12.3 °C
Alise Mētra ir mācījusies Literārajā akadēmijā pie Ronalda Brieža. Aktīvi raksta dzeju kopš 2017. gada un piedalās dažādās literārās grupās un pasākumos. Publicējusies izdevumos "Kultūrzīmes" un "Konteksts", žurnālos "Jaunā Gaita", "Domuzīme" un "I’mperfekt", kā arī portālos "Satori" un "Punctum". Līdzās darbam personāla atlases uzņēmumā viņa studē žurnālistiku un multimedijus Latvijas Universitātē, darbojoties arī kā rakstu autore Sociālo zinātņu fakultātes veidotajā žurnālā "Avantūra".
"Man ir grūti un pat negribas sevi iedomāties dzīvojam citā valstī – ar katru gadu arvien ciešāk izjūtu savu nacionālo identitāti un saikni ar saviem senčiem." Alise pie šādas atziņas nonākusi pagājušā gada rudenī, piedaloties teātra iestudējuma "Senču mantojums" radīšanā.
Viņas dzeja lasītājam sniedz iespēju paraudzīties uz šķietami ikdienišķo jaunā, poētiskā gaismā. Tekstiem raksturīgā iezīme – dziļi intīmas tēmas mijas ar baudāmu humoru.
Alise ir pabeigusi darbu pie sava pirmā dzejas krājuma, kas, cerams, šogad ieraudzīs dienas gaismu.
– Tevī iemiesojas trīs dažādas stihijas: ofisa darbiniece, dzejniece un žurnāliste. Kādus sapņus tu redzi?
A. Mētra: – Sapņus piefiksēju bieži, tas palīdz man saprast, kas notiek ar zemapziņu. Savādi, ka ik pa laikam redzu vietas, kur agrāk dzīvoju, bet nu tās izskatās pavisam citādi. Priekšnieci sapņos redzu biežāk nekā draudzenes – laikam, tik daudzus gadus strādājot vienā uzņēmumā un pavadot tik daudzas stundas kopā, tas nav nekāds brīnums.
Kad sapnī rādās teātris, tur gandrīz vienmēr atskāršu, ka esmu ieradusies spēlēt lugu, kuras tekstu nezinu.
Protams, zemapziņā arī visu laiku dzīvo mani vecāki, kuri jau aizgājuši. Par laimi, sapņos nekad ar viņiem nestrīdos un jūtos mierīga, no rīta pamostoties.
– Par ko tu gribētu uzrakstīt grāmatu, bet pagaidām vēl esi ceļā?
– Par attiecību skaistumu.
– Pastāsti par dzejas jēgu savā ikdienā. Kāpēc rakstīt?
– Droši vien tas vajadzīgs, lai izlauztos ārpus praktiskās ikdienas, un arī vārdos var dzesēt savu sāpi grūtākos periodos, kad jātiek galā, piemēram, ar pandēmijas izraisīto nedrošību un pārdzīvojumiem par karu Ukrainā. Reizēm gribas palaisties slinkumā, tas ir, ilgāku laiku nerakstīt neko. Labi, ka ir literārie draugi, kuri mani regulāri uzrauga. Kopumā šobrīd jūtu, ka arvien mazāk manī paliek brīvās telpas dzejai, jo pilnas slodzes darbs, studijas, spēlēšana teātrī un rūpes par sešgadnieku prasa daudz laika un enerģijas.
Atzīšos, ka arī sociālie tīkli noēd potenciāli iespējamo laiku kāda jauna dzejoļa radīšanai. Ar to cīnos, kā jau daudzi.
– Tev ir radoša ģimene. Kā jūs papildināt viens otru?
– Manuprāt, harmonisku attiecību priekšnosacījums ir kopīgas intereses, un tās stāv pāri arī tām lietām, kuras otrā kaitina vai grūti pieņemt. Studējot būtībā vienu un to pašu dažādās universitātēs, ir sajūta, ka katrs no mums būs vienlaicīgi pabeidzis abas. "YouTube" kanālā publicētais video "Es skrienu ārā no monitoriem" būs visprecīzākā atbilde uz tavu jautājumu.
– Tev ir dzejnieku kompānija, kurai tu sevi pieskaiti un kā izpaužas šī draudzība/sadarbība/kopums?
– Kopš laika, kad pabeidzu Literāro akadēmiju, nu jau esmu trīs dzejnieku kompānijās: "Trīspadsmitais kurss", "Dzejas rupors" un "Tekstūra", kurā ir arī prozaiķi, un tieši šobrīd kopīgi strādājam pie ļoti interesanta un specifiska grāmatas projekta, kāds vēl Latvijā nav bijis. Gan jau drīz kāda informācija par to parādīsies. "Trīspadsmitais kurss" šobrīd vairs nav tik aktīvs kā iepriekšējos gados, bet ir ļoti liela nozīme visam tam, kas bijis, varētu teikt, ka tas mani ir veidojis un mudinājis turpināt pievērsties dzejai un arvien attīstīt savu radošo rokrakstu.
