2.1 °C
"Man patīk Stīvena Kinga pieeja – raksti regulāri, tad mūza zinās, kur un kad tevi meklēt," uzskata rakstniece Liene Millere no Tukuma novada
Liene Millere dzīvo Tukuma novada Smārdē, kas ir arī Jāņa Baltvilka dzimtā puse, un patiesi lepojas ar šo faktu. Pagājušajā vasarā atklāto rakstnieku rezidenci Baltvilka mājās viņa virzīja apbalvojumam Tukuma novada "Gada balva kultūrā", rakstot pamatojumā: "Mēs varam būt lepni, ka mūsu pašu rakstnieka, dzejnieka un ornitologa mantojums nekļūst par kārtējo muzeju, bet par kultūrtelpu." Lienes ikdiena paiet darbā Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras Pedagogu digitālās pratības pilnveides nodaļā, viņa ir "eTwinning" projektu koordinatore. Studējot Latvijas Universitātē, ieguvusi bakalaura un maģistra grādu angļu filoloģijā. Debija literatūrā bija stāsts "Siltumnīca", ar ko 2023. gadā piedalījās Kurzemes prozas lasījumos. Veiksmīgs bijis 2024. gads – Liene piedalījās izdevniecības "Latvijas Mediji" rīkotajā konkursā "Vakara romāns 2025" un ar savu sadzīves romānu "Veļu laika mistērija" ieguva dalīto otro vietu (pirmā vieta netika piešķirta). Grāmatas formātā romāns iznāks oktobrī. Savukārt stāsts "Kungs Tukums" plūca laurus konkursā "Tukuma prozas fermentācija 2024. Urbānā leģenda", iegūstot Žūrijas balvu un arī Klausītāju balvu. Leģenda vēlreiz izskanēja festivāla "Prozas lasījumi" noslēguma pasākumā.
It bieži savā "Facebook" laika līnijā tu publicē miniatūras "Mazās piezīmes". Kāpēc un kam tās raksti?
L. Millere: Jāsāk ar to, ka es neticu mūzas vai iedvesmas gaidīšanai. Man patīk Stīvena Kinga pieeja – raksti regulāri, tad mūza zinās, kur un kad tevi meklēt. To es mēģinu darīt ar mazajām piezīmēm, jo cenšos tās publicēt divas reizes nedēļā. Tas ir arī labs vingrinājums, jo cenšos radīt tieši simt vārdu garu tekstu ar kādu domu. Man šķiet, šāds formāts der ikvienam, kurš ikdienā skroļļo telefonu. Varbūt kādu tas pamudinās pieķerties grāmatu lasīšanai, jo atgādinās, ka kaut kur tur ārā ir grāmatas un lasīt ir forši. Domāju, ka es galvenokārt rakstu aizņemtajam cilvēkam, kuram ir daudz sapņu un ieceru, bet nekam nepietiek laika. Tas arī ir kas tāds, ko izlasīt ir pa spēkam ikvienam, turklāt šis formāts arī iepazīstina cilvēkus ar manu rakstnieces balsi un nākotnē palīdzēs pieņemt lēmumu, vai ķerties klāt manai grāmatai. Esmu saņēmusi pozitīvas atsauksmes par "Mazajām piezīmēm". Ir cilvēki, kuri pat gaida, kad tās parādīsies.
Zinu, ka tev rūp Zeme kā cilvēces mājas. Intervijā pēc "Tukuma prozas fermentācijas" sacīji: "Pie pasaules iespējamās bojāejas nav vainīgs tas viens miljonārs ar daudzajām rūpnīcām, bet ikviens no mums." Ja tu ar šo vēstījumu rakstītu romānu, kas tajā varētu notikt?
Ikviens no mums ir piedzīvojis to brīdi, kad kāds kompliments vai labs darbs ir padarījis lielisku visu nedēļu. Man šķiet, mēs par maz novērtējam "mazā cilvēka" spēku. Tāds triviāls piemērs: ja mēs vienoti pārstātu pirkt gurķus, iepakotus plastmasas plēvē, tad ražotājam būtu tas jāmaina, lai nebankrotētu. Pieprasījums vairo ražošanu. Diemžēl mums pārāk patīk jaunas un spožas lietas, turklāt bieži iepērkamies, lai risinātu emocionālas problēmas, nevis patiesu vajadzību dēļ. Ja es par šo rakstītu romānu, tad, visticamāk, tas būtu par tauriņa efektu un, visticamāk, notiktu kādā distopiskā nākotnes pilsētā. Iespējams, darbs arī pieskartos iepirkšanās emocionālajam aspektam.
Daudz tiek runāts par to, ka daiļliteratūras lasīšana attīsta kritisko domāšanu, arī empātiju. Vai, tavuprāt, literatūras spēkos ir mainīt cilvēku?
Īsā atbilde būtu – jā, bet ar zināmiem nosacījumiem. Kā ar jebkurām prasmēm un zināšanām, to nostiprināšanai atmiņā ir svarīga refleksija, ne visi cilvēki spēj to sekmīgi izdarīt. Refleksija pati par sevi arī ir prasme, un to var lieliski stiprināt ar prasmīgi vadītu grāmatu klubu; diemžēl Latvijā šis nav īpaši izplatīts pasākums. Cilvēki lielākoties lasa vienatnē un, pabeidzot vienu grāmatu, uzreiz ķeras pie nākamās. Domāju, mēs iegūtu daudz kritiskāk domājošu sabiedrību, ja grāmatu klubi būtu katrā pilsētā. Tiem par labu runā vēl viens aspekts. Nesen iesāku lasīt "The Emotional Craft of Fiction: How to Write the Story Beneath the Surface"; tur minēts, ka neatkarīgi no tā, ko un kā raksta autors, katram lasītājam emocionālā pieredze būs atšķirīga, jo katrs tekstā atradīs to, kas viņam tajā brīdī ir aktuāli, kas sāp visvairāk. Esot terapijā, pati manu, ka grāmatas mani uzrunā citādi. Vietās, kur pirms gadiem būtu jutusi smeldzi, nu acis vienaldzīgi slīd pāri.
Dalies, lūdzu, ar, tavuprāt, brīnišķīgu citātu vai epizodi literatūrā un pastāsti, kāpēc tas tevi uzrunājis, aizkustinājis?
Mani patiesi aizkustināja Andra Kalnozola "Kalendārs mani sauc", jo autors dod iespēju ielūkoties nevesela cilvēka prātā, tomēr nepadara viņu par briesmoni ar nosliecēm. "Vispār klīnikā no tevis jēga ir tikai tad, ja no tevis var kaut ko dabūt. Tāda bija iekārtota klīnikas pasaule, un visus šos gadus man ir bailes. Jo varētu izrādīties, ka tā ir iekārtota arī visa pārējā pasaule." (269. lpp.) Grāmata ir saldi sērīga, jo tajā netrūkst arī humora. Arī pats formāts man šķita neparasts un it kā mudina lasītāju lasīt pa dienai vai nedēļai, nesteidzoties. Domāju, ka mums latviešu literatūrā arvien trūkst ieskata citādajā. Mums ir daudz darbu par bagātiem, veiksmīgiem cilvēkiem, kuri piedzīvo neveiksmes un atkal ceļas, bet maz tādu darbu, kas ataino citu sabiedrības pusi.
