10. aprīlis vēsturē un senās avīzēs. Kā Polockas kņaza nāve izglāba Rīgu

1216. gada 10. aprīlī. Pirms 810 gadiem, gatavojot kopīgu karagājienu ar lietuviešiem, lai aplenktu un veiksmes gadījumā nopostītu vācu krustnešu galveno bāzi Baltijā – Rīgu, pēkšņi nomira Polockas kņazs Vladimirs.

Indriķa Livonijas hronikā teikts: "Kņazs jau dzīrās kāpt kuģī, lai dotos ar viņiem ceļā, viņš pēkšņi saļima un izlaida garu, nomirdams pēkšņā un negaidītā nāvē, un viss viņa karaspēks izklīda un atgriezās savā zemē." Pretējā gadījumā vēstures gaita varēja izvērsties pavisam citāda.

Saskaņā ar tajā pašā hronikā vēstīto Polockas kņazu uz krustnešu atbalsta punkta iznīcināšanu mudinājuši igauņi, kuri solījušies reizē sākt karagājienu pret lībiešiem un letiem, kā arī bloķēt Daugavgrīvu, lai Rīga nesaņemtu papildspēkus: "Kņazam patika nodevēju priekšlikums, kuri pastāvīgi lūkoja iznīcināt Līvzemes baznīcu, un viņš, sūtīdams uz Krievzemi un Lietuvu, sasauca lielu krievu un lietuvju karaspēku." Pēc visa spriežot, igauņu nometnē lielākie Rīgas ienaidnieki tobrīd bijuši kareivīgie sāmsalieši, kas pastāvīgi konfliktēja gan ar Latvijas teritorijas sentautām, gan ienākušajiem krustnešiem un tā paša 1216. gada janvārī/februārī bija piedzīvojuši postošu rīdzinieku un viņu sabiedroto lībiešu un letu sirojumu. Vēl pirms tam, 1215. gadā, sāmsaliešu karaspēks lūkoja pats ieņemt Rīgu. Toreiz salinieki Daugavgrīvā nogremdēja akmeņiem piepildītas laivas un lielas koka kastes, lai aizsprostotu ceļu uz ostu, taču ātri atskārta, ka viņu spēku nepietiek.

Rīdzinieki bija informēti par kņaza Vladimira 1216. gadā gatavoto lieluzbrukumu un laikus gatavojās: "Tie bīskapa saimes ļaudis, kas bija Rīgā, un ordeņa brāļi, uzzinājuši par igauņu nodomiem, nopirka kogu (kuģi), nocietināja to visapkārt kā pili, novietoja tajā piecdesmit vīru ar stopiem un bruņojumu un noenkuroja to Daugavas ietekā sargāt ostas ieeju, lai sāmsalieši ierodoties to neaizsprostotu kā iepriekš. Kad nomira kņazs, vēsts par to sasniedza Sāmsalu, un, kad sāmsalieši reizē arī uzzināja, ka Daugavas ostu sargā stopnieki un bruņoti vīri, viņi iebrauca Salacā, devās augšup un izlaupīja letu ciemus ap Burtnieku ezeru, sagūstīja sievietes un nogalināja vīriešus. Tad sapulcējās kādi leti un sekoja viņiem, vairākus notvēra un nogalināja, bet pārējos piespieda aizbēgt pie kuģiem."

Jāatzīmē, ka 12. gadsimta beigās, kad Daugavas lejtecē parādījās pirmie vācu ticības nesēji un krustneši, lībieši maksāja nodevas Polockas kņazam. Arī vācu kolonistu apmešanās Ikšķilē bija notikusi ar viņa atļauju. No skandināviskās Rurikoviču dzimtas nākušā Vladimira jeb Voldemāra valdīšanas laikā no 1184. gada līdz 1216. gadam Polockas kņaziste bija reģionāla lielvara, kas kontrolēja arī Koknesi. Vladimirs pārāk vēlu attapās, ka parādījušies konkurenti. Hronikas klusē, kas bija kņaza pēkšņās nāves iemesls.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Latvijas Kareivis", 1926. gada 10. aprīlī

F. Trasuna izvadīšana pēdējā gaitā. Galīgi nolemts Saeimas deputāta Fr. Trasuna mirstīgās miesas guldīt Brāļu kapos Rēzeknē svētdien 11.aprīlī. Izvadīšana no sēru mājām Klostera ielā nr.19, dz. 4 nolikta uz šodienu plkst. 4 pēc pusdienas. Sēru gājienu maršruts domāts gar Saeimas namu, kur uz brīdi tas apstāsies, tad pa Jēkaba, Valdemāra ielām un Raiņa bulvāri uz galveno dzelzceļa staciju. Nelaiķi pēdējā gaitā pavadīs piederīgie, Saeimas deputāti, valdības locekļi un sabiedrisko organizāciju priekšstāvji. Uz Rēzekni līdz brauks Saeimas frakciju priekšstāvji un valdības uzdevumā tautas labklājības ministrs V. Rubulis, kurš uz nelaiķa kapa noliks vainagu.