Recenzija: Daniila Bulajeva divi gadalaiki un četri ceļojumi

Labā atmiņā vēl vijolnieka Daniila Bulajeva izveidotā kamerorķestra "Davinspiro Camerata" koncerts Melngalvju namā pagājušā gada nogalē, kur Johana Sebastiāna Baha un Antonio Vivaldi opusiem sekoja izklaidējošāka rakstura darbi, kad klāt jau divas citas programmas turpat vēsturiskā nama zālē. Pa vidu – Bulajeva un viņa domubiedru rezidences atklāšanas koncerts Cēsīs, kas vēlreiz liecina, cik aktīva ir mūziķu darbība.

Arī šoreiz Melngalvju namā publika saskārās ne tikai ar dziļu nopietnību vien, jo piedevās skanēja Friča Kreislera lappuses, taču pamatrepertuārs līdzinājās baroka meistaru partitūru kompleksitātēm, atkal parādot, ka Daniils Bulajevs un "Davinspiro Camerata" nevairās no vissarežģītākajiem uzdevumiem. Vai mūziķu ieceres īstenojās visā pilnībā? Ne gluži. Vai viņi mākslinieciskā piepildījuma ziņā tuvojās cerētajam rezultātam? Jā, pavisam noteikti.

2026. gada 21. marta programmas pieteikums bija "Amerikāņu gadalaiki un Čaikovska serenāde", 29. marta pieteikums – "Metamorfozes un Brāmsa sekstets". Līdz ar to varbūt varētu iztēloties arī četrus gadalaikus un divus ceļojumus, tomēr precīzāks šķita sākumā definētais variants, jo Filipa Glāsa Otrais vijoļkoncerts "Amerikāņu gadalaiki" konkrētā kultūrvidē un ģeogrāfiskā ainavā drīzāk vedina uz ziemas un vasaras miju, turpretī muzikālās pilsētas gan būtu droši saklausāmas veselas četras. Un Pēterim Čaikovskim tā ir 1880. gada Florence, jo komponista tik ļoti apbrīnotā Mocarta sniegto inspirāciju caurvītā "Serenāde" stīgu orķestrim tapa pēc Itālijas ceļojuma, par Filipu Glāsu teiktu, ka viņa Otrais vijoļkoncerts atbalso 2000. gada Ņujorku, bet informācija par Johannesa Brāmsa dzīves gājumu liek viņa Pirmo stīgu sekstetu saistīt ar 1860. gada Hamburgu. Pie Riharda Štrausa "Metamorfozēm" jāaizdomājas, jo pēc tiesas un taisnības tā būtu Otrajā pasaules karā pilnībā nopostītā Drēzdene; bet nebūsim tik pesimistiski, jo dzīve turpinājās arī pēc tam, tādēļ, klausoties komponista vēlīno opusu, labāk iedomāsimies 1945. gada Vīni.

Pirmais iespaids no Melngalvju nama – koncertzāle ir skanīga un teicami piemērota stīgu kamerorķestrim, tādējādi Daniila Bulajeva pārraudzītajiem stīginstrumentu tembriem akustika nāca par labu. Šī aspekta otra puse – tādā skaņas intensitātē labi dzirdama arī jebkura nepilnība, jo nepārtraukta atrašanās muzikālā viļņa virsotnē atsedz nepieciešamību pēc papildu niansēm, un turklāt ne tikai tembrāli dinamiskā, bet arī psiholoģiskā ziņā. Ar šo problemātiku Daniils Bulajevs un "Davinspiro Camerata" tika galā tīri veiksmīgi, jo mūziķiem romantisma skaņumākslā ir ko teikt, viņi droši iedziļinās emociju atklāsmēs, jaunības aizrautība šeit apvienojas ar pietiekami racionālu skatījumu uz formas struktūrām un dramaturģisko virzību, un galu galā Čaikovska četrdaļu cikls izskanēja kontrastaini un krāšņi.

Jāteic, ka personiska saskarsme ārpus skaņu ierakstiem ar Filipa Glāsa Pirmo vijoļkoncertu nemaz nenāk prātā, lai gan šo partitūru nereti ierindo komponista nopietnāko un suģestējošāko darbu vidū – un tas nozīmē, ka nenāktu par sliktu Daniila Bulajeva priekšnesums ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Otro vijoļkoncertu gan Latvijas publika dzirdējusi vairākkārt – to spēlējis Gidons Krēmers un "Kremerata Baltica", to atskaņojusi Jana Ozoliņa un "Sinfonietta Rīga", un tagad arī Daniila Bulajeva un "Davinspiro Camerata" versija ar Sanitu Glazenburgu pie sintezatora – virtuoza un spoža, eksistenciāli nospriegota un liriska. Šāda tēmu un izjūtu daudzveidība tad arī lika oponēt citur lasāmajām skarbajām atsauksmēm par Glāsa Otrā vijoļkoncerta un viņa daiļrades vērtību kopumā – kaut vai tādēļ vien, ka 2009. gada opuss arī konceptuāli ir visai atšķirīgs no 1987. gada partitūras. Taču svarīgākais šeit laikam bija tas, ka pašiem interpretiem šī mūzika acīmredzami patika, un tad arī tika gūts vēlamais rezultāts.

Kompozicionālā materiāla radīto iespaidu neatbilstība atskaņotāju vēlmēm tad jau drīzāk bija vērojama Johannesa Brāmsa Pirmajā stīgu sekstetā – uz papīra visi nepieciešamie kontrasti, taču realitātē pirmās daļas "Allegro ma non troppo" izvērtās nepārprotami lēnā "Andante" tempā, kam sekoja tikpat konsekventa introspekcija visu četru daļu garumā. Lai gan to diez vai varētu saukt par atskaņotājmākslinieku problēmu, jo viņi šo opusu raksturoja ar nepārprotamām simpātijām, un viņi arī visai pārliecinoši atainoja to, kas šajā mūzikā rodams. Un otrādi – lielāku interesi raisīja Riharda Štrausa "Metamorfožu" tematiskā attīstība un emocionālais risinājums, taču citos klausītājos galveno atsaucību guva tieši Brāmss.

Patiesībā tur arī ir klasiskās mūzikas skaistums – šeit iespējami gluži atšķirīgi viedokļi, un katrs var gūt kaut ko īsti piemērotu sev. Un atkal, runājot par skaņuraksta īstenojumu un spēju uzrunāt, būtiskākais ir tas, ka Brāmsa stīgu seksteta lasījumā Daniilam Bulajevam pievienojās vijolnieks Andrejs Jegorovs, altistes Santa Lūcija Circene un Klinta Kluce un čellisti Maksims Skibickis un Guna Šnē, bet Štrausa "Metamorfozēs" – arī kontrabasists Oskars Bokanovs, un tas bija saliedēts ansamblis ar vienotu māksliniecisko redzējumu, ar prasmi ielūkoties skaņdarbu vēstījuma dziļumos un savu personisko attieksmi ietvert arī pārdomātā dramaturģiskā arhitektonikā. Tas, protams, nākotnē dod cerības uz noturīgākām tembrālām krāsām un viscaur precīzām intonācijām.

Noslēgumā jāpiebilst, ka Melngalvju namam nemaz nav obligāti vajadzīgi lielāki stilistiskie pretstati kā starp Čaikovski un Glāsu – Bēlas Bartoka un Dmitrija Šostakoviča partitūras "Davinspiro Camerata" spēlēja Cēsu koncertzālē, un arī klasiskais repertuārs ir teju bezgalīgs. It īpaši tad, ja atceras par 19. gadsimta autoriem, kas palikuši desmit piecpadsmit izcilāko romantisma meistaru ēnā. Gaidīšu turpmākos "Davinspiro Camerata" ceļojumus.