Gada sākumā Latvijā stājusies spēkā divu dažādu kadastrālo vērtību sistēma. Par problēmām, ko tā radījusi, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes docents Jānis Viesturs. 

Kāpēc Latvijas nekustamajiem īpašumiem ir divas kadastrālās vērtības, kas to nosaka, un kāpēc tādas vajadzīgas?

Vienkāršā atbilde – tādas nav vajadzīgas. Tā ir vai nu aplamība, vai arī mēģinājums izveidot pārejas posmu, risinot problēmu, kuru radīja 2023. gada 2. maija Satversmes tiesas spriedums. Un, proti, šis spriedums noteica divas lietas – pirmkārt, ka dalīto īpašuma tiesību gadījumā, kad vienam pieder zeme, bet otram – būves uz šīs zemes, uz likuma pamata pastāvošs zemes lietošanas tiesību institūts atbilst Satversmei. Bet, otrkārt, šis spriedums noteica to, ka pašreizējā atlīdzība, kas balstās uz novecojušajām 2012. gada nekustamo īpašumu kadastrālajām vērtībām nav taisnīga. Tiesa deva Saeimai laiku līdz 2024. gada 1. jūlijam atrast risinājumu, un 2024. gada vasarā tika radīta divu kadastrālo vērtību – fiskālās, ko lieto nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinam, un universālās, kuru lieto visam pārējam, – sistēma. Jāsaka, pirms pusgada man likās, ka birokrāti vismaz uz laiku ir atraduši veiksmīgu risinājumu – lai gan divas kadastrālās vērtības nav vajadzīgas un pasaulē diez vai ir otra valsts, kurā ir šāda sistēma, tomēr uz sliktās kadastrālo vērtību vēstures fona šis pārejas periods šķita pieņemams risinājums. Tā neizrādījās vis.

Kādēļ kadastrālajām vērtībām ir slikta vēsture?

Tādēļ, ka kadastrālās vērtības nemitīgi cenšas politiski ietekmēt. 

Manuprāt, kadastrālajai vērtēšanai būtu jābūt tikpat objektīvai, bezkaislīgai un neatkarīgai kā nekustamo īpašumu individuālajai vērtēšanai, zemes mērīšanai vai citām institūcijām, 

bet politiķiem būtu jāstrādā ar nekustamo īpašumu likmēm.