9. aprīlis vēsturē un senās avīzēs. Nepelnīts apkaunojums un tā sekas

1926. gada 9. aprīlī.

Pirms 100 gadiem Latvijas sabiedrībai ar preses starpniecību darīja zināmu, ka ievērojamā latgaliešu politiķa, sabiedriskā darbinieka, Saeimas deputāta, katoļu garīdznieka Franča Trasuna apbedīšana 11. aprīlī notiks Rēzeknes Brāļu kapos (mūsdienās Miera ielas kapi) ārpus Katoļu kapu teritorijas, bez garīgās ceremonijas, savukārt svinīgā, valstiska līmeņa atvadīšanās, lai nelaiķi no Rīgas ar vilcienu speciālā vagonā pārvestu uz Rēzekni, – 10. aprīlī. Francis Trasuns bija nomiris no sirdslēkmes 1926. gada 6. aprīlī. Notikumi, kas risinājās gan pirms, gan pēc tam, gādāja, lai viņa aiziešana piesaistītu plašu sabiedrības uzmanību. Sarūgtinājums jaucās ar sašutumu, jo Trasuns bija ne tikai Latgalē populāra un plaši cienīta personība. Viņš bija viens no nedaudzajiem latgaliešiem, kas piedalījās Latvijas valstiskuma pasludināšanā 1918. gada 18. novembrī un iepretī vienam otram stingri turējās pie pārliecības, ka agrākās Vitebskas guberņas daļai Latgalei jābūt vienotai ar pārējiem Latvijas vēsturiskajiem novadiem, kas arī tika pausts 1917. gada aprīļa beigās sarīkotajā Latgales kongresā Rēzeknē, kur Trasuns bija galvenais organizators. Ne velti Valsts prezidents Jānis Čakste, atvadoties no aizgājēja, atzina, ka viņš "ielika Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali".

Divdesmito gadu vidū Trasuns nonāca konfliktā ar tā laika Latvijas katoļu baznīcas vadību, vispirms jau arhibīskapu Antoniju Springoviču. Tā bija divu personu sadursme cilvēciskā faktora un politisku iemeslu dēļ, taču 1925. gada 21. jūnijā Trasunu izslēdza no baznīcas jeb ekskomunicēja, apgalvojot, ka viņš kā katoļu garīdznieks neievērojot celibātu, kā deputāts Saeimā regulāri nenēsājot sutanu. Iemesli bija formāli un sadomāti, taču Trasuns, būdams patiesi ticīgs, tos dziļi pārdzīvoja, jo īpaši izraidīšanu no Lieldienu dievkalpojuma Sv. Jēkaba katedrālē Rīgā 1926. gada 4. aprīlī. Uzskata, ka incidents paātrināja viņa aiziešanu. Arhibīskaps Springovičs nepiekrita atcelt izslēgšanu no baznīcas pat pēc Trasuna nāves, kaut varēja to lūgt Romas pāvestam. 

Latvijas sabiedrība bija saniknota par katoļu baznīcas apkaunojošajiem "viduslaiku tikumiem", kas ne tikai neļāva izcilo latgalieti apbedīt garīgā ceremonijā, bet lika šķēršļus pat viņa kapa rakšanai. 

To nācās organizēt Latgales divīzijas komandierim ģenerālim Krišjānim Berķim ar karavīru palīdzību.

Franča Trasuna ekskomunikāciju par nepamatotu atzina tikai 1998. gadā, kad Rīgas katoļu arhibīskaps Jānis Pujats baznīcas vārdā atvainojās visiem, kurus bija aizskārusi Trasuna lieta.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Zemgales Balss", 1926. gada 9. aprīlī

Noslēpumains auto. Svētdien pulksten 3 no rīta pa Kluso ielu no pilsētas tuvojies dzelzceļa pārbrauktuvei automobilis, kurā atradušies šofers, kāds vīrietis un divas sievietes, kuras kliegušas: Palīgā, glābjiet! Uz posteņa stāvošais kārtībnieks mēģinājis automobili aizturēt, bet šofers nodzēsis ugunis un aizbraucis Meža parka virzienā. Kārtībnieks devis gaisā brīdinājuma šāvienus, bet uz ko šofers negriezis vērību. Beidzot kārtībnieks ieraudzīja, ka automobilis gaitu samazina un iekšā sēdošās sievietes viena pēc otras izkrīt no automobiļa, pēc kam automobilis aizbraucis. Sievietes piecēlušās un nakts tumsā aizbēgušas. Noslēpumainā automobiļa numurs – 172. Policija uzsākusi stingru izmeklēšanu.