Rita Našeniece Rīgas domē ievēlēta kā apkaimju aktīviste, kuru savā sarakstā pirms iepriekšējām vēlēšanām uzaicināja "Jaunā Vienotība". Kā viņa atzīst tagad, pēc piecu gadu darba, daudz ko bijis grūti pieņemt, piemēram, kā tiek veidota koalīcija, kur "katram tiek iedots kāds pīrādziņš, amati, aldziņas, dažiem lielākās mūžā".
Atklāta saruna par to, kas notiek Rīgas domē, kādas kļūdas bijušas, kāpēc izjuka Mārtiņa Staķa un Viļņa Ķirša tandēms, kādi varētu būt Aināra Šlesera mērķi, raujoties pie varas Rīgā.
Viena lieta, ko cilvēkiem nav viegli saprast, – cik daudz pašvaldību domēs ir politikas un cik – saimniekošanas. Parasti jau tiek stāstīts, ka saimniekošanas ir vairāk. Bet kā tas izskatās no iekšienes?
R. Našeniece: Latvijā ir liela greznība domāt, ka kāds ir ārpus politikas, un pašvaldības tās noteikti nav. Īpaši, ja runājam par Rīgu. Politika ietekmē to, kā tiek sadalīti saimnieciskie labumi. Piemēram, nāku no Brasas, kas ilgu laiku mākslīgi tika padarīta par degradētu, perifēru apkaimi, jo iepriekšējā sasaukumā valdošās partijas savus vēlētājus redzēja citur. It kā saimnieciski lēmumi, bet būtībā politiski.
No šī piemēra gan tie politiskie riski neizklausās tik lieli.
Tad mums jārunā arī par izglītības politiku, kur pašvaldībai ir liela loma. Vai arī tāds fenomens kā savulaik termiņuzturēšanās atļaujas, kas uz Rīgu un Jūrmalu attiecās vislielākajā mērā.
Par to jau lēma valdības un parlamenta līmenī, ne pašvaldību domēs.
Lobijs darbojās visos līmeņos, un mēs joprojām esam šīs politikas inercē. Pašvaldība deva milzīgu resursu Skanstes attīstītājiem, lai gan bija skaidrs, ka vietējā tirgū dzīvokļus nebūs kam pārdot. Tālāk jau valstiskā līmenī tika lobētas termiņuzturēšanās atļaujas apmaiņā pret nekustamo īpašumu iegādi, ko, protams, galvenokārt izmantoja pircēji no Krievijas. Protams, par politiku mēs varam runāt arī daudz uzskatāmākos piemēros – diez vai okupācijas laika pieminekļu novākšana, sākot no 2022. gada, būtu notikusi tik raiti, ja pie varas būtu cita koalīcija. Vai vispār notikusi.
Cik atceros, tolaik Rīgas mērs Mārtiņš Staķis uzreiz nemaz nebija tik atsaucīgs šai idejai, viņš pat sarāja tos, kas pilna mēroga kara pirmajās dienās bija uzkrāsojuši uz okupekļa Pārdaugavā Ukrainas karogu, un vispār tā attieksme bija – krievi neesot vainīgi, tas Putins. Tikai vēlāk arī mērs kļuva par aktīvu okupekļa gāšanas atbalstītāju.
Daļa "Progresīvo" un "Kustības Par" deputātu arī vēlāk bija pret novākšanu, taču vienā brīdī Staķis jau bija sapratis, ka ir liels sabiedrības spiediens, tāpēc ātri pārslēdzās. Sākotnēji koalīcijā par to spēja runāt tikai tādi nepieradināmie kā es un Kaspars Spunde.