Labu laiku kā premjere Evika Siliņa bija konstatējusi – mēsli! nu ir dimbā! galīgā trubā! – viņas valdība pēc aptauju datiem ir nepopulārākā, kādas vien latviešiem bijušas, var teikt, apdraudējums sabiedrībai. 

Reiz dinamiskajai, bet nu nesekmīgai, vēlētāju vērtējuma divnieku karaļu komandai vajadzēja piedot gāzi, bija nepieciešams restarts, jauns uzrāviens. Ieņēmusi no karafītes zāļu tiesu simt gramus "Piparu rūgtā" drosmei, Ministru prezidente izšķīrās par līderes cienīgu rīcību – moška sakratīt valdību, atbrīvojot no svešķermeņiem? Siliņa nolēma godīgi un taisnīgi mainīt politisko vadību, pierādot, ka ministri ir radīti lidošanai no augstiem krēsliem. Trinitārās valdības vadītāja atlaida no ieņemamajiem amatiem pa vienam koalīcijas partnerim – neizmantoja nezkādus maģiskos rituālus, izvēlējās pašus negatīvāk vērtētos, izglītības ministri Andu Čakšu, satiksmes ministru Kasparu Briškenu un komplektā izsvieda pensionāru mīluli labklājības ministru Uldi Auguli.

Tas notika visai dramatiski. Uzzinādama par amata uzteikumu, – mamma mia! – izglītības ministre elsodama sāka nevaldāmi raudāt.