Vai vēja parku attīstības plāni paliks uz papīra?

Latvija līdz 2030. gadam varētu sasniegt vien pusi no plānotajām vēja enerģijas jaudām.

Vēja enerģijas tirgus attīstība Latvijā šobrīd atrodas straujākajā izrāviena fāzē pēdējo gadu desmitu laikā. Tomēr ilgtermiņa mērķu sasniegšana, piemēram, valsts enerģētikas stratēģijā noteiktais minimālais mērķis 1200–1500 MW, kas jāsasniedz 2030. gadā, saskaras ar ļoti nopietniem izpildes izaicinājumiem.

Latvija vēja jaudu ziņā kaut vai tikai no kaimiņvalstīm atpaliek ievērojami un būtiski, nemaz nerunājot par to, ja mūsu situāciju salīdzina ar citām ES dalībvalstīm. Lietuvā ar vēju darbināmas elektrostacijas (VES) uzbūvētas un nodotas ekspluatācijā jau 2500 MW apmērā, Igaunijā 700 MW, kamēr Latvijā – tikai 137 MW. Tiesa gan, jaunākie dati liecina par rekordiem un reālas būvniecības sākšanos vairākos jaunos VES parkos arī Latvijā. Neskatoties uz to, nozares pārstāvju ieskatā līdz 2030. gadam projektu attīstītāji labākajā gadījumā iespēšot uzbūvēt labi ja 700 MW VES. Savukārt procesa uzraugi un atbildīgās iestādes mierina – tādi secinājumi pāragri, laiks rādīs.

Ministrija jau redz 40% no minimālā mērķa

"Atbilstoši Latvijas enerģētikas stratēģijā veiktajiem aprēķiniem Latvijas vajadzībām līdz 2030. gadam nepieciešams dažādots enerģijas ražošanas portfelis, kas ietvertu gan tādas jau stabili kalpojošās tehnoloģijas kā HES (1500-1600 MW liela jauda) un TEC (1000–1200 MW), gan vēl attīstības procesā esošās tehnoloģijas: saules elektrostacijas (1200–1500 MW) un vēja elektrostacijas (1200–1500 MW), kas ir aptuveni 200–300 turbīnu. Šāds saražotais vēja enerģijas apjoms sniedz iespēju mums aizstāt gan elektroenerģijas importu, gan elektroenerģijas ražošanā esošo fosilo kurināmo, kā arī nodrošināt Latvijas eksporta potenciālu.

Pēdējos gadus Latvijā uzstādītā vēja enerģijas jauda ir bijusi nemainīga – 137 MW. Bet jau šobrīd situācija ir uzlabojusies, kopā ar vēl septiņiem būvniecības procesā esošajiem vēja parkiem tie jau būs 465 MW. Procentuāli tie ir 40% no stratēģijā noteiktā minimālā mērķa (1200–1500 MW), kas jāsasniedz 2030. gadā," saziņā ar "Latvijas Avīzi" par VES lomu Latvijas enerģētikas plānos skaidro Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) Stratēģiskās komunikācijas departamenta direktore Baiba Jakobsone.

Uzdevums neesot uzbūvēt pēc iespējas vairāk vēja parku, bet nodrošināt Latvijai pietiekamu, drošu un konkurētspējīgu elektroenerģijas ražošanu, vienlaikus saglabājot līdzsvaru starp enerģētikas attīstību, vides aizsardzību un vietējo kopienu interesēm.

"Raugoties uz dažādās attīstības stadijās esošajiem vēja parkiem Latvijā, pragmatiska prognoze būtu, ka Latvija līdz 2030. gadam provizoriski varētu sasniegt 1000 MW VES jaudu. Vienlaikus jāuzsver, ka būtisks progress ir panākts tieši pēdējos gados.

Skatoties ilgākā periodā, no 2011. līdz 2025. gadam ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) atzinumi pabeigti 20 vēja parku projektiem, no kuriem 15 projekti ir saņēmuši pozitīvu pašvaldības vai Ministru kabineta akceptu. Tas nozīmē, ka šo projektu attīstība ir sasniegusi jau nozīmīgu posmu, taču līdz būvniecības uzsākšanai tiem vēl nepieciešams izpildīt virkni priekšnosacījumu – saņemt tehniskos noteikumus pieslēguma izveidei, būvatļaujas, kā arī jāparedz attīstītājam stabils investīciju portfelis.

Līdz ar to šobrīd vēl ir pāragri izdarīt secinājumus par stratēģijā noteikto mērķu sasniegšanu līdz 2030. gadam. Vairākiem projektiem pašvaldību vai Ministru kabineta akcepts saņemts salīdzinoši nesen, piemēram, Preiļu novadā un Jēkabpils novadā, un tikai nākamajos gados būs redzams, cik daudzi no jau apstiprinātajiem projektiem nonāks līdz reālai būvniecībai.

Vienlaikus šie procesi jāskata kopsakarībā arī ar 29. oktobrī pieņemtajiem Ietekmes uz vidi novērtējuma likuma grozījumiem un jo īpaši ar tām normām, kas attiecināmi uz pārejas nosacījumiem. Piemēram, 150 MW izbūvēto jaudu noteikšanu vienā administratīvajā teritorijā, kā arī kumulatīvās ietekmes izvērtēšanu," informē KEM pārstāve.

Attīstītājiem situācija joprojām skaudra

"Vēja parki, kas uz šo brīdi oficiāli nodoti ekspluatācijā un strādā, Latvijā joprojām ir tikai 137 MW. Uzbūvēti, bet vēl nav nodoti ekspluatācijā 167 MW. Vairākos vēja parkos būvniecība tagad ir iesākta, un tiem kopējā jauda pēc mūsu aplēsēm paredzēta 422 MW. Ja saskaita visu kopā un pieļauj, ka iesāktos VES tiešām arī uzbūvēs, kopā tas būtu tikai 746 MW. Taču valsts stratēģijā un plānos noteiktais mērķis ir gandrīz divas reizes lielāks.

Apkopotā informācija liecina, ka šobrīd IVN procedūra sākta pavisam 68 projektiem. Tas ir daudz, un attīstītāji šajā procesā naudu liek lielu. Tāpēc arī tauta šūmējas, ka Latviju tagad apstādīšot "ar ventilatoriem". Nu nebūs tā! Pirmkārt, IVN var būt arī negatīvs – ieliec izpētē miljonu, bet projekta ieceres vietā atklāj aizsargājamus putnus vai citus liegumus, un projektu realizēt nevar. Tāpat jau nav arī teikts, ka projektu attīstītāji saņems nepieciešamo finansējumu no bankām vai citiem investoriem – visi ieguldītāji taču lieliski ir lietas kursā, kā Latvijā ar VES būvēšanu klājas.

Arī pasaules prakse rāda, ka dabā realizāciju piedzīvo tikai līdz 10% no visiem sākotnēji iecerētajiem VES, un skaidrs, ka arī Latvija šajā ziņā nebūs izņēmums. Godīgi sakot, pie mums situācija VES projektu attīstītājiem sabiedrības pretestības dēļ ir vēl skaudrāka, un to apliecina arī mūsu pētījums, ko pasūtījām respektablai auditoru kompānijai," sarežģīto situāciju VES projektu ieviešanā iezīmē biedrības "Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianse" valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš.

Viņa vadītā biedrība ir Latvijā lielākā nevalstiskā organizācija, kas apvieno 38 juridiskos biedrus no atjaunīgo energoresursu (AER) nozares, pārstāvot saules un vēja parku attīstītāju, kā arī lieljaudas bateriju (BESS) un būvnieku intereses. Biedrība regulāri uztur sakarus un par nozares problēmām diskutē ar KEM, kā arī citām valsts iestādēm. Pērn esot uzklausījuši pārmetumus, ka projektu attīstītāji esot pārāk kūtri sabiedrības izglītošanā par AER pozitīvo pienesumu – pašiem neesot nekādu iniciatīvu.

"Pārmetumus saklausījām, "sametām" naudiņu un noorganizējām VES aizstāvības kampaņu "Savā zemē sava enerģija". Kampaņas virsmērķis bija panākt plašu un noturīgu sabiedrības atbalstu vēja elektroenerģijas ražošanai Latvijā. Tā bija orientēta ne tikai uz iedzīvotājiem un pašvaldībām, bet arī risku mazināšanu politiskā līmenī – lai deputātu kandidāti un nākamie politiķi populistisku vēršanos pret vēja parkiem vairs neizmantotu kā instrumentu vēlētāju balsu gūšanai.

Izglītojošās aktivitātes sākām pērn, kampaņa noslēdzās šā gada pirmajā pusē ar tematisku diskusiju sarunu festivālā "Lampa". Kampaņas "Savā zemē sava enerģija" mājas lapa ir pieejama joprojām.

Vienlaikus KEM un citām valsts institūcijām esam arī pateikuši – neskatoties uz to, ka daudzi VES projekti ir iesākti un vēl vairāki iziet IVN procedūru, Latvijā līdz 2030. gadam VES ar esošo iedzīvotāju un politiķu attieksmi būs iespējams uzbūvēt apmēram 700 MW, un arī tas – labākajā gadījumā," bažīgs par Latvijas enerģētikas mērķu izpildi ir Alnis Bāliņš.

Attīstītāju kapitāla izcelsmi neapkopo

Kam šobrīd ir lielākā interese par VES būvniecību un kas ir lielākie investori, informāciju neapkopo ne nevalstiskās organizācijas, ne arī KEM. Visiem VES attīstītājiem esot nodrošinātas vienlīdzīgas konkurences tiesības, neatlasot tos pēc speciāliem kritērijiem, piemēram, investīciju kapitāla, projekta brieduma vai citiem nosacījumiem.

"IVN procedūru ir tiesības uzsākt jebkuram. Ja attīstītājam ir projekts un nodrošinātas zemes attīstībai, Valsts vides dienests izdod tehniskos noteikumus IVN procedūrai. Noteikumos ir apraksts, kas un kā ir jāpēta. Taču nekas uz dullo jau nav. Vispirms ir jābūt vienošanās ar zemes īpašniekiem, tāpat arī jāizstrādā projekta uzmetums – tie arī ir ieguldījumi. Tā ka visi 68, kuri ir izņēmuši IVN procedūras noteikumus, kaut ko ir jau ieguldījuši, un tās summas nudien nav mazas," attīstītāju pieredzi pastāsta Alnis Bāliņš.

Viņš uzskata, ka ar saules enerģijas projektu ieviešanu Latvijai veicoties labāk. Enerģētiskās patstāvības nodrošināšanā liels potenciāls būtu arī VES, tomēr tam šķēršļus liek sarežģītās procedūras un sabiedrības pretestība. Tādēļ investoru interese ieguldīt vēja parku būvniecībā Latvijā diezin vai varētu pieaugt. Līdzīgās domās ir arī KEM valsts sekretāres vietniece enerģētikas un vides noturības jautājumos Līga Rozentāle. Viņa neprognozē, ka nākotnē Latvijā varētu parādīties liels skaits jaunu vēja parku projektu, izņemot tos, kuri jau esot IVN procesā. Labvēlīgos apstākļos nākotnē varot nākt klāt vēl daži, taču kopumā lielai vēja parku attīstītāju interesei par vēja parkiem Latvijas iekšzemē šobrīd pamata neesot.

Tā kā jau tagad ir skaidrs, ka lielākā daļa no uzņēmēju VES projektiem rezervētajām jaudām pieslēgšanai kopējā pārvades tīklā uzbūvētas nebūs, KEM jau īstenojot pasākumus, lai daļu no šīm rezervācijām atbrīvotu un izmantotu citu projektu attīstībai.

Šajā sakarā ar grozījumiem Elektroenerģijas tirgus likumā projektu attīstītājiem līdz 2025. gada 30. aprīlim jau bijusi iespēja brīvprātīgi atteikties no pieslēguma ierīkošanas, saņemot atpakaļ sistēmas jaudas rezervēšanas maksu. Šādas anulēšanas gadījumos atteiktas arī pieslēgšanas izveidei izsniegtās tehniskās prasības.

Vienlaikus regulējums paredzējis arī iespēju samazināt rezervēto jaudu, saņemot drošības naudas atmaksu par samazināto daļu.

Kādēļ Latvija atpaliek?

Latvija vēja parku ziņā ilgstoši ir stagnējusi, un tās jauda šobrīd ir gandrīz 20 reizes mazāka nekā Lietuvā un aptuveni piecas reizes mazāka nekā Igaunijā. Rezultātā vēja saražotā enerģija šobrīd sedz tikai ap 4% no Latvijas patēriņa.

Lai gan kopumā, pateicoties Daugavas hidroelektrostacijām jeb HES, paradokss ir tāds, ka Latvija tagad pieprasīto zaļo enerģiju saražo daudz, taču HES darbība pārsvarā ir sezonāla un rezultātā savas elektrības mums nepietiek. Ziemā un pavasara palu laikā pašu elektrība ir, to varam arī eksportēt, savukārt vasaras un rudens mēnešos Latvija spiesta elektrību importēt vai darbināt dārgās gāzes koģenerācijas stacijas.

Vēja stacijas būtu ideāls HES papildinājums, jo vējš visvairāk pūš tieši rudens un ziemas mēnešos. Atpalicību no kaimiņiem vēja jaudu ziņā apjautātie eksperti daļēji skaidro tieši ar minēto paradoksu – tā kā zaļo enerģiju ražojām daudz un ES izvirzītajās klimata normās "ierakstījāmies", iesaistītie un atbildīgie ar savas enerģētikas stratēģijas izstrādi nesteidzās. Galvenie mērķi formulēti tikai pirms gadiem pieciem, daudz vēlāk nekā kaimiņos.

Jo sevišķi Lietuvā, kas pēc Ignalinas atomstacijas slēgšanas 2009. gadā nonāca pilnīgā enerģijas "badā", kādēļ bija spiesta rīkoties strauji un apņēmīgi. Tagad Lietuva vēja enerģijas ražošanā uzskatāma ne tikai par Baltijas, bet Eiropas mēroga līderi. Reģiona čempione, kas vēja enerģiju ir izvirzījusi par savu stratēģisko prioritāti.

Arī Igaunija vēja enerģijas ražošanā demonstrē stabilu un mērķtiecīgu izaugsmi, mazinot savu vēsturisko atkarību no degslānekļa. Ar jau tagad uzstādītajiem 700 MW tā pārliecinoši apsteidz Latviju, turklāt Igaunijas valsts uzņēmuma "Eesti Energia" zaļais atzars "Enefit Green" arī ir kļuvis par vienu no lielākajiem vēja enerģijas ražotājiem Baltijā. Tāpat VES projektu attīstītāju skatījumā Igaunijā esot veiksmīgāk sakārtots normatīvais regulējums un atrasti kompromisi ar vietējām kopienām.

Pēc lēnā sākuma VES būvniecības vilnis tomēr esot gaidāms arī Latvijā. Lai arī vietējo kopienu pretestība (starptautiski saukta arī par "NIMBY" – saīsinājums no angliskā "not in my backyard" jeb – tikai ne manā pagalmā) turpinās, uzlabojumi procesu vadībā un kopējais progress esot jūtams, tas esot acīmredzams. Tādēļ arī vairāki nozares eksperti piekrīt KEM prognozētajam, ka līdz 2030. gadam vismaz 1000 MW VES jaudas tomēr izdosies uzbūvēt, un tas jau ļaus beidzot pietuvoties kaimiņvalstu rādītājiem, kā arī nodrošināt valstij nepieciešamo enerģētisko neatkarību.

Sava enerģija

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".