Par Napoleona neskaitāmajām mīlas dēkām, šķiet, zināms bez izņēmuma viss: kas bija šīs būtnes, no kurienes uzradušās, kādos apstākļos un kā tur viss galvenokārt noticis. Zināms arī tas, ka vēl bez likumīgās otrās sievas vismaz divas no viņām pēc šīm dēkām arī laidušas pasaulē pēcnācējus, kurus ar pilnām tiesībām var uzskatīt par Napoleona dēliem. Taču par šo pēcnācēju turpmāko likteni un dzīves gaitām tomēr zināms salīdzinoši maz. Arī neskatoties uz to, ka viņu liktenis ir visnotaļ savdabīgs un pat interesants.

Fiksais romāniņš ar daiļo Eleonoru

Pēc uzvaras kaujā pie Austerlicas 1806. gada sākumā Napoleons svinīgi atgriezās Parīzē, kur nekavējoties kļuva par upuri apburošajai jaunajai skaistulei Eleonorai Deniēlai de la Pleņai, viņa māsas Karolīnas vienai no kambarjumpravām. Viņa bija slaida brunete, lielām, melnām acīm, dzīvelīga un nevaldāmi koķeta. Jau agri bija skaidrs, ka ne viņas audzināšana, ne jau piedzīvotā neilgā pirmā laulība ne nieka nav spējusi ietekmēt viņas tikumisko pasaules uzskatu. Ak, kā viņai patika tie vīrieši: viņu ir tik daudz, un visi tādi burvīgi! Tāpēc imperators, kurš, kā zināms, nekad lieki netērēja laiku visu iespējamo veidu prelūdijām, tikai pēc pavirša acu uzmetiena caur Karolīnu nodeva viņai savus priekšlikumus, un viņa bija neviltotā sajūsmā par šo iespēju nokļūt imperatora slepenajos apartamentos Tilerī, dodoties attiecīgajā dēkā ne tikai bez jebkādas šaubīšanās, bet vienkārši viskaismīgākajā labpatikā.

Jau drīz šīs mīlas nodarbes uzrādīja rezultātu, uz kuru, patiesību sakot, ļoti bija cerējusi Karolīna un vispār viss Bonapartu klans, kurā jau sen ikviens kvēloja nepacietībā maksimāli ātri panākt Napoleona šķiršanos no viņiem visiem netīkamās svešinieces Žozefīnes de Boarnē. Proti, Eleonora tapa grūta un pēc deviņiem mēnešiem laida pasaulē zēnu. Tas noticis 1806. gada 13. decembrī pulksten divos pēc pusnakts. Mazliet simboliskā kārtā zēnam deva vārdu Leons, kas ir tieši puse no vārda Napoleons. Viņa dzimšanas apliecībā bija norādīts, ka bērnu dzemdējusi 19 gadus vecā Eleonora Deniēla de la Pleņa “no kāda nezināma tēva”...