Vēl ceturtdienā pie viņas viesojās draugi, ar kuriem kopā izveidotas trīs mākslinieces darbu grāmatas. Vaicāju – vai bija sajūta, ka redzaties pēdējo reizi? Palicis tā, ka uz satikšanos. "Taisot grāmatu, viņa mums ļoti bieži teica, ka nezinot, vai nākamnedēļ vēl būs dzīva. Uz aiziešanu sen bija gatava, un grāmatas bija kā atvadu darbs," stāsta Sandra Ošiņa.

Piektdien sazinājusies ar ārstu. Nākamajā dienā kādu brīdi nebija sazvanāma. Sestdien, 22. februāra vakarā, jau bija norimusi no šīs pasaules rūpēm, priekiem, bēdām. Māksliniece mūžībā aizgāja viena, bet līdz pēdējai dienai – ar mākslu rokās, tāpēc ka joprojām tapa darbi. Ar visām sāpēm, slimībām un nespēku.

Šovasar Valmierā Edītei Pauls-Vīgnerei bija paredzēta izstāde. Spriedusi, ka varētu izlikt tos pašus darbus, kas pērnajā pavasarī bija apskatāmi Rīgas “Ola Foundation”, tomēr – ne. Vajag vēl kaut ko! Un taisīja jaunus. Kas tagad notiks ar izstādes ieceri, paliek tuvinieku ziņā, bet Edīte savu paveica.

Atvadas ar zelta maliņu

Savu jaunāko un, tagad jāsaka, arī pēdējo izdevumu ar Valda Ošiņa veidotajiem mākslas darbu fotoattēliem Edīte Pauls-Vīgnere veltīja vectēvam, Iļģuciema stikla fabrikas pūtējam Ādolfam Paulam. Nosauca par “Vīna garšu”, tomēr sarunās dēvēja par mīļgrāmatiņu.