Ko raksta avīzes lasītāji? Vieglas dienas nebūs

"Latvijas Avīzes" lasītāju viedokļi un jautājumi, kas izskanēja šo trešdien, zvanot redakcijas žurnālistam.

Vilnis Jākobsons Rīgā: "Saeimas deputāti rosina pieņemt mērus, lai pilnībā aizliegtu sabiedriskos pasažieru pārvadājumus uz Krieviju un Baltkrieviju un piedāvāt tūrisma braucienus uz šīm valstīm. Bet cilvēki uz turieni ne jau tāpat vien brauc – viņi brauc, lai ievestu preces. Vienā reizē var atvest preces 300–400 eiro vērtībā. Tirgi Daugavpilī, Rēzeknē, citur Latgalē ir pilni ar ievestām precēm no Baltkrievijas un Krievijas. Līdzīgu ainu redzu Bolderājas tirdziņā. Otra lieta ir nopietnāka. Medikamenti. Tos no Baltkrievijas un Krievijas ved ļoti, ļoti daudz, krietni vairāk par cigaretēm un šņabi. Iedomājieties, cik zāļu var ielikt vienā nelielā paciņā. Latgalē ir izveidots alternatīvs zāļu izplatīšanas tīkls. Tas notiek gadiem. 

Pirms Krievijas sāktā kara Ukrainā ar kundzi bijām ekskursijā uz Baltkrieviju. Lielākajai daļai no mūsu autobusa braucējiem nekāda kultūras programma un ekskursijas neraisīja interesi, tikai medikamenti.

Daļai tur bija stabili kontakti ar aptiekām, un viņi veda vairumā medikamentus, kurus pie mums var nopirkt tikai ar receptēm. Toreiz robežkontrolē tam nepievērsa uzmanību."

Jānis Valdemiers Zalvē: "Klausījos ziņas par sarunām starp Ukrainas un ASV delegācijām par iespējamo mieru. Galvenais jautājums – ko darīs Putins? Vai viņam ar Trampu, kurš arī pamatīgi jauc gaisu, nav savstarpējas vienošanās? Vai tās teritorijas, kuras šobrīd ir atņemtas ukraiņiem, paliks Krievijai? Ukraiņiem iet grūti, bet viņi ir cīnītāji, domāju, ka viņi pavisam noteikti pāries uz partizānu kara taktiku. Tā ka Putinam un Krievijai tāpat vieglas dienas nebūs."

Rihards Kokins Rēzeknē: "Sabiedrība vēlas lielāku komunikāciju no valdības un Saeimas puses, citādi ir tik daudz nezināmā par to, ko politiķi īsti domā vai dara. 

Nenāktu par sliktu, ja, piemēram, Saeimā pārstāvētās partijas publiski atskaitītos, ko paveikušas. 

Valdība un ministrijas reizi mēnesī varētu publiskot atskaiti, ko bija plānots izdarīt un vai tas ir izdarīts."

Arturs Liepiņš Ērgļos: "Esmu vienkāršs lauku vīrs, un mani interesē, cik Latvijā ir ministriju, cik ministriju darbinieku un cik viņu algas izmaksā valstij, cik no valsts budžeta tiek maksāts tikai ministriju uzturēšanai. Mums katastrofāli trūkst naudas medicīnai, un tad man ir jādomā, kas ir svarīgāk – uzpūsti ministriju budžeti vai cilvēki, kuriem valsts nevar finansiāli palīdzēt smagu slimību gadījumā.

Man ļoti patīk "Latvijas Avīze", jo sevišķi, kad Egils Līcītis tā ar humoru uzraksta. Citreiz gan uzraksta tik gudri, ka es neko nesaprotu, bet visādi viņš ir gudrs žurnālists."

Jānis Ozoliņš Rīgā: "Lasīju "Latvijas Avīzē" rakstu par ūdens skaitītājiem un to rādījumu nolasīšanu un paziņošanu "Rīgas ūdenim". 

Tagad tos izdevumus, lai uzstādītu attālināti nolasāmos skaitītājus, grib gāzt uz dzīvokļu saimniekiem. Es pret to protestēju! 

Ja reiz māju modernizācijai dod finanses caur "Altum", tad tur uzreiz vajadzēja ietvert arī izdevumus ūdens skaitītāju modernizācijai."

Jānis Dibrančs Garkalnē: "Skatījos pārraidi par Latvijas Nacionālo bibliotēku un nelaiķi Andri Vilku, viņa ieguldījumu un mūža darbu bibliotēkas attīstībā. Bija ļoti interesanti. Un vēlreiz pierādījās, ka cilvēks, kas strādā no sirds un dara visu ar prieku, var sasniegt ļoti daudz. Tas lika aizdomāties, ka ne vienmēr vajag rīkot konkursus un meklēt iespējamos vadītājus ik pēc četriem vai pieciem gadiem, kā tas, piemēram, notiek teātros. Pie mums bieži vien katra partija diemžēl grib iestumt savus cilvēkus, bet sava aroda profesionāļi un cilvēki, kas tiešām strādā no sirds, tiek atbīdīti malā."

Alma Jūrmalā: "Man ir sarūgtinājums par pensijām un par to, kam tiek izmaksāti pabalsti. Bieži vien tie ir vīrieši spēka gados ar skaidri redzamām alkoholisma problēmām vai sievietes, kas nevēlas rūpēties par saviem bērniem un tamlīdzīgi. Gadījums no manas dzīves – nokļuvu slimnīcas uzņemšanas nodaļā, bet man nācās gaidīt, kamēr pirmo palīdzību saņēma tie, kuri alkohola reibumā ir sevi savainojuši, braukuši pie stūres lielā reibumā, viens otru sasituši... Es divus gadus cīnos, lai tiktu pie invalīdu ratiņiem, jo pati tos iegādāties par savu pensiju nevaru."