"Cilvēki gatavi maksāt augstu cenu, lai būtu pie varas." Atklāta saruna ar Rīgas domes deputāti Našenieci

Rita Našeniece Rīgas domē ievēlēta kā apkaimju aktīviste, kuru savā sarakstā pirms iepriekšējām vēlēšanām uzaicināja "Jaunā Vienotība". Kā viņa atzīst tagad, pēc piecu gadu darba, daudz ko bijis grūti pieņemt, piemēram, kā tiek veidota koalīcija, kur "katram tiek iedots kāds pīrādziņš, amati, aldziņas, dažiem lielākās mūžā".

Atklāta saruna par to, kas notiek Rīgas domē, kādas kļūdas bijušas, kāpēc izjuka Mārtiņa Staķa un Viļņa Ķirša tandēms, kādi varētu būt Aināra Šlesera mērķi, raujoties pie varas Rīgā.

Viena lieta, ko cilvēkiem nav viegli saprast, – cik daudz pašvaldību domēs ir politikas un cik – saimniekošanas. Parasti jau tiek stāstīts, ka saimniekošanas ir vairāk. Bet kā tas izskatās no iekšienes?

R. Našeniece: Latvijā ir liela greznība domāt, ka kāds ir ārpus politikas, un pašvaldības tās noteikti nav. Īpaši, ja runājam par Rīgu. Politika ietekmē to, kā tiek sadalīti saimnieciskie labumi. Piemēram, nāku no Brasas, kas ilgu laiku mākslīgi tika padarīta par degradētu, perifēru apkaimi, jo iepriekšējā sasaukumā valdošās partijas savus vēlētājus redzēja citur. It kā saimnieciski lēmumi, bet būtībā politiski.

No šī piemēra gan tie politiskie riski neizklausās tik lieli.

Tad mums jārunā arī par izglītības politiku, kur pašvaldībai ir liela loma. Vai arī tāds fenomens kā savulaik termiņuzturēšanās atļaujas, kas uz Rīgu un Jūrmalu attiecās vislielākajā mērā.

Par to jau lēma valdības un parlamenta līmenī, ne pašvaldību domēs.

Lobijs darbojās visos līmeņos, un mēs joprojām esam šīs politikas inercē. Pašvaldība deva milzīgu resursu Skanstes attīstītājiem, lai gan bija skaidrs, ka vietējā tirgū dzīvokļus nebūs kam pārdot. Tālāk jau valstiskā līmenī tika lobētas termiņuzturēšanās atļaujas apmaiņā pret nekustamo īpašumu iegādi, ko, protams, galvenokārt izmantoja pircēji no Krievijas. Protams, par politiku mēs varam runāt arī daudz uzskatāmākos piemēros – diez vai okupācijas laika pieminekļu novākšana, sākot no 2022. gada, būtu notikusi tik raiti, ja pie varas būtu cita koalīcija. Vai vispār notikusi.

Cik atceros, tolaik Rīgas mērs Mārtiņš Staķis uzreiz nemaz nebija tik atsaucīgs šai idejai, viņš pat sarāja tos, kas pilna mēroga kara pirmajās dienās bija uzkrāsojuši uz okupekļa Pārdaugavā Ukrainas karogu, un vispār tā attieksme bija – krievi neesot vainīgi, tas Putins. Tikai vēlāk arī mērs kļuva par aktīvu okupekļa gāšanas atbalstītāju.

Daļa "Progresīvo" un "Kustības Par" deputātu arī vēlāk bija pret novākšanu, taču vienā brīdī Staķis jau bija sapratis, ka ir liels sabiedrības spiediens, tāpēc ātri pārslēdzās. Sākotnēji koalīcijā par to spēja runāt tikai tādi nepieradināmie kā es un Kaspars Spunde. 

Staķa specifika ir, ka viņš ideāli jūt konjunktūru. Viņš ir veikls politiķis, kurš lēkā pa politiskajiem liftiem, viņam ir labi sensori. Viņš īsti nav ideoloģisks politiķis, bet oportūnists. 

Šajā gadījumā viņa sensori nostrādāja pareizi un Rīga tika vaļā no šī monumenta.

Ja mēs pārejam pie tā politiskā mantojuma, ko atstās pašreizējais Rīgas domes sasaukums, tad viens no tā simboliem – vairāk no Staķa valdīšanas laika, taču no tā nevarēs atkratīties arī Vilnis Ķirsis, – ir šie bēdīgi slavenie plastmasas stabiņi ielās. Ainārs Šlesers tos tagad pataisījis par vienu no savas kampaņas elementiem – viņš nāks un novāks stabiņus. Un diez vai viņš to teiktu, ja nezinātu, ka tieši tāda ir lielas daļas rīdzinieku attieksme, kurus šī "Progresīvo" pieeja pārveidot galvaspilsētu pēc saviem specifiskajiem priekšstatiem, paguva nokaitināt.

Tur bija vairāki faktori. Skaidrs, ka pamatdoma bija uzlabot apstākļus tiem, kas Rīgā pārvietojas ar divriteņiem. Taču "Progresīvie" ienāca domē ar pusaudžu maksimālismu un diezgan aptuvenu reālās izpratnes līmeni, kā viņus saprot sabiedrība. Domāju, stabiņi nebija Staķa ideja, viņš vienkārši ļāva izpausties "Progresīvo" aktīvistiem. Vēlme būt par varoni šīs publikas acīs tobrīd šķita svarīgāka. Pārējie akceptēja. Koalīcija ir nenormāla reveransu spēle.

Tad iznāk, ka šī sasaukuma pirmsākumos "Progresīvie" pārņēma iniciatīvu, neskatoties uz to, ka koalīcija kopumā bija ļoti raiba?

Lielā mērā. Viņi bija dzirdami un aktīvi, bieži kāpa tribīnē. Šādi parasti rīkojas opozīcija, kam debates ir vienīgā iespēja sevi parādīt, bet te to darīja koalīcijas partija. Viņi no sirds spēlējās šajā smilšu kastē.

Un pārējie ļāva...

"Jaunā Vienotība" ir spējīga sēdēt un gaidīt savu vilcienu. Nacionāļiem frakcija tolaik bija diezgan vārgulīga. Tās pašreizējais līderis Edvards Ratnieks pienāca klāt vēlāk. Bet "Progresīvie" bija aktīvi, un Staķa faktors bija spēcīgs.

Kādas vēl kļūdas tika pieļautas?

Pieminēšu trīs lietas. Pirmkārt, civilā aizsardzība. Rīga joprojām šajā ziņā ir nesagatavota. Darbības pazīmes parādījās tagad – trešajā kara gadā. Tas nav politiski attaisnojams. Ir pirmie patvertņu sistēmas dīglīši, ir daudzi jautājumi par evakuāciju – no dažām apkaimēm tā būtu apgrūtināta vai neiespējama. Cilvēkus tas uztrauc.

Otrkārt, neizskatās, ka patiešām reāli notiek pāriešana uz mācībām valsts valodā krievvalodīgajās skolās. Valsts valodas centra organizētās pārbaudes rāda, ka tur ir problēmas – pat tādās skolās, ko pieņemts uzskatīt par paraugu. Ir jautājums, cik pati Rīgas dome šajā jautājumā ir prasīga. 

Mums ir bijusi situācija, ka koalīcijas pārstāvji un arī Izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītāja balso par izglītības iestādes vadītāju, kas nespēj pat teikumu latviski pabeigt.

Trešais – lai gan tā varbūt nav specifiski Rīgas domes, bet jau plašāka problēma – tā ir paralizējoša birokrātija. Birokrātiskās procedūras ir izveidotas tā, ka viss tiek bremzēts – nav iespējams ievērot termiņus, cilvēki ir nobijušies no dažādām pārbaudēm. Turklāt šo birokrātiju ir radījusi pati birokrātija.

Bet tagad ir populāras idejas par birokrātijas mazināšanu – visi skatās uz tagad bieži pieminēto "DOGE" Amerikā. Kā nesen premjere Evika Siliņa vienā raidierakstā atzina – tiekot domāts šajā virzienā. Vai Rīgas domē arī domā?

Birokrāti to nespētu. Lai pieņemtu politisku lēmumu, ir jābūt kādam pamatam. Bet kas notiek – tiek pasūtīts iekšējs audits, kas atklāj, ka funkciju ir vairāk nekā cilvēku. Tas nozīmē, ka jāpieņem vēl cilvēki.

Jāaicina no malas kāds vietējais Īlons Masks.

Tas ir ļoti zīmīgs piemērs, ka ar birokrātiju kaut ko var iesākt tikai pretrunīgs ekscentrisks miljardieris. Bet, jā, vajadzīgs kāds ārējais aģents. Uz to, ka birokrātija pati sevi pārveidos, cerēt nevajag. Rīgas domē tas šobrīd noteikti nav dienaskārtībā, tur vadošais motīvs ir nostrādāt līdz vēlēšanām bez satricinājumiem.

Kas īsti notika – vispirms Staķis un Ķirsis bija tandēms, gandrīz vai rokās sadevušies staigāja, pēc tam pēkšņi kļuva par lielākajiem pretiniekiem. Ir sajūta, ka šajā stāstā viss nav līdz galam atklāts.

Mana versija: vienā brīdī Staķis saprata, ka kronis var sākt rūsēt, daudz mierīgāk un arī naudīgāk būtu atrasties Briselē, kur turklāt paveras arī dažādas labas iespējas veidot tālāko karjeru.

Ja tā būtu tikai Staķa vēlme nomainīt pozīciju, tad jau "Progresīvajiem" bija jāpaliek koalīcijā.

Cik zināms, "Progresīvo" iekšpusē bija lielas domstarpības par to, kā viņiem vajadzētu rīkoties, un arī šobrīd viņi labi saprot, ka sēž opozīcijā tikai Staķa darbības dēļ. No otras puses, opozīcijā savs mazais prieciņš – tur var labi izskatīties.

Ar ko Ķirša koalīcija atšķiras no Staķa koalīcijas?

Staķa koalīcija bija "es un tie pārējie", Ķirša koalīciju var nosaukt "ka tik kaut kas slikts nenotiek".

Pirms vēlēšanām parasti notiek lielāka vai mazāka rīvēšanās, katrs grib sevi parādīt. Te tā nebūs?

Domāju, ka Ķirsis sevi redz kā tādu stabilizējošu faktoru. Koalīcija ir ļoti specifiska. Piemēram, tajā ir tāda grupa "Kods Rīgai", kurai ir četri deputāti un vicemēres amats. Grupa dod koalīcijai četras balsis. Tālāk ir "Latvijas attīstībai" trīs deputāti. Ir "Kustība Par", kurai ir divas balsis, taču Laima Geikina – absolūti kreisa deputāte, kura bija pie "Progresīvajiem", bet, kārojot palikt amatā, aizgāja no viņiem – vada Izglītības, kultūras un sporta komiteju. Katram tiek iedots kāds pīrādziņš. Amati, aldziņas, dažiem lielākās mūžā. Nav kvalitātes kontroles. Galvenais – saglabāt varu. Ir izdevīgi būt mazā, knapi deputātos ievēlētā grupā, nodarboties ar politisko tirgošanos un dabūt amatu. Virsmērķis ir, lai koalīcija paliktu kopā. Cita lieta, vai šis komforts jānodrošina līdz dzīves beigām. Piemērs – ja "Jaunā Vienotība" ņems "Kodu Rīgai" un "Par" deputātus sarakstā, tas saraksta vērtību necels.

Koalīcijas balsts ir arī "Gods kalpot Rīgai", bet šī partija taču bija daļa no Ušakova koalīcijas, pret ko savulaik visi mobilizējās. "Gāžam Nilu" – bija tāds sauklis.

Nav jau izvēles, kādas šprotes ledusskapī ir, tādas jāēd. Man bija grūti pieņemt šādu koalīciju. Deputāta amatā esmu pirmo reizi, lai gan visu laiku esmu bijusi tuvu politikai. 

Ķirsis ļoti sarežģītā situācijā savāca koalīciju. Staķis un "Progresīvie" bija iedomājušies, ka tas neizdosies un sekos ārkārtas vēlēšanas. Viņiem tobrīd reitingi bija spoži. Bet šo plānu izjauca paša Staķa uzvedība.

Viena zīmīga epizode. Nupat daudzi bija sašutuši par "Gods kalpot Rīgai" Rīgas domes deputātes Natālijas Ābolas ierakstiem feisbukā, no kura varēja saprast, ka viņa sauc latviešus par "agresīvu nacionālo minoritāti" un pārmet "rusofobisko darbību aktivizēšanos". Ar to viņa pauda neapmierinātību, ka Latvijā plānots atteikties no sabiedriskajiem medijiem krievu valodā. Tur bija arī turpinājums, ka Ābola esot saukta uz Valsts drošības dienestu, viņa pati vēlāk teica, ka rakstītais esot nepareizi interpretēts, un sūdzējās, ka tiekot vajāta. Bet vai šie notikumi kaut kā atbalsojās arī Rīgas domē, kur viņa strādā?

Jā, Ābolas kundze parādījusi īsto dabu, un "GKR" tas nekādi nepalīdz. Starp citu, ap to laiku uz "Jauno Vienotību" pārnāca "GKR" deputāts Reizenbergs. "GKR" šķiet visai raiba. Ābolu mēs pēc šī gadījuma domē faktiski nemanām, pieņemu, ka viņai bija skaidrošanās ar partiju. Bet ir arī, piemēram, Juris Radzevičs, ar kuru var normāli sadarboties. Vismaz dažreiz.

Šlesers, pēc aptaujām, šobrīd ir populārākais Rīgas mēra kandidāts. Viņš ir arī spilgtākais starp tiem, kas līdz šim pieteikti. Kas notiek, ja viņš uzvar?

Ko nozīmē uzvara? Šlesers var iegūt labāko vēlēšanu rezultātu. Tas ir iespējams. Taču pēc būtības viņš uzvar tikai tajā brīdī, kad izveido koalīciju. Nedomāju, ka viņam te būtu kāda lielāka priekšroka kā pārējiem.

Režisors Alvis Hermanis pašlaik ir ļoti aktīvs soctīklos, ko tik viņš tur nav sarakstījis, bet ir arī daži interesanti politiskie vērtējumi. Piemēram, Šlesera uzvaru nākamajās Saeimas vēlēšanās un iespējamo koalīciju ar divām krieviskām partijām (stabilie un saskanīgie) viņš bija nodēvējis par "Gruzijas scenāriju Latvijai". Taču izmēģinājums šim scenārijam būs jau Rīgas domes vēlēšanas. Ko šāda koalīcija nozīmētu Rīgai?

Tas būtu drūmi. Bet ir arī variants, ka Šlesers gribēs Rīgā veidot citu koalīciju, ja priekšā vēl ir Saeimas vēlēšanas. Viņš cer, ka varēs kļūt par premjeru. 

Šlesers var taktiski mēģināt Rīgā veidot koalīciju bez krieviskajām partijām. Un nav garantijas, ka nebūs gribētāju, kas rindā stāvēs, lai viņus paņem.

Pašlaik Saeimā gan neviens sadarbību ar Šleseru nopietni neizskata, tur viņš ir diezgan dziļā opozīcijā. Pat ja tagad Evikas Siliņas valdība demisionētu, nākamā acīmredzot būtu bez "Latvijas pirmajā vietā".

Šlesers ir politikā kopš deviņdesmitajiem, bijis iekšā daudzos skandālos. Smaka ir slikta un nāk arī no Krievijas puses. Taču iepriekš domāju, ka arī "GKR" šajā Rīgas domes sasaukumā koalīcijā nebūs, taču tas notika. Politiskajā procesā galvenais ir noturēt varu, un cilvēki ir gatavi maksāt ļoti augstu cenu, lai tur paliktu.

Vai Šlesera galvenā motivācija iet uz Rīgu ir "Waterfront" projekts?

Andrejsala atrodas Rīgas kultūrvēsturiskajā centrā, tāpēc pašvaldības nostāja līdz šim bijusi diezgan principiāla. Projekta veidolam ar Dubaijas debesskrāpjiem, kas tika izplatīts, iebildusi gan Pilsētbūvniecības padome, gan Būvniecības padome.

Nu re, varbūt tāpēc jānāk pie varas, lai to nokārtotu.

Man ir grūti spriest, vai tieši tāds ir plāns, taču ir simpātiski, ka darbinieki šajā gadījumā spēj izturēt attīstītāju spiedienu, kas bijis liels arī iepriekš. Nezinu, kāpēc iepriekš Ķirsis parakstīja memorandu par sadarbību ar "Waterfront" būvētājiem, bet lieliski, ka viņš pats no tā izstājās. Būtiski, lai tiktu aizsargāti tie darbinieki, kas rūpējas par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu, bet nezinu, kas ar viņiem būtu, ja atnāktu Šlesers ar saviem plāniem.

Nupat februārī bija publicēti SKDS aptauju rezultāti, par ko cilvēki gatavi balsot Rīgas domes vēlēšanās. Un te interesantais jaunums bija tas, ka otrajā vietā aiz Šlesera ir "Progresīvie". Negaidīti?

"Progresīvo" vēlētājs skaidri zina, par ko balsos. 

No "Vienotības" vēlētājs var migrēt pie Nacionālās apvienības un sīkpartijām un atpakaļ, bet "Progresīvo" vēlētāji nekur neies. 

Tur sarakstā ir arī apkaimju aktīvisti, kas šobrīd ir laba izvēle, tā ka reitings nav pārsteigums. Balsot par partiju birokrātiem iet no modes ārā.

Ja runā par "Progresīvajiem", nupat soctīklos bija satraukums, ka viņiem nepatīkot Vecrīgas bruģis – gribot nomainīt ar kaut ko gludāku. Tā bija reakcija uz vienas šīs frakcijas deputātes ierakstu tviterī. Bet runa jau nav par bruģi, bet par šo pieeju kā tādu – nojaukt, pārtaisīt, aizliegt, lai visi dzīvo pēc taviem priekšstatiem. Vai Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma komisijas vadītājai te nebūtu aktīvi jāiesaistās?

Protams, ka Rīgā ir vajadzīga pieejama vide, lai te varētu pārvietoties mātes ar ratiņiem un invalīdi ar saviem braucamajiem. Vienlaikus pasaules pieredze – ir arī zonas vecpilsētās, kas tiek atstātas tādas, kādas tās ir. Vaļņu iela, par ko pašlaik ir runa, ir intensīvas pārvietošanās vieta, tāpēc par to runā.

Kāda vispār šajā Rīgas domē ir bijusi attieksme pret kultūrvēsturisko mantojumu?

Daudzi svarīgi darbi ir paveikti. Man ir prieks par to, kā darbojas jaunais Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas birojs. Bet kopumā – reizēm ir rasols. Pilsētas centrā, Kronvalda parkā, ir Rīgai piederošais Rīgas septiņsimtgades paviljons, kam šovasar ir jāturpina restaurācija. Būtībā RD piederošs unikāls objekts, kas var kļūt par graustu. Investīcijas plānos tas ir gadiem. Naudu restaurācijas turpināšanai šogad nav vēl iedevuši, bet nekavējoties atrada 130 000 eiro jaunam dekoratīvam veidojumam pie liela sporta objekta. Respektīvi, kājas nemazgājam, pērkam zelta ķēdi. Bet nekas – par naudu vēl būs saruna!