Sandra Vensko: Kā mēs aizgājām no mājām

Ir daudz iespēju iziet pasaulē, atrasties jebkurā vietā, virtuāli pārvietoties laikā un telpā, attālināšanās no realitātes kļūst gluži vai par dzīves kvalitātes normu. Varētu šo realitāti dēvēt citādi – par īsto un vienīgo dzīvi bez mājām, bez valstiskas piederības, meklēt izaicinājumus baudīt dzīvi un mesties piedzīvojumos. Kas paliek pāri no tā, ko cilvēks atstāj un aizmirst?

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste

Foto: No personiskā arhīva

Nav svarīgi. Šādu vieglu un patīkamu ainu nereti piedāvā sociālie tīkli, kultūras pasākumu biezais slānis. Ej un tērē laiku! Dzīvo un radi! Jā, tieši radīšana ir tas punkts, ko šāda brīvība piedāvā, ļauj justies atraisīti un nesasaistīti. Nekādu aizspriedumu un kauna sajūtas. Šo laiku nenorobežo cenzūras smagās durvis, nenomāc izsekošanas vai citu personu apsūdzēšanas kāre.

Katra cilvēka dzīves ceļš ir tikpat liels izaicinājums kā spēja un prasme radīt mākslas darbu, lai tajā katrs atpazītu šos pamatos jau zināmos punktus – estētiku, pārdzīvojumu, spēju analizēt, atrast zemtekstos to, ko autors iecerējis. No izaicinājuma radīt mākslas darbu, kas liek domāt, dusmoties, smieties vai raudāt, šo brīvību sen vairs nevada stingra roka, kas censtos apklāt vai pat politiski aplikt īpašu rāmi, necaursitamu sienu. Māksla diskutēt, māksla runāt, aplaudēt un paklusēt, šīs prasmes vairāk ir politiska rakstura un, sajauktas mākslas mērcē, nekad nepietrūkst.

Valsts un valoda ir nešķirami jēdzieni, un abi pasaules kari ir parādījuši, kā varaskāre iznīcina ne vien ēkas, infrastruktūru, bet arī sagandē kopto, auklēto un kultūras avotos smelto gudrību.

Cilvēka daba ir radīt un izrādīt savu dabu, tajā skaitā arī pazemot citus un būt vardarbīgam pret apkārtējo vidi, cilvēkiem, dzīvniekiem. Tas nav nekas jauns, un, šķiet, nekad šī tendence nepazudīs. Lai kā runātu, mācītu vai skaidrotu empātijas nozīmi, ne mākslas darbu, ne literāro tekstu, ne mākslīgā intelekta padomi nelīdzēs. Taču ir kāda šķautne – dabiska vēlme palīdzēt tiem, kuriem dzīve kādā no kopienām sagādājusi smagus un pat neciešamus dzīves apstākļus. Šīs neapturami platās straumes skrējiens parasti aizrauj līdzi bēgļu gaitās neskaitāmus tūkstošus un neskaitāmi tūkstoši aiziet bojā. Varaskāre un pazemojums ir tie varmācības līdzgaitnieki, kas būtu jāizskauž sevī, katrā un ikvienā. Un mākslas darbi šo pasaules bēgļu plūsmu uzrāda, atgādina, ka mūzika neskan bez pianista vai koris bez diriģenta klātbūtnes, ka dzeja nav vienīgi mutvārdu daiļrade, ko savulaik apkopojuši visgudrākie tautas modinātāji.

Šogad 200. jubilejas gadu atzīmē Krišjānim Valdemāram. Aprit 500. gadskārta, kopš tapusi pirmā grāmata latviešu valodā. Un – pāri visam – "Lielais Kristaps" par mūža ieguldījumu filmu mākslā piešķirts režisoram Pēterim Krilovam. Ikvienam būtu jānoskatās režisora veidotā "Kā mēs aizgājām no mājām" – 1986. gadā uzņemtā īsfilma ar izciliem aktieriem galvenajās lomās, filma par bēgļiem pret pašu gribu. Taču šīs filmas būtība slēpjas ne tur, kāda ir šo bēgļu gaitās aizgājušo manta vai rocība, bet gan tajā, ko šie cilvēki uzskata par vērtību un kā no šīm vērtībām atvadīties.

Aktieris Valdemārs Zandbergs Jāņa Jaunsudrabiņa tēlā izteic ne tikai sevi, savu skatījumu uz cilvēka dabu, bet arī izspēlē tā laika bēgļos iešanas būtību, atvadas no mājām, no kaut kā cilvēka dzīves jēgu izsakoša, tā ir sevis pasargāšana no seklā, zemiskā, nepaturamā, un caur šo tēlu Zandbergs atgriežas tautā, režisora rokas un domu vadīts arī šodienas skatītājiem, citai paaudzei. Atliek vien noskatīties. Pagājuši teju četrdesmit gadi, kas šķir šīs īsfilmas tapšanas laiku, un tajā radītā gaisotne, ainava lakoniski un skarbi iekodē tautas raksturu. Un – sajūta, ka būtu jāiziet februāra saulē, jāierauga tīrums Vilhelma Purvīša acīm, cilvēki Jaņa Rozentāla otas triepienos, bet sīkais un mazsvarīgais jāatmet un jāatstāj pagātnē.

Nē! Pirmskara Latvija iegulstas apziņā, atmodina laiku, par ko šobrīd daudzi aizmirsuši, vai arī šis laiks nodzēsts ar skaļām frāzēm. Par Latviju un tās cilvēkiem. Īsi un lakoniski veidotais darbs ir kā viena no dimanta pērlēm ar skaudro vēstures atklāsmi par nezūdamību un mākslas iedarbību pret jebkuru varmācību.