Pēc tam viņu ievēlēja Lietuvas Padomē, kas būtībā bija Latviešu Nacionālās padomes (LNP) analogs. 

Šī padome 1918. gada 16. februārī pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu un tās dalībnieki parakstīja Lietuvas Neatkarības aktu, līdzīgi tam, ko LNP Rīgā paveica vēlāk, 18. novembrī. 

Pēc tam Stulginskis ķērās pie Lietuvas bruņoto spēku izveides un ieņēma dažādus posteņus Lietuvas valdībā, līdz 1920. gadā demokrātiskā ceļā tika ievēlēts vispirms par Seima priekšsēdētāju, tad arī valsts prezidentu. No politikas diplomētais agronoms aizgāja 1927. gadā drīz pēc autoritārā Antana Smetonas nākšanas pie varas apvērsumā.

Interesants ir A. Stulginska liktenis padomju okupācijas laikā. 1941. gada jūnija vidū viņu līdzīgi daudziem Baltijas valstu elites pārstāvjiem apcietināja un kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, uz Krasnojarskas novada Rešotas staciju. 

Atšķirībā no Kārļa Ulmaņa un citiem A. Stulginskim paveicās izdzīvot. Lai arī 1952. gadā staļiniskais režīms viņam pasludināja ieslodzījumu uz vēl 25 gadiem, pēc Staļina nāves 1954. gadā lietuviešu politiķi atbrīvoja.

Nesaņēmis atļauju atgriezties dzimtenē, Stulginskis sāka strādāt Komi APSR Kvitkevas mežrūpniecības saimniecībā, bet pēc tam par agronomu kādā sovhozā. Tas pārsteidzošā kārtā atgādina 60–70. gadu baumas, ka arī K. Ulmanis esot dzīvs un veiksmīgi vadot kādu kolhozu Krievijā. Iespējams, kāds sajauca lietuvieti ar latvieti vai arī šīs baumas apzināti izplatīja PSRS VDK.

Lietuvā Stulginskim ļāva atgriezties 1956. gadā. Viņš nomira 1969. gadā, tika apbedīts Kauņas Panemūnas kapsētā un pieminēts kā pēdējais no 1918. gada 16. februāra Neatkarības akta parakstītājiem.

"Jaunākās Ziņas", 1925. gada 26. februārī

Stāvoklis Daugavā nav mainījies. Satiksme pa pontona tiltu vēl aizvien pārtraukta. Pajūgus ceļ pāri viens prāmis, bet kājniekus pilsētas tvaikonīši. Pagaidu satiksmi pa veco dzelzs tiltu atklāj šodien kājniekiem. Lejpus tiltiem buksieri ledu izlauzuši un tas izgājis, bet sastājies vēl augšpus dzelzs tiltiem, kur to drupina buksieri. Ūdens cēlies nav un straume upē vāja.