13. marts vēsturē un senās avīzēs. "Strādnieku šķirai" veltīta filma

1975. gada 13. martā. Pirms 50 gadiem uz Rietumu trimdas latviešiem orientētais Latvijas PSR propagandas laikraksts "Dzimtenes Balss" informēja, ka "pēc veiksmīgi uzņemtās filmas "Uzticamais draugs Sančo" režisors Jānis Streičs sācis darbu pie jaunas – "Mans draugs – nenopietns cilvēks" un jau uzņemtas filmas pirmās epizodes.

Filma tapa pēc bijušā rīdzinieka, Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta Maskavā absolventa Aleksandra Gorohova scenārija, kas bija ieguvis prēmiju Vissavienības konkursā "par labāko strādnieku šķirai veltīto scenāriju". Oficiālajā aģentūras LATINFORM ziņojumā par tā saturu bija teikts: "Filmas centrā ir kāds jauns cilvēks, kas tikko kā atnācis uz darba kolektīvu. Sākumā viņš rada nenopietna cilvēka iespaidu. Bet, parādot viņu kontaktos ar dažādiem cilvēkiem, autori pakāpeniski atklāj jaunā cilvēka garīgo pasauli, viņa tikumiskos principus, nopietno attieksmi pret dzīvi." Standarta frāzēs visai grūti atpazīt J. Streiča un operatora Mika Zvirbuļa filmu, kas kļuva skatītāju ārkārtīgi iemīļota, izturēja laika pārbaudi un joprojām tiek augstu vērtēja kā spilgta un patiesa sava laikmeta sadzīves lieciniece. Kā Nacionālās enciklopēdijas šķirklī atzīmējusi kinokritiķe Daira Āboliņa: 

""Mans draugs – nenopietns cilvēks" ir uzskatāma par vienu no būtiskākajām 20. gadsimta. 70. gadu kino filmām, kas iezīmēja attieksmes maiņu pret tagadnes ideju atspoguļojumu uz ekrāna un filmas režisora – autora – pozīcijas nozīmi šajā procesā. 

70. gadu vidū Rīgas kinostudijā tika veidotas vairākas spēlfilmas, kas atspoguļoja okupētās Latvijas realitāti uz ekrāna, atklājot padomju laika sadzīvi un morāli." Lielā mērā šīs lentes popularitāti noteica apstāklis, ka J. Streičs, vienojoties ar scenāristu A. Gorohovu, ienesa latvisku noskaņu un asprātīgas sadzīves ainas scenārijā ar sākotnējo nosaukumu "Katra rūpes" (krievu oriģinālā – "Заботы каждого"). Pārstrādātais variants nepavisam vairs neatgādināja stāstu, kāds būtu uzvarējis PSRS mēroga konkursā. Tajā tika ienesta latviešiem tuvā kapu tematika, leģendārais Ēvalds Valters kā dzīvesgudrā kokgriezēja tēls, padomju laika pilsoniskās turības simbols – siltumnīca papildu ienākumiem. 

Avīzēs rakstīja vienu, bet skatītāji saprata un redzēja pavisam ko citu. 

Par atklājumu kļuva arī centrālā tēla, jaunā censoņa Arvīda Lasmaņa lomas atveidotājs Jānis Paukštello.

"Mans draugs – nenopietns cilvēks" pēdējās ainas tika nofilmētas 1975. gada vasaras beigās, bet pirmais publiskais seanss notika 1976. gada aprīļa sākumā Daugavpilī. Pēc tam filmu sāka izrādīt Rīgā un visā Latvijas PSR.

"Darba Balss", 1925. gada 13. martā

Baznīcas dēļ grib nosaldēt bērnus. Bebrenes sešklasīgā pamatskola šogad pārvēršas par pātaru namu. Agrāk visā apkārtnē šī skola varēja būt par priekšzīmi. Šinī gadā Bebrenes mācītājs katru nedēļu divi reizes bērnus dzen uz baznīcu. 

Kad viņš bērnus ir dabūjis baznīcā, tad viņš tos tura ilgu laiku. Vai nebūtu lietderīgāk, ja pa šo laiku skolotāji pasniegtu bērniem kaut ko zinisku, ja bērni pa šo laiku mācītos? 

Bērni saiet baznīcā nosaluši un tur stāv uz ķieģeļu grīdas, tā ka skolā tie atnāk atpakaļ galīgi izsaluši kādas katoļticīgas skolotājas pavadībā. Nevajadzētu ļaut mīt latviešu morāli apakš kājām un nevajadzētu ļaut kropļot latvju tautas jaunās atvases. Vajadzētu likvidēt šo skolnieku mocīšanu un panākt, lai skolotāji saņem savas agrākās tiesības, lai bērniem māca zinības kā līdz šim.