Starptautisks notikums. Operas "Hersonas mātes" jauniestudējums. Šoreiz Polijā

Maksimam Kolomijecam un viņa domubiedriem izdevies patiesi profesionāls darbs.

Ziņa par Maksima Kolomijeca operu "Hersonas mātes" manā redzeslokā nonāca 2025. gada 22. augustā, kad uz Dzintaru koncertzāli atbrauca Kerijas Linnas Vilsones vadītais Ukrainas Brīvības orķestris. Programmā bija arī orķestra svīta no 1981. gadā dzimušā ukraiņu komponista jaunradītā skatuves darba, un šīs simfoniskās lappuses vēstīja, ka operu būtu vērts iepazīt pilnībā. "Hersonas mātes" tapušas sadarbībā ar Polijas Nacionālo operu un Ņujorkas Metropoles operu – iestudējums ASV gaidāms 2028. gada aprīlī, bet pirmizrāde Varšavā notika 2026. gada 16. oktobrī. Libretu rakstījis amerikāņu dramaturgs Džordžs Brants, un arī 23. oktobrī pie diriģenta pults stājās Kerija Linna Vilsone.

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Pirmkārt un galvenokārt – šis uzvedums ir būtisks ne tikai politiskās aktualitātes dēļ; Maksimam Kolomijecam un viņa domubiedriem izdevies patiesi profesionāls darbs, kas pārsteidz gan ar ieguldītajiem resursiem (divcēlienu opera ilgst trīs stundas), gan ar mākslinieciskās valodas izteiksmīgumu un pārlaicīgu emocionālo vēstījumu. No tā izriet arī otrs secinājums – iestudējuma veidotājiem un pašam komponistam piemīt stila, gaumes un mēra izjūta, taču "Hersonas mātes" nepārprotami ir traģēdija ar tās dziļumu, iespaidīgumu un katarsi. Līdzšinējā realitātē no krievu nolaupītajiem daudziem tūkstošiem ukraiņu bērnu atgūta tikai neliela daļa, un tāds ir arī libreta risinājums. Citiem vārdiem sakot, pieļauju, ka jūtīgiem cilvēkiem šīs operas apmeklējums raisīs arī sāpīgus pārdzīvojumus.

Maksims Kolomijecs ir klausītājiem pretimnākošs – šai tēmai noteikti varētu pievērsties vēl daudz disonējošākā un skarbākā skaņurakstā, taču viņš saista ar tonāli harmonisku izklāstu un plašākām melodiskām līnijām. Tātad, meklējot paralēles ar komponista vienaudžiem Latvijā – drīzāk Andris Dzenītis nekā Kristaps Pētersons, drīzāk Jēkabs Jančevskis nekā Santa Ratniece. Kļuva arī skaidrs, kādēļ no šīs operas varēja izveidot orķestra svītu, – simfonisko izvērsumu īpatsvars, ko savukārt nodrošinājuši muzikāli skatuviskajā darbā regulāri klātesošie ceļa motīvi, devuši iespēju komponistam īstenot un klausītājam dzirdēt temporitmā un izjūtās kontrastainu tematiskā materiāla orķestrālo attīstību. Taču turpat ir arī nopietns vokālais spektrs – ja ne gluži par intonatīviem, tad par semantiskiem vadmotīviem kļūst ukraiņu šūpuļdziesmas, citkārt lirisms pāraug atklātā dramatismā, bet poēzija mijas ar satīru vai gaišāku humora izjūtu.

Vēl kāds vērojums – iespējams, ka cits komponists būtu ienaidnieka tēmu un personāžus atveidojis niknāk un sarkastiskāk. Taču Maksima Kolomijeca attieksme ir salīdzinoši atturīga un ironiska, ko ņēmuši vērā arī operas inscenētāji, un tam ir savs pamatojums, kas līdztekus citām nostādnēm balstās tēzē par ļaunuma banalitāti – uz skatuves redzamajam absolūtajam ļaunumam piemīt visatļautības apziņa un cinisms, un tieši maldīgā pārliecība par savu nekļūdīgumu viņus arī iegāž.

Par Kerijas Linnas Vilsones diriģentes spējām, tostarp prasmi būvēt laiktelpā izvērstu dramaturģisko arhitektoniku, pārliecība radās jau Latvijā, un viņas sadarbība ar Polijas Nacionālās operas orķestri nelika vilties, tāpat kā orķestra mūziķu sagatavotības līmenis. Tādējādi tas deva pamatu, lai varētu droši iepazīt vokālo sniegumu, kas savukārt radīja daudzus priecējošus secinājumus – sākot ar bērnu un pieaugušo kora un epizodisko lomu tēlotāju dalību. Sev atvēlētās meiteņu lomas (Liliju un Olenu) teicami iedzīvinājušas Hanna Sosnovska-Billa un Veronika Vojtkovska, labi vārdi sakāmi arī par Elisu Pfenderi, Jadvigu Postrožnu un Katažinu Vetšniju (jā, tas nu ir jāmāk – kara noziedzniecei Marijai Ļvovai-Belovai vēl dzīves laikā panākt konkrētu atainojumu pretinieka sarakstītā operā), tomēr "Hersonas māšu" muzikāli dramatiskais smaguma centrs balstās uz Izabelu Matulu, Kamilu Dutkovsku un Malgožatu Valevsku (Katerinas, Dašas un Olhas lomās), kuras arī izveidojušas raksturu mentalitātē un spriegumā atšķirīgus tēlus. Ja runājam par vīriešu lomām, tad vokāli spilgtākais šķita Tadeušs Šlenkers Krievijas koncentrācijas nometnes "Draudzība" direktora tēlā, vispārējās simpātijas tiecās Olafura Sigurdarsona priekšnesuma virzienā (viņa atveidotais autobusa šoferis sevišķi uzskatāmi atklāj operā ietverto siltumu un humānismu), un atkal – atzinīgi vārdi veltāmi arī Andrejam Bondarenko, Tomašam Rakam, Marcelam Orlovskim un Adrianam Domareckim.

Režisores un videoprojekciju autores Barbaras Visockas, scenogrāfes Barbaras Hanickas, kostīmu mākslinieces Jūlijas Kornackas, gaismu mākslinieka Marka Heinca un otra videomākslinieka Artura Senicka kopīgais veikums īsos vārdos vēlreiz raksturojams kā stilistiski viengabalains un profesionāli prasmīgs. Dokumentāli rakursi šeit bija līdzās poētiskiem skārumiem pirmām kārtām jau pieminētajās brauciena ainās, bet detaļu precizitāte galu galā saplūda ar simbolisku vispārinājumu. Katrā ziņā palika iespaids, ka inscenējums atbilst komponista paustajai tēlainībai, lai gan operas skaņuraksts sniedz iespēju visdažādākajām interpretācijām.

Rezumējot – Maksima Kolomijeca operu "Hersonas mātes" vērts paturēt prātā arī citiem pasaules opernamiem. Turpretī Latvijā jau tas būs gana daudz, ja atskaņotāji ielūkosies partitūrās, kuras radījis ukraiņu komponists, kas šeit vēl pirms 2025. gada bija nezināms. Varbūt tie būtu "Marijas antifoni" korim, obojai un sitaminstrumentiem. Varbūt "Supremus" lielam ansamblim. Bet iespējams, ka Latvijas pirmatskaņojums visātrāk pienāks kādam no komponista darbiem vienam vai diviem instrumentiem. Skaidrs, ka nācija, kuru pārstāv Maksims Kolomijecs, Bohdans Sehins un Svitlana Azarova, glabā daudzas vēl neiepazītas muzikālas vērtības.