Sandra Vensko: Tumšie akači

Kādu pasaules karti vēlētos redzēt sabiedrība, uzdodu jautājumu sev un atbildu – tādu, kur valstis atbild par savu teritoriju un nebāžas virsū citām valstīm ar vardarbīgu attieksmi pret cilvēkiem. Ja paraugās uz karti, viss izskatās vienkārši.

Pēdējā laikā tik daudz vardarbības, kas cilvēkus sadusmo, padara agresīvus, savstarpējās sarunās izzūd robežas, kurš kuru vairāk nomelnos, kurai partijai labāki teksti. Kā šovi, izrādes, kino vai operas kulminācijas akts – redziet, te es esmu!

Neskaitāmos veidos kultūras un tautas piesauc, kad vajag atbildēt, kāpēc robeža kartē nav īsta, cits citam pārgriež rīkli emocionāli un fiziski. Nogalina sportistu vai kareivi, nāvei sava statistika, sabiedrībai savējā. Katra replika kā soda sitiens, sit vēl, līdz kāds būs nāves godalgas, kausa, sauciet, kā gribat, saņēmējs un uzvarētājs.

Kas reāli ir šis degradējošais spēks, kam nav robežu? Sabiedrība diskutē par to, kas atļauts, ko drīkst un ko ne, ideoloģijas pārbīdās, karte rāda vienu, realitātē robežu šķērsošana notikusi visos līmeņos, paliek vien garīgs, mentāls nogurums – kurš uzcels sagrauto? Savstarpējo attiecību līmenī viens gāna otru, meklē strīdu šķīrējus, izpļekarē naudu, melo un izliekas raudam. Mākslā vai dzīvē ar nogurušām acīm saskatīt grūti, atliek uzticēties, ka cilvēcības karte īsta. Tēlaini runājot, var aizrunāties līdz dzīves bezjēdzīgumam, pieņemot, ka naids ir iedomāta realitāte un ar ļaunumu vienkārši jāsamierinās.

Jā, Ērihs Marija Remarks savos darbos jau sen iekausēja kara nežēlīgo bildi, sadalīja dzīvi pa fragmentiņiem, katram atrodot pareizos un iedarbīgākos vārdus, lai lasītāji spētu pieņemt, ka nekad paši neuzsāktu karu. Karš kā uzbāzīgs briesmonis lienošām kājām izārda visu, ko cilvēks būvē savos sapņos un īstenībā, līdzīgi, filmu baudot, cilvēki raud un stāsta, kas ar viņiem noticis, kā izrādē redzētais liek ciest līdzi nepazīstamiem ļaudīm. Un tā ir tik tieša realitāte, ka dzīvē nepastāv līdzās grāmatās lasītais un sarunās paustais, tikai domas pārklājas. Tās ir divas atšķirīgas realitātes – iedomāties un izdzīvot. Bet sabiedrība mēļo un mēļo, apskata situāciju iespējamību, variantus, salīdzina, pielīdzina, veido domubiedru grupas, karo vārdiem, ka put vien. Un tad nevilšus nāk prātā senos avīžrakstos sarakstītās nepatiesības un aicinājumi kaut ko celt, kaut kam līdzināties, bet realitātē klusi, mērķtiecīgi notiek kartes kodu iznīcināšana. Zīmētā karte nav nekas pret nogalinātu bērnu vai suni, vai putnu, robotu, kurš dzied šūpuļdziesmu, kad nav vecāku klātesamības, teiksiet. Un jums būs taisnība – grāmatas neko neizglābj, nav pat derīgas kā vairogs īstam un reālam nogalināšanas mehānismam. Vārdi, teksti, bildes strādā nevainojami uz cilvēka maņām, bet neko apturēt fiziski nevar.

Tomēr, ja katru dienu izlasītu pa lappusei no jebkādas grāmatas, ne tikai valoda svinētu svētkus, valstij būtu vismaz valodas cepure, un to nekādi vēji nepūstu prom. Un tas nav akmens ar izglītību saistīto ministriju laukā, bet gan akmens tur, kur nekad nav audzētas latviskuma puķes, vien izdiedzētas aizvainojuma sēklas.

Klausoties tribīņu runas, savstarpējos apvainojumus, nekādi neizklausās, ka cilvēkiem būtu kauns. Ko nu kaunēties, izglītība taču ir, un nav jau tik būtiski, ka valsts un sabiedrība nesastāv no kristāldzidriem deputātiem vai cilvēku kopienām, kur laimē diet. Kauns par notiekošo visapkārt, nemitīgas verbālo kaušļu izteikas.

11. novembrī iedegsies ugunslāpas un kādam šķitīs, ka jūtas apdraudēts, nevēloties zināt, ka valstī, kurā dzīvo, ir tradīcijas, sava pašapziņa un cieņa pret pagātnes notikumiem. Un varbūt nevēlēsies dzirdēt par 18. novembri. Līdzās vienmēr ir atmiņu stāsti par ilgos pazemojuma gados izciesto, klusām ciešanām un varonību.

"Mūsu zeme vaļā stāv," teikusi dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte. Tiešām, par valsti var gādāt ikviens, jautājums, kur ir tie 29 000 jauniešu, kuri nemācās un, iespējams, arī nestrādā, vai apzināmies, ka tribīņu runas viņus neinteresē, tāpat kā ministru nākšana vai aiziešana no amata. Vienīgais, ko kartē iezīmē šie tūkstoši, – izglītības, kulturālas uzvedības trūkumu sabiedrībā. Kartē tie ir tumši un neizzināti dzīļu akači un tumsa, kas pievelk tumsu.