18. marts vēsturē un senās avīzēs. Pilsētas tiesības Liepājai

1625. gada 18. martā. Pirms 400 gadiem Kurzemes un Zemgales hercogs Fridrihs, rezidējot Grobiņas pilī, "uz pilsētas namnieku un iedzīvotāju pazemīgu lūgumu" dāvāja Liepājai pilsētas tiesības un dažas dienas vēlāk noteica arī pilsētas robežas starp jūru un Liepājas ezeru, Pērkones upi un Tosmares ezeru.

Liepājnieki ieguva arī ģerboni – sarkanu lauvu, kas ar labo ķepu atbalstās pret liepu. Īstenībā liepājnieki paaugstināt miesta statusu savam zemes kungam – tajā mirklī Prūsijas hercogam – bija lūguši vēl 1590. gadā, taču neatrada atsaucību. Kad Liepāja atgriezās pie Kurzemes un Zemgales hercogistes, attieksme mainījās. Atbilstoši tā laika paradumam robežas bija paredzētas optimistiskam attīstības scenārijam nākotnē un bija krietni plašākas, nekā pilsēta jau aizņēma. Pārējā teritorijā atradās vairāki latviešu zemnieku un zvejnieku ciemi ar aptuveni 300 iedzīvotājiem. Arī viņu pienākums bija maksāt pilsētai zemes nodokli, piedalīties naktssardzēs pilsētas ielās un palīdzēt plūdu, ugunsgrēku gadījumos. Pienākumi pakāpeniski radīja arī tiesības "nevāciem" apmesties uz pastāvīgu dzīvi vāciskajā pilsētā. 

17. gadsimta beigās pilsētā bija jau ap 200 namnieku – pilntiesīgu pilsētas pilsoņu. 

Administratīvā struktūra līdzinājās Rīgai – pilsētas padome – rāte, amatnieku brālības – cunftes, Lielā (tirgotāju) ģilde un Mazā (amatnieku) ģilde.

Uzskata, ka Liepāja kā pilsēta veidojusies senā kuršu Līvas ciema vietā, bet nozīmi puslīdz ieguvusi 14.–15. gadsimtā kā pieturpunkts un tirgotāju apmetne ceļā no Vācu ordeņa zemēm Austrumprūsijā uz Livonijas ordeņa galvaspilsētu Rīgu. Viduslaikos šajā vietā acīmredzot atradusies arī ordeņa pils. Vāciskais vārds "Libawe" rakstos pirmo reizi parādās 1560. gadā (tā ierakstīja arī piešķirtajās pilsētas tiesībās). Tātad latviskojot var teikt, ka tad šo vietu sāk saukt par Liepāju. Sākotnējā osta – Līvas upītes grīva – mainījās, aizsērēja un kuģi bija spiesti apstāties iepretī pilsētai, kas nebija ne droši, ne izdevīgi. 

Līdz brīdim, kamēr 1697. gadā nesāka rakt jūru un ezeru savienojošo kanālu, Liepāju neuzskatīja par vērā ņemamu ostas pilsētu. 

Toties 19. gadsimta sākumā jau tiek atzīmēts, ka "Liepāja ir lielākā tirdzniecības pilsēta un otra labākā Kurzemes pilsēta aiz Jelgavas". 1821. gadā Liepājā uzskaitīja 5587 iedzīvotājus.

"Balss", 1925. gada 18. martā

Alūksne. Zemnieku bēdas. Pagājušā rudenī varēja noskatīties, kā apkārtējie lauksaimnieki garām rindām stāvēja, lai nodotu vietējos linu punktos savas linsēklas. Cenas svārstījās ap 300 rubļu pudā. Protams, lauksaimniekam, kurš ražu saņem reizi pa gadu, visi ienākumi un izdevumi paredzēti tikai rudenī. Tādēļ dažs labs aiz naudas trūkuma pārdeva visas sēklas. Un tagad, pavasaram tuvojoties, var atkal redzēt tās pašas garās lauksaimnieku rindas, kuri gaida, lai varētu saņemt linsēklas pavasara sējai. Bet tagad par viņām jāmaksā ir vairāk kā 500 rubļi pudā. Tātad par tām pašām linsēklām, kuras nomērījušas ceļu uz Rīgu, nokļuvušas tirgotāju rokās un tagad atnākušas atpakaļ, jāmaksā otru tik. 

Tas, kas sviedriem slacījis tīrumu, sējis un kopis, dabū vien pusi, otra puse nāk tiem, kas ne sēj, ne pļauj, bet ražu ņem.

Jābrīnās, ka vēl pie tādiem apstākļiem lauksaimnieks velk savu garu. Alūksnē ir Zemnieku bankas aģentūra, kura lauksaimniekiem izsniedz aizdevumus un ņem līdz 17% gadā. Viens otrs lauksaimnieks ir spiests griezties pie tik "izpalīdzīgas" bankas. Manas domas būtu, ka tādai bankai vismaz vajadzētu pārmainīt savu nosaukumu, jo tā nav zemnieku banka, bet drīzāk gan zemnieku izpostīšanas banka.