31. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. Pirmoreiz "pašu latviešu mūzika"

1905. gada 31. jūlijā. Pirms 120 gadiem Horna dārzā starp Majoriem un Dubultiem notika vēsturē pirmais latviešu simfoniskās mūzikas koncerts.

To rīkoja profesors Juris Jurjāns. Jāpiebilst, ka estrāde pie Horna viesnīcas pirms Pirmā pasaules kara bija elitāra koncertvieta un kvalitatīvos mūzikas priekšnesumus tur kuplā skaitā apmeklēja ne tikai atpūtnieki, bet tāpat publika no Rīgas. Konkrētajā koncertā atskaņoja tikai latviešu mūziķu darbus. Tomēr izveidot orķestri tikai no latviešiem toreiz nebija iespējams, tādēļ par muzikālo pavadījumu rūpējās Karla Pancnera vadītais Brēmenes filharmonijas orķestris, kas kopš 1903. gada vasaras sezonās Jūrmalā koncertēja regulāri. Pašiem latviešiem profesionālu simfonisko mūziķu vēl trūka. Bet klausītāji uz pasākumu sabrauca no visiem Latvijas nostūriem, tā ka koncertdārzs bijis stāvgrūdām pilns. Laikabiedri apgalvoja, ka orķestranti līdz skatuvei spējuši tikt, tikai pārkāpjot pāri dārza žogam – citādi tas nav bijis iespējams. Ar saviem vokāliem koncertā piedalījās arī Pēterburgas Ārrīgas (Rīgas Vidzemes priekšpilsētas) dziedāšanas biedrības koris, bet solonumurus izpildīja aktieris Jēkabs Duburs, par kuru kritika gan aizrādīja, ka "koncertdārzā viņa balss necik tāļu nesniedzās". Jāatzīmē, ka pie klavierēm sēdēja komponists Emīls Dārziņš un koncertā pirmo reizi plašai publikai atskaņoja viņa "Melanholisko valsi" un "Vientuļo priedi". Noslēgumā skanēja Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju", turklāt klausītāji pieprasīja nospēlēt to atkārtoti un skaņdarba laikā cēlās kājās. 

No klātesošo cara oficieru puses bija prasība nospēlēt arī impērijas himnu "Dievs, sargi ķeizaru", taču vācu mūziķi to nevarēja izpildīt – nav bijis nošu. 

"Latviešu Avīzes", kas svarīgo muzikālo notikumu uzņēma diezgan skeptiski, rakstīja: "Visa vērība piegriezās orķestra priekšnesumiem profesora J. Jurjāna vadībā, un, kaut gan vietām likās, it kā sveštautiešu orķestris nebūtu latviešu komponistu darbos tik pilnīgi iedziļinājies, kā citos koncertos no viņa parasts, taču latviešu publikai baudījumu atkal pacildināja tas apstāklis, ka tā bija latviešu pašu mūzika, ko te dzirdējām. Klausītāju bija ieradies pilns dārzs, gan no Jūrmalas, gan no Rīgas, Jelgavas un citurienes."

"Latvis", 1925. gada 31. jūlijā

Vērmaņa dārzs ir mūsu lielākais un košākais atklātais dārzs, kurš ir par nepieciešamu atpūtas vietu tiem daudzajiem, kas vasaras atpūtu nevar baudīt uz laukiem un ārpus pilsētas. Par tādu viņu arī ir domājusi viņa dāvinātāja Vērmaņa kundze, aizliegdama savā testamentā dārzu slēgt publikai. Līdz šim mūsu pilsētas valdes, kādas arī visas nav bijušas, vienmēr stingri ir ievērojušas šos noteikumus un ir slēgušas dārzu izrīkojumiem tikai retos gadījumos. Bet beidzamā laikā šis dārzs ir palicis par izmantošanas objektu kādam simfoniskam orķestrim, kas tur spēlē un no dārza apmeklētājiem vāc ziedojumus, bez kuriem nevienu dārzā nelaiž, tas ir, faktiski to slēdz publikai ne tikai darbdienās, bet arī svētdienās. Protams, ka tā ir nepieļaujama lieta, un liktos, ka vajadzētu tikai nacionālās frakcijas apvienības atgādinājuma beidzamā domes sēdē, lai šo nebūšanu novērstu. Faktiski tomēr notika otrādi, orķestrs pēc tam sāka dārzu slēgt trīs reizes nedēļā. Vai mūsu pilsētas valde ir tik nedzirdīga, ka pat pēc atgādinājuma neprot ievērot plašās publikas intereses?