Premjers apvainojies uz medijiem par to, ka prese nekorekti atspoguļojusi viņa ieceres valsts finansiālā stāvokļa uzlabošanai. Pārmetumi medijiem vairumā gadījumu ir pamatoti, tomēr Kulberga piedāvātā alternatīva arī ir dīvaina: "Ziņu virsraksti tevi maldina, ja gribi zināt patiesībā, kas notiek, no tiešā avota, tad seko manām ikdienas atskaitēm un netiec maldināts." Pirmkārt, apgalvojums, ka "ziņu virsraksti tevi maldina", nozīmē, ka Kulbergs aicina neuzticēties "virsrakstiem" vispār, ne tikai viņa un valdības darbam veltītajiem. Tas nav tālredzīgi. Otrkārt un visbūtiskāk ir tas, ka publikai tiek teikts, ka vara – šajā gadījumā premjers – nekad nemānās. Vai, formulēsim saudzīgāk, vienmēr stāsta visu, kā ir. Līdzšinējā pieredze Latvijā liedz būt tik optimistiskam. Kulbergs objektīvi ir pārāk jauns, lai atcerētos padomju laikus, tomēr viņa aicinājums atgādina PSRS laikā deklarēto, ka pilsonim ir jāvadās pēc tā, ko saka vara, piemēram, avīzes "Cīņa" vai TV raidījuma "Vremja" formā – pat ja pats savām acīm pilsonis redz kaut ko citu. Saprotu, ka Kulbergs ir Latvijas jaunlaiku vēsturē kaut kas unikāls – tostarp ir neizsīkstošs godīguma un ģeniālu ideju avots –, tomēr vispār demokrātiskās iekārtās cilvēkiem ir tiesības politiķu teikto nesaprast vai ignorēt. Ja bez ironijas, angļu valodā par šādiem politiķiem ir izteiciens, ka viņiem ir "plāna āda". Acīmredzot mums priekšā daudz jautru brīžu.