Teātra maģija pusaudžiem. Saruna ar dramaturģi Anci Muižnieci

Kā vēsta teātris, izrāde stāstīs par trim jauniešiem, kuri satiekas vasaras deju nometnē, "laikā, kad piedzīvo vienu no lielākajiem pārvērtību periodiem savā dzīvē, sastopoties ar pieaugšanas sāpēm. Par mulsinošo, sāpīgo, smieklīgo un neizbēgamo pārvērtību no bērna par pieaugušo – pusaudžiem no 12 gadu vecuma un viņu pieaugušajiem".

Dramaturģe Ance Muižniece Latvijas teātra pasaulē šobrīd lielākoties strādā bērnu un jauniešu auditorijai Leļļu teātrī un Valmieras vasaras teātra festivālā. Viņas darbu kontā ir arī oriģinālluga Valmieras teātrī "Mēs, roks, sekss un PSRS", Latvijas Nacionālajā teātrī – "Divas pasaules" un Liepājas teātrī "Mīlestības vārdā".

Kā jums izdodas uzrunāt mūsdienu jauniešus, kas gan visos laikos nav bijis vienkārši?

A. Muižniece: Rakstot lugu un iestudējot izrādi pusaudžu auditorijai, būtiski ņemt vērā šī vecumposma attīstības psiholoģiju, kam pēdējos gados īpašu uzmanību pievēršam, pateicoties režisoram Jānim Znotiņam. Viņš uzsver, ka izrādes jāveido, balstoties uz to, kā cilvēkam attīstās smadzenes, nevis tikai apkalpojot vecāku auditorijas gaidas. Svarīgi, lai tiešām nonākam pie pusaudžus uzrunājošām tēmām un viņu problēmām. Pateicoties attīstības psiholoģijai, es varu mazāk domāt par pedagoģisko vai audzinošo aspektu, jo neesam pedagogi, neesam, protams, arī psihologi, bet varam uztaisīt izrādi par tēmu, kas interesē jaunieti. Tiesa, nespēju ielīst viņu galvās un saprast mūsdienu pusaudžu aktualitātes, kas mainās ik pēc pāris gadiem, tomēr pieaugot piedzīvojam konkrētas sajūtas, kas bijušas arī pirms tūkstoš gadiem un nemainās, mainās vien nianses. Lugā varu pastāstīt, kā bija man, kā es jutos tajā laikā, un varbūt mēs savās izjūtās satiekamies.

Kolīdz jaunietis atnāk uz izrādi un pēkšņi saprot, ka no skatuves tiek runāts ar viņu, turklāt nevis kādā didaktiskā veidā, bet par viņam tiešām interesējošu lietu, nostrādā tā pati teātra maģija kā ar pieaugušo.

Protams, ir ļoti būtiski, lai izrāde ieinteresētu arī jauniešu vecākus, jo viņi paši biļetes nepērk, to dara skolotāji vai vecāki.

Šī izrāde paredzēta mazajiem pusaudžiem no 11 gadu vecuma, bet, izrādās, tēmas par pieaugšanu, savu ķermeni, seksualitāti un attiecībām dažādu iemeslu dēļ ir ļoti aktuālas arī mūsdienu pieaugušajiem. Arī mana paaudze par šīm tēmām ar savām mammām nerunāja, lai gan daži, protams, runāja. Notiek brīnumaina lieta – mūsdienu pieaugušais, skatoties pusaudžu izrādi, risina senus stāstus, tādējādi iespējama kopīga pieredze, un bērns ar vecākiem var satikties sarunā. Viņi, analizējot kopīgi redzēto izrādi, var tiešāk runāt paši par sevi, jo kā sabiedrība mēs vēl neprotam savā starpā tik brīvi komunicēt.

Teātris pēdējos gados sabiedrībā arvien aktīvāk ieņem ne vien stāstošu, bet arī uzrunājošu pozīciju…

Pašlaik teātros jau kādu laiku ienākusi pirmā brīvvalsts laikā dzimusī paaudze. Mums ir ļoti atšķirīga dzīves pieredze no iepriekšējām paaudzēm, tiesa, esam atšķirīgi arī no nākamajām paaudzēm. Esam kā tilts, un mana vecuma māksliniekiem ir ļoti svarīgi risināt pašiem savas lietas un runāt ar mūsdienu jauniešiem. Turklāt šīs paaudzes cilvēkiem nu pašiem ir savi bērni, par kuriem un kuriem viņi vēlas taisīt izrādes. Notikusi arī attieksmes maiņa, saprotot, ka bērnu izrādes nav zemāka līmeņa māksla, ka tās ir tikpat svarīgas kā izrādes pieaugušajiem. Turklāt ir arī jārūpējas, lai pēc 10 līdz 15 gadiem no šiem jauniešiem būtu izauguši pieaugušie, kuri nāks uz teātri, un skatītāju rindas nepaliks tukšas.

Dramaturģe un aktrise Ance Muižniece (1989).

Foto: Karīna Miezāja

Ar ko leļļu teātra izrāde atšķiras no citām, kas domātas pusaudžiem?

Leļļu izrādē iespējami izteiksmes līdzekļi, kādu nav dramatiskajā teātrī. Lelles var pieaugt, viņas var transformēties, mainīties var viņu ķermenis. Šajā izrādē darbība notiek trīs vasaras deju nometnē, un katrā gadā lelle attīstās. Varam ļoti konkrēti redzēt ķermeniskās izmaiņas, kas iet roku rokā ar psiholoģiskajām izmaiņām jaunieša attīstībā.

Jā, likām ļoti lielu uzsvaru uz pieaugšanas sāpēm, gan fiziskajām, par to, ka ir krampji, sāp ceļgali, gan emocionālajām. Tu audz, viss ir neērti, jaunietim ķermenī notiek ārprātīgi milzīgas pārmaiņas un jāsaskaras ar identitātes meklēšanas grūtībām. Ir vērts atcerēties, ka esam ne vien intelektuālas būtnes, bet arī dzīvnieki, pēkšņi neierastās vietās sāk augt apmatojums, izdalīties dažādi sekrēti. Tas ir dzīvi apliecinošs, šausmīgi grūts, transformējošs posms cilvēka dzīvē.

Leļļu teātris ir pietiekami atsvešināts, brīnišķīgs veids, kā jaunieti uzrunāt tā, lai viņš nejustos eksponēts.

Kāpēc aizrāvāties ar lugu rakstīšanu tieši bērnu un jauniešu auditorijai?

Tā bija tukša niša. Tiesa, teātrim pusaudži ir auditorija, kas nav finansiāli izdevīga un ir grūti savaldāma. Neparedzami ieņēmumi, nav zināms, vai viņi nāks vai nenāks, liela iespējamība, ka izrādes laikā sarunāsies savā starpā; tas ir daudz neērtāk, nekā apkalpot mazus bērnus vai pieaugušos. Tomēr segments bija pilnīgi tukšs, un sapratām, ka apmēram desmit gadus no dzīves jaunieši gandrīz pilnībā zaudē saikni ar teātri. Un tad dusmojamies un brīnāmies, ka viņi pēc tiem desmit gadiem izvēlas ko citu un jaunajos cilvēkos nav radusies iekšēja nepieciešamība regulāri apmeklēt kultūras pasākumus…

Tagad gan situācija ir daudz labāka nekā agrāk, tomēr veidot izrādes īpaši mazajiem pusaudžiem ir gluži kā sociāls darbs. Nevar zināt, cik ilgi luga būs repertuārā, neraugoties, cik labi vai slikti esi to sarakstījis, – pusaudzis nav tas, kurš rausies uz teātri, lai viņš varētu tam pieķerties, tajā ir jāiemaldās.

Kultūrasdarbinieku protesta laikā tiek pieminēts, ka kultūra valstij izmaksā pārāk dārgi, bet jūssakāt, ka atkal nepieciešami jauni dramaturgi…

Šobrīd manas paaudzes dramaturgi dominē, veidojot visu Latvijas teātru seju un vairāku paaudžu teātra skatītāju gaumi. Man šķiet, ka dažādība ir būtiska, lai attīstītu kritisko domāšanu. Ja Ance Muižniece rakstīs pilnīgi visas jaunās bērnu un jauniešu lugas, tad iznāks, ka es viena noteikšu, kādam jābūt teātrim, un tēmas, kas interesē mani, piespiedu kārtā interesēs visu valsti. Tas ir nepareizi, ir jābūt dažādībai.

Man ir ļoti liels prieks par to iespēju, kas man dota, ka varu daudz strādāt, bet vara ir nesamērīgi liela. Es gribu būt māksliniece, nevis kaut kāda aģitatore; domu dažādība ir būtiska arī bērnam, jaunietim, un arī pieaugušajam lai, nākot uz teātri, viņi pieredzētu dažādus skatpunktus un attīstītu kritisko domāšanu.

Un, ja tautai nebūs kritiskās domāšanas prasmju, mūs būs viegli garīgi okupēt; jo vairāk būs iespēju domāt, jo mūsu valsts būs stiprāka.

Ļoti daudz tiek runāts, cik būtiska ir izglītība, un kultūra ir mūžizglītības veids. Mūsdienās ir ļoti maz teātru, kur tā vienkārši sēdi un uztver; profesionālie teātri lielākoties nodarbojas ar mākslu, kurā skatītājam jā-
pieslēdz domāšana, kuras rezultātā notiek iekšēji procesi, kas kustina smadzenes. Turklāt teātrī skatītājs gūst arī emocionālu piepildījumu un kopības sajūtu. Skatoties neesi viens. Tas psiholoģiski ir svarīgs aspekts.

Tāpat būtiskas arī izrādes bērniem. Visas manas izrādes ir par empātiju, kas nav iedzimta lieta, to var kultivēt un attīstīt. Jo bērnam ir jāpiedzīvo skumjas, ir jāpiedzīvo, ka viņam ir žēl, lai, saskaroties ar dzīves īstenību, viņš šīm emocijām būtu vairāk gatavs. Ar teātri, mūziku, mākslu, grāmatām mēs šo empātiju varam ārkārtīgi daudz trenēt. Viss, kas ir kultūra, trenē tavu iekšējo esību, to, lai tu būtu krietns un labs cilvēks. Pat tad, ja tu redzi kaut ko, kas liekas nepieņemams un slikts, tas tevi trenē.

Pat tad, ja mākslas notikums nepatīk un neuzrunā, nav tā, ka tas jebkad būtu kādu degradējis. Ja mani tas sadusmojis, es izjūtu spēcīgas emocijas, un manī rodas vēlme darīt citādi vai darīt labāk. Kultūra raisa kopības sajūtu, piederību vienai kultūras telpai, kas ir vienīgais, kas mūs kā cilvēkus savā starpā vieno.

Kā izjūtat empātijas izpratni sabiedrībā? Vēl pavisam nesen novērsāmies no cilvēkiem ar speciālām vajadzībām.

Patiesībā attīstība notiek diezgan ātri, mūsu sabiedrībai ir jāiedzen ļoti daudz, jo nepārtraukti salīdzināmies ar Skandināviju un Somiju, kas cilvēktiesību jautājumos ir pasaulē attīstītākās valstis. Tiesa, atpaliekam, un tas ir bēdīgi, bet salīdzināmies jau ar pašiem griestiem! Sabiedrība ļoti mainās, un, lai gan bieži šķiet, ka viss notiek lēni, es tomēr visu nekrāsotu tik drūmās krāsās. Piemēram, pirms desmit gadiem uztaisījām izrādi "Kaka un pavasaris", un šis nosaukums bija iemesls, kāpēc daudzi cilvēki saviem bērniem nepirka biļetes. Citi atkal veda, un izrāde ir ļoti atzīta, vēl joprojām to spēlējam. Mēs varam jau daudz brīvāk runāt savā starpā, un to pierāda arī nākamo paaudžu jaunie mākslinieki, kas ienāk kultūrā. Viņos ir daudz mazāka kauna sajūta nekā, teiksim, manā paaudzē. Mums kauns ir viena no pamatemocijām, bet dzīvē neko daudz nevari izdarīt, ja tev par katru savu darbību ir šausmīgs kauns. Taču, salīdzinot ar saviem vecākiem, mēs jau esam īsti bezkauņas! Savukārt jaunā paaudze ir kā svaigs gaiss, kas ienāk mākslas vidē. Viņiem ir savas problēmas, bet tās jau risinās nākotnes cilvēki.