5 °C
Latviešu teātra patriarha Eduarda Smiļģa 140. dzimšanas dienā, 23. novembrī, tiks pasniegtas "Spēlmaņu nakts" balvas 17 nominācijās par veikumu 2025./2026. gada sezonā, arī balvas par mūža ieguldījumu, kuras laureāti raksta nodošanas brīdī vēl nebija zināmi.
Cik veiksmīgi teātri ir centušies pierādīt savu eksistenci šajos ģeopolitiski un finansiāli sarežģītajos apstākļos? Vai izrāžu izvērtēšanas kritēriji ir mainījušies? Ko žūrija tagad domā par pirms pusgada pieņemto lēmumu no nomināciju saraksta svītrot režisoru Ādolfu Šapiro un izrādi "Dons Kihots" Jaunajā Rīgas teātrī?
Par šiem un citiem jautājumiem "Kultūrzīmju" organizētajā diskusijā viedokļus pauda "Spēlmaņu nakts" žūrijas locekļi: Atis Rozentāls, žūrijas priekšsēdētājs, teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists; Zane Radzobe, teātra kritiķe un zinātniece, LU docente un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas institūta pētniece; Jānis Siliņš, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs un teātra vēsturnieks; Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe un teātra pētniece; Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis, Uģis Segliņš, psihodrāmas speciālists.
Meklējumi – cik kvalitatīvi?
A. Bormane: Cik veiksmīgi teātri ir centušies pierādīt savu eksistenci šajos ģeopolitiski un finansiāli sarežģītajos apstākļos – ar jaunām, sociāli un politiski aktīvām tēmām, ar starptautisko sadarbību, ar relatīvi jauniem novirzieniem – kā ekoteātris, vai varbūt tieši otrādi – ar tradicionālo teātra valodu?
A. Rozentāls: Jā, teātru taktika un virzieni ir atšķirīgi. Piemēram, Liepājas teātris iespēju robežās maksimāli strādā ar tāda veida oriģināldramaturģiju, kas rakstīta tieši šā teātra izrādēm. Citi meklē jau gatavus materiālus, bet katram ir individuāla pieeja un seja. Tā jau arī ir tā labākā lieta – teātriem nav vienas receptes, kā to darīt. Katrs tomēr strādā citādi un savu auditoriju kaut kādā veidā mēģina aptvert ar dažādiem paņēmieniem. Vienam tā varbūt ir problemātiska pieeja, kad uzstāda kādu vienotu tēmu un tad zem tās paliek repertuāru. Otram – tā parasti ir Daugavpils teātrim –, ka cenšas maksimāli strādāt visdažādākajos virzienos, lai aptvertu visdažādāko auditoriju un dabūtu teātrī vismaz uz vienu izrādi sezonā maksimāli daudz publikas. Arī tā ir taktika, un arī tā var rīkoties.
A. Znotiņš: Jā, es piekrītu Atim – nav tādas vienotas ģenerāllīnijas, bet katrs teātris mēģina atrast un arī atrod kaut ko savu. Cits jautājums – kā tas ir atspoguļojies "Spēlmaņu nakts" nominācijās? Piemēram, var redzēt, ka Ģertrūdes ielas teātris apzināti iet pavisam citā – laikmetīgās dejas un performances – virzienā. Līdz ar to nav jābrīnās, ka viņi nav nominēti, jo mums vienkārši nav vi-
ņiem atbilstošu nomināciju. Vai arī "Dirty Deal Teatro", kas nodarbojas ar tikai sev vien zināmām problēmām, pašu aktieru iekšējās pasaules izpēti. Katrā atsevišķā gadījumā tas ir interesanti, bet tā lielā aina tomēr koncentrējas uz citiem, nevis manis nosauktajiem teātriem.
Z. Radzobe: Man šķiet, jūsu jautājuma uzstādījums ir ļoti precīzs un arī parāda to, kāpēc mums par to ir jādomā, jo skaidrs, ka mēs visi kopā valstī, reģionā un arī kultūrā dzīvojam ļoti sarežģītos apstākļos. Tāpēc tāds nemitīgs izvērtējums par to, ko mēs paši darām, ir vietā. Piekrītot tam, ko Atis teica par daudzveidību un dažādiem ceļiem, gribu uzsvērt, ka būtiski, lai šie dažādie ceļi patiešām arī paliktu un būtu kvalitatīvi īstenoti. Lielākais uzsvars ir skatīties, lai būtu kvalitāte. Jo būtu ļoti skumji noreducēt mākslu arī ļoti sarežģītos jautājumos līdz tam, ka tā tikai pelna vai, gluži otrādi, ir tikai ideoloģija, vai arī tā ir saistīta tikai ar kādiem identitātes meklējumiem. Īstenībā visas šīs funkcijas sabiedrībā ir ļoti vajadzīgas, un ir ļoti svarīgi, ka mēs joprojām tās cenšamies uzturēt. Man liekas, pagājušās sezonas tomēr rāda, lai cik dažādas tās būtu katra savā jomā, ka tur ir kvalitāte.
J. Siliņš: Vairāk vai mazāk katra skatuves mākslas institūcija izvēlas savu ceļu. Vai tas ir visiem saprotams, vai ne vien vērtētājs, bet arī skatītājs to saprot, ir cits jautājums. Bet man liekas, ka centrā ir palicis cilvēks – vienalga kādos ģeopolitiskos, sociālos vai ekonomiskos apstākļos. Ir teātri, kuriem tas izdodas mērķtiecīgāk, profesionāli interesantāk un savdabīgāk. Manuprāt, ne visos valstiskajos teātros tas izdodas, bet nevalstiskajos teātros es šajā ziņā redzu zināmā mērā apjukumu, jo mērķtiecīgu laboratorijas veida teātru attīstību pagājušajā sezonā manīju mazāk. Ir meklējumi, bet tādi nedaudz nemākulīgi.
I. Kļaviņa: Sezonas jauniestudējumu daudzveidība ar plašu māksliniecisko ceļu sazarotību apliecina dzīvu procesu kopumā. Manuprāt, tradicionālais un inovatīvais ir bijis nosacītā līdzsvarā, ciktāl to var novērtēt, un nevar teikt, ka komerciāli un sociālpolitiski sarežģīto apstākļu iespaids būtu jūtams.
U. Segliņš: Mani iepriekšējā sezonā iepriecināja teātri, kas domāja par sava repertuāra iespējami labāku izveidi. Tāpēc mani ļoti piesaistīja Liepājas teātris, kurš, manuprāt, izvēlējās to, ko var celt un nest, un izdarīja to ļoti labi. Vēl man patika, ka Valmieras teātris vai nu tīšām, vai ne, bet ietrāpīja ļoti sociāli nozīmīgos jautājumos – piemēram, "Telmā un Luīzē", "Šaubās" (nominēta kā Gada mazās formas izrāde. – A. B.). Ir teātri, kas konsekventi domā par labu repertuāru, piemēram, Dailes teātris visas pagājušās sezonas laikā to rūpīgi izvēlējās tādu, kas būtu tuvs tā sauktajai pamatstraumei. Cits jautājums – vai tā pamatstraume nepaliek tādā nedaudz racionālā veidā un nav tā, ka tā emocionāli skar mazāk? Tomēr arī šeit bija ļoti labi trāpījumi, tādi kā "Rīkojums Nr. 2" un, piemēram, "Sapņu novele", kas bija ļoti stiprs, nobeigts darbs. Arī "Orākuls" (nominēta kā Gada lielās formas izrāde. – A. B.) man ļoti patika – ar savu vērienu, sarežģītību, bet vienlaikus iespēju salāgot globālos līmeņus ar ļoti personīgiem un intīmiem. Vēl man ļoti patika izrādes, kas skāra emocionāli – Jaunā Rīgas teātra "Indrāni" un "Ābeļziedi upē", kas runā par mīlestību pret Latviju, kas šajā laikā ir īpaši svarīgi.
Kuģis un manevra iespējas
Žūrijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls izteicies, ka daudz kas palicis aiz strīpas un, kā ierasts, nominantu atlase bijusi gana sarežģīta. No otras puses, režisore Māra Ķimele reiz "Kultūrzīmju" diskusijā par šo tēmu teica: "Jā, izrāžu vērtēšanas kritēriji ir mainījušies.Mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes atkāpjas aktualitātes un modes priekšā." Cik tad svarīga ir aktualitāte un mode, lai žūrija sniegtu savu vērtējumu? Gerda Lapoškas iestudētie "Indrāni" bija diezgan augstu vērtēta izrāde, tomēr nominācijās no tās parādās vienīgi Toms Zeļģis – kā Gada videomākslinieks.
Z. Radzobe: Ļoti cienu Māru Ķimeli, viņa ir izcila teātra speciāliste, bet vienlaikus divdesmit gadu laikā Latvijā parādās ļoti atšķirīgs teātris. Patiesībā grūtības ir tajā, ka vērtēšanas rāmis ir uzbūvēts samērā tradicionālam teātrim. Līdz ar to lietas, kas pasaulē pašlaik ir pierastas, pie mums ir ienākušas mazliet vēlāk. Bet ir ļoti saprotams, pietiekami neeksperimentāls teātris, un to ir ļoti grūti izvērtēt. Par to ir ļoti žēl, jo tāds teātris mums arī ir – laikmetīgs un daudzos gadījumos arī ļoti labs. Otra lieta ir tas modes vārda piezīmējums. Man liekas, ka teātri vajag vērtēt tikai pēc kvalitātes, bet tās kritēriji dažādām lietām atšķiras. Kaut kādā ziņā "Indrāni" patiesībā ir labs piemērs, uz kura bāzes šo paradoksu parādīt. Man personīgi liekas, ka "Indrāni" ir ļoti laba izrāde, kas ir nozīmīga ar to, ka tur runā jauna paaudze par to, kas pašlaik ir nozīmīgs Latvijā, kā viņi izjūt sevi un pasauli. Tas ir ļoti svarīgi, bet, ja runājam tieši par kvalitatīviem kritērijiem, tad ir piecas izrādes, kas ir labākas par šo izrādi.
A. Rozentāls: Jā, izrāde ir simpātiska, bet tajā ir režisora iesācēja tipiskā vēlme salikt visas idejas, kas viņam radušās. Tāpēc tur vismaz dažās vietās veidojās jēgu pārblīvējums, un izrāde, ko vismaz es redzēju, nebija ļoti pilnasinīga no pirmā līdz pēdējam brīdim, lai es varētu teikt, ka tā ir viena no piecām labākajām. Bet tā ir ļoti laba izrāde, ar attieksmi.
Šogad žūrijas sastāvā bija deviņi cilvēki, un mēs visi arī finišējām kopā. Jo lielāka žūrija, jo lielāks sanāk stabilais vairākums. Kādi eksperimentālie mēģinājumi paliek mazliet zem, jo viedokļi žūrijas iekšienē ļoti atšķiras. Un, kad mēs izrādēm liekam atzīmes – cilvēki to varbūt nav piefiksējuši, mēs to darām anonīmi, tās redz tikai Kultūras ministrija un tās ietekmē teātra finansējuma koeficientu –, KM man ir teikusi, ka žūrijas vērtējuma skala ļoti atšķiras. Jo kuģis ir lielāks, jo mums ir mazāk manevra iespēju.
Pagājušajā sezonā teātri Blaumaņa darbus iestudējuši pat piecas reizes. Taču nominācijās parādās tikai vienu reizi – otrā plāna lomā – Elīna Vāne par Tomuļu māti "Skroderdienās Silmačos" Valmieras teātrī. Vai nemākam vairs iestudēt Blaumani?
J. Siliņš: Mākslinieciskums un profesionalitāte ir galvenais, bet tas jau neizslēdz aktualitāti. Pagājušajā sezonā aktualitātes bija un labā profesionālā līmenī. Un ar Blaumaņa "Ļauno garu" (Ineses Mičules iestudējums Valmieras teātrī. – A. B.), "Skroderdienām Silmačos" (Elmāra Seņkova izrāde Valmieras teātrī. – A. B.) katra teātra komanda ir domājusi parādīt savu vēstījumu. Cits jautājums – cik mērķtiecīgi un mākslinieciski pilnvērtīgi tas parādījās jau izrādes formātā. Tas ir kritērijs. Blaumanis ir izcilākais mūsu dramaturgs, kura darbos ir ielikts latviešu kods, bet viņš tomēr prasa precīzāku tagadnes cilvēka salikšanu. Mums jau vispār šajā sezonā ļoti sliktas ir tikai dažas izrādes
Kuras tās būtu?
Pašlaik nesaukšu, bet, ja runa ir par laikmetīgumu un aktualitāti, modi vispār nepieminēsim, jo teātrī to būtu ļoti grūti definēt, tad, piemēram, "Parasta pirmdiena" Liepājas teātrī (iestudējums ir nominēts kā Gada mazās formas izrāde un Valters Sīlis nosaukts Gada režisora balvai. – A. B.) ir absolūti laikmetīga izrāde. Jo tik konkrēti, mākslinieciski, personīgi, dziļi, saturīgi un jēgpilni, īsti jaunie aktieri kopā ar režisoru izveido laikmetīgo cilvēku, nevis sabiedrības vienas daļas kariķētu spoguli, kā tas ir, piemēram, Dailes "Rīkojumā Nr. 2". Tas arī skatītājus šobrīd interesē. Tas ir ļoti svarīgi – teātrī, mūzikā visiem jāsaprot, ko skatītājs šobrīd vēlas. Varbūt arī Gerdam Lapoškam pēc divdesmit gadiem iznāks tādi "Indrāni", kā viņš būs tajā brīdī sapratis.
A. Znotiņš: Māras Ķimeles pārmetums, ka žūrija vērtē nevis kvalitāti, bet aktualitāti un modi, ir gadu desmitiem sens. Varu pateikt gan par sevi, gan par žūriju kopumā, ka patiešām primārais kritērijs ir kvalitāte. Ja raugāmies uz tādu populāru izrādi kā "Rīkojums Nr. 2", tad arī nominācijas to atspoguļo (kā Gada aktieris otrā plāna lomā ir nosaukts Lauris Dzelzītis par Aivara Lemberga lomu, Jana Herbsta – kā Aktrise otrā plāna lomā – par Ilzes Viņķeles lomu un Matīss Gricmanis – nominācijā "Gada jaundarbs dramaturģijā vai izrādes scenārijs, teātra teksts". – A. B.). Bet attiecībā uz pārējo tur bija citas spilgtākas izrādes. Attiecībā uz jautājumu, vai vairs neprotam iestudēt Blaumani, kolēģi jau norādīja – daudz kas ir bijis brīnišķīgi arī no režisoru idejām, bet, lai to varētu vērtēt kā izrādi kopumā, kā izcilu mākslas faktu, tā būtu jāiestudē konsekventāk, nemēģinot samest visas psiholoģiski komplicētās lietas, kas režisoram nu ienākušas prātā. Tad rezultāts ir tāds kā, piemēram, Blaumaņa "Ugunī", tur nav pirmā, otrā vai trešā plāna varoņu. Katram no tiem ir sava dzīve uz skatuves, un Nacionālā teātra aktieri to arī lieliski parādīja. Bet kādēļ nebija nomināciju (un tas ir aktuāli arī "Indrānu" gadījumā)? Parādās režisoru neprasme strādāt ar aktieriem. Aktieri ir atstāti savā vaļā un izveido lomu, balstoties uz savu pieredzi un talantu. Tur arī var redzēt, ka tiem, kuri ir pieredzējuši, tas izdodas labāk. No jauniem aktieriem to īsti nevar sagaidīt. Tāds pats stāsts bija arī par Nacionālā teātra izrādi "Indulis un Ārija" (no Indras Rogas režisētās Raiņa darbā balstītās izrādes ir nominēts Ēriks Ešenvalds nominācijā "Gada jaundarbs mūzikā vai muzikālais noformējums". – A. B.) Es ļoti priecājos par to, ka ir tik daudz Blaumaņa iestudējumu, bet to nevar teikt par Raini. Tiešām var domāt, vai mūsu izcilākais dramaturgs nav atstāts novārtā un ko tur varētu darīt.
Lēmums par Šapiro – joprojām aktuāls
Pagājušās sezonas lielākais ar "Spēlmaņu nakti" saistītais skandāls bija ap lēmumu izslēgt no nominantu saraksta par Gada režisoru nosaukto un JRT izrādi "Dons Kihots" iestudējušo režisoru Ādolfu Šapiro saistībā ar viņa vasarā notikušo uzstāšanos uz Maskavas Dailes teātra skatuves, izrādi izslēdzot no kategorijas Gada lielās formas izrāde. JRT aktieris Gundars Āboliņš atteicās no Gada aktiera nominācijas un scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis – no nominācijas par Gada scenogrāfu.
Kā tagad, pēc laika distances, vērtējat šo lēmumu, kas izsauca pretrunīgus vērtējumus, un faktu, ka pati izrāde tomēr palika JRT repertuārā?
A. Rozentāls: Mēs jau nekādā veidā neietekmējām teātra lēmumu. Lēmums attiecas uz balvu piešķiršanu. Ja tagad Dailes teātris ir pieņēmis lēmumu tomēr neangažēt Šapiro iestudēt "Kuražas māti", kas viņiem bija šīs sezonas plānos, tas ir Dailes teātra, nevis mūsu lēmums.
Nekas jau ģeopolitiskajā situācijā nav mainījies. Kāpēc lai mēs tagad domātu, ka šis lēmums būtu citāds? Es arī neesmu nekur lasījis, ka Ādolfs Šapiro būtu kaut kādā veidā dalījies ar pārdomām, ka tā viņa piedalīšanās būtu bijusi aplama vai nepareiza. Jānis Siliņš te varētu piebilst, ka viņam vasarā bija telefona saruna ar Ādolfu Šapiro. Mums šis lēmums bija ļoti izsvērts. Informācija pienāca pirms Jāņiem, un mēs tikāmies pēc tam. Bija daudz dienu pārdomām, kā rīkoties, un notika ļoti nopietna diskusija vismaz stundas garumā. Režisors no izrādes, kas ir autordarbs, šajā gadījumā nav atdalāms, un, ja mēs izņemam ārā vienu, tad izņemam arī otru. Kas attiecas uz individuāliem sasniegumiem, tos mēs atstājām, respektējām un ar žūrijas lēmumu akceptējām. Tā bija abu mākslinieku – Gundara Āboliņa un Mārtiņa Vilkārša – izvēle solidarizēties ar Ādolfu Šapiro, atsakoties no balvas nominācijas. Mēs to respektējām. Manā uzstādījumā nekas nav mainījies. Protams, Ādolfs Šapiro nav gājis pa Maskavas ielu ar Svētā Jura karogu un saucis "Slava Putinam", bet vienlaikus mums ir jānodala, vai cilvēks piedalās privātā vai oficiālā pasākumā pašreizējā Putina Krievijā. Šajā gadījumā tas bija oficiāls pasākums, un mēs uz to reaģējām. Krievijas–Ukrainas karš nav beidzies, un vara Krievijā ir tā pati, kas bija. Tāpēc man nav pamata pārskatīt savu lēmumu.Z. Radzobe: Īstenībā šis gadījums nav ne tik sarežģīts, ne skandalozs. Visas iesaistītās puses rīkojās ļoti skaidri un atbilstoši tam, kā viņiem lika sirdsapziņa un vērtības. Prasīt no žūrijas atbildību, ka teātrim ir citas vērtības, ir lieki.
J. Siliņš: Es katrā ziņā piekrītu, ka nekāds viedoklis nav jāmaina. Tas bija izsvērts lēmums un nevis skandāls, bet tikai faktu precizēšana. Iepriekš Ādolfs Šapiro vairākus gadus strādāja Latvijā – ne tikai JRT, bet arī Dailes teātrī, vadot jaunajiem aktieriem nodarbības. Pats par sevi bija saprotams, ka cilvēks savu profesionālo darbu un dzīvi velta Latvijai. Tomēr, ja notiek šāds gadījums kā ar Šapiro, es viņam par to jautāju, un viņš apstiprināja (mūsu rīcībā esošo informāciju). Mums tas no morāles un ētikas viedokļa nav pieņemami. Mēs nenosodām Ādolda Šapiro izvēli, bet mūsu izvēle ir tajā gaisotnē, kurā mēs dzīvojam. Tagad notiek vēl trakākas lietas, arī mēs Latvijā joprojām tirgojamies ar Krieviju, un tiem uzņēmumiem, kas to dara, nekādā veidā tiesības neatņemam. Bet mēs esam profesionāla žūrija, kas novērtē nevis to, ka šī būtu slikta izrāde, bet to, ka balvu šim režisoram, šai izrādei nevaram piešķirt.
Kur meklēt izrādes ar neatkarīgu garu
Pāriesim pie mierīgākas tēmas. Cik aktīvi un nepieradināti iepriekšējā sezonā ir darbojušies neatkarīgie teātri? Pašā mūsu sarunas sākumā Siliņa kungs teica, ka nevalstiskos teātrus redz zināmā apjukuma situācijā. Kā Mazās formas izrāde ir nominēta "Dirty Deal Teatro" (DDT) "Vecajo kults".
J. Siliņš: Man ļoti žēl, ka nominēts ir tikai "Vecajo kults", jo neatkarīgie teātri tomēr strādā ar jaunām, topošām mākslas personībām. Tātad jauniešiem meklējumu ceļā šī sezona nav bijusi tā izdevīgākā. Ļoti ceru, ka viņi to akumulēs un rādīs jaunajās sezonās. Viņiem ir ļoti jādomā, ko vēlas skatītājs. Tagad, kad tūlīt (mūsu saruna notika 4. novembrī. – A. B.) notiks kultūras darbinieku protesti zemā atalgojuma dēļ, ja biļetes cena ir pietiekami augsta, tad skatītājs izvēlēsies, ko iet skatīties. Brīnišķīgi bija ar DDT iestudējumu "Alfas" (2024./2025. gada sezonā ieguva "Mazās gada izrādes" balvu, Valters Sīlis – Gada režisora titulu u. c. – A. B.). Tas deva iespēju pacelt biļešu cenas, tomēr tev jādod pretī, un, ja parādās nezināmais, eksperiments, tad vidējais cilvēks uz to neriskēs iet. Viņam būs bail.
Z. Radzobe: Šis laikam bija jautājums, kurā žūrijai bija visatšķirīgākās domas, jo daļa nepārprotami domāja, ka mūsu neatkarīgie teātri strādā visnotaļ veiksmīgi. Tā kā es arī piederu šai pusei, tad domāju – īpaši mazās formas iestudējumos, izejot no tā, kā definējam, kas ir teātris un kādas estētikas eksistē, un kādi varēja būt teātra mērķi, tur varēja būt ļoti atšķirīga izlase. Neapspriežot un neapšaubot to, kas ir nominēts, ir arī citas ļoti labas izrādes – tikai pavisam citā estētikā. Tā ka arī tas bija ļoti konceptuāls skatījums, kas ļoti atspoguļo kontekstus žūrijā – no kurienes mēs nākam, kādas ir mūsu gaumes, pieredzes un gaidas. Kas attiecas uz neatkarīgajiem teātriem, par vienu lietu gan vēlos Jānim oponēt – no tā visa, kas teātrī notiek, tieši neatkarīgā teātra primārais formāts nav un nevar būt saistīts ar domām par biļešu pārdošanu. Neatkarīgais teātris ir gan saistīts ar to, ka tur izmēģina jaunas idejas, ienāk jauni mākslinieki un, jā, viss kaut kas var arī nesanākt, tomēr tas ir ļoti svarīgi, jo tu attīsti lietas, ko lielie teātri vienkārši nevarētu atļauties. Un pēc tam, pēc četriem pieciem gadiem, redzam, ka lielajos teātros šīs idejas un mākslinieki strādā pilnīgi citā līmenī, tajā skaitā pārdodot arī biļetes. Neatkarīgajiem teātriem ir arī pavisam cits skatītājs, tā bieži vien ir jaunāka paaudze un arī tādi vidējās un vecākās paaudzes skatītāji, kas neies uz tradicionālajiem repertuāra teātriem. Šobrīd tā ir ļoti krāsaina vide, kas ļoti burbuļo un strādā, man liekas, pietiekami veiksmīgi.
J. Siliņš: Tikai piebilstu – arī nevalstiskajiem teātriem finansējums lielākajā mērā ir no valsts. To vajag atcerēties.
Z. Radzobe: Jā, tā tas, protams, ir.
J. Siliņš: Tāpēc līdzās eksperimentiem – tos veic arī citi teātri – ir jādomā ne tikai par to, kā pelnīt, bet arī kā piesaistīt citu auditoriju. Es arī ikdienā esmu saistīts ar vienu nevalstisko teātri un tikai vēlu, lai viņiem veiksmīgāk izdotos ikdienā īstenot savas profesionālās ambīcijas.
A. Rozentāls: Nevalstiskie teātri gandrīz vienmēr ir bijuši nišas teātri. Tiem tiešām ir, kā jau kolēģi teica, savs skatītājs. Ar apmeklējumu nav nemaz tik slikti, ir pietiekami liela skatītāju interese, jo zāles jau arī nav ļoti lielas. Man ļoti patika un patiesībā žēl, ka "Dirty Deal Teatro" "Brasas pagalma dainas" neaizgāja bērnu un jauniešu izrāžu kategorijas pirmajā piecniekā, jo tas, ka nevalstiskie teātri domā arī par šo skatītāju, ir ārkārtīgi pozitīvi vērtējams fakts. Viņu estētika reizēm atšķiras no valstiskajiem teātriem, tomēr labi, ka piedāvājums kļūst aizvien plašāks. Atsevišķos gadījumos šķiet, ka nevalstiskos teātrus reizēm paklupina tas, ka tās ir tādas draugu kopas, kurās ļoti harmoniskos apstākļos top izrādes, bet līdz ar to varbūt nav stimula iziet ārpus komforta zonas. Pat tad, kad izrāde pretendē uz kādu privātu atklātību, tā tomēr paliek drošajā zonā, kur aktieris jūtas pietiekami komfortabli.
"Viņi ir labi!"
Cik sekmīgas pagājušajā sezonā ir bijušas reģionālo – Valmieras, Liepājas, Daugavpils – teātru stratēģijas gan repertuāra, gan režisoru izvēlē?
A. Rozentāls: Dalījums ir vairāk ģeogrāfisks, nevis kvalitatīvs, un brīdī, kad izvirzām nominācijas, mēs neskaitām, cik to kuram būs. (Šogad visvairāk – 19 – nomināciju ir Nacionālajam teātrim, Dailes teātrim – 18, Liepājas un Valmieras teātrim katram – 14. – A. B.) Tātad kvalitāte Liepājā un Valmierā ir, Daugavpils teātrī bija gan maz pirmizrāžu, tomēr ir saikne ar skatītājiem un kvalitatīvs piedāvājums. Runājot par Liepāju, viņi vairāk skatās uz oriģināldramaturģiju, un mēs vēl neesam pieminējuši viņu izrādi "Freimanis" kā fenomenu, uz ko biļetes izpārdod trīs sekundēs (nominēta piecās kategorijās – kā Gada lielās formas izrāde, režisors Mārtiņš Kalita – kā Gada režisors, Valts Skuja par Mārtiņa Freimaņa lomu – kā Gada aktieris, Rolands Beķeris – par Ingara Gudermana, Guntara Rača (Bosa), Ināras Freimanes lomām – kā Gada aktieris otrā plāna lomā, Valters Vuciņš – kā Gada videomākslinieks. – A. B.). Orientēšanās uz spilgtām personībām – vienā gadījumā pilnīgi attaisnota, jo Freimanis ir bijis saistīts ar Liepājas teātri, – ir trāpījusi sabiedrības interešu laukā, interese par to ir. Tāpat ir interese par dažādiem procesiem, kopienām, dažādām profesijām ("Parasta pirmdiena" nominēta kā Gada mazās formas izrāde; Valters Sīlis – kā Gada režisors u. c. – A. B.). Valmiera finansiālās stabilitātes ziņā ir ieguvusi no veiksmīgās sadarbības ar Borisa un Ināras Teterevu fondu, kuras visiem teātriem nav. Tur ir ļoti daudz interesantu aktierdarbu, meklējumu dažādos virzienos. Esmu dzirdējis pārmetumus par atsevišķu mākslinieku neiekļaušanu nominācijās, mēs to nevaram fiziski izdarīt. Tomēr Valmierā un arī Daugavpilī (DT) ir daudz pretendentu. Tas, ka DT repertuārā ir "Hekube", ko žūrijas vairākums varbūt neredzēja labākajā formā, tomēr ir ļoti labs fakts (Jūlija Ļaha par Hekubes lomu izrādē "Hekube" ir nominēta kā Gada aktrise. – A. B.). Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena man teica, ka ārpus Rīgas teātriem par skatītājiem ir jācīnās, tas nav kā Rīgā, kur skatītājs uz teātri aizbrauc ar tramvaju vai autobusu, un viņam tā nav visas dienas vai pat viesnīcas izvēle. Skatītājs vaicā: vai šī izrāde ir to vērta, lai es brauktu divas stundas uz Valmieru. No skatītāju piesaistes viedokļa šiem teātriem ir jāstrādā, un tāpēc arī tik daudz viesizrāžu Rīgā tiek rīkotas, lai pierādītu – mēs esam labi. Jo viņi ir labi.
Z. Radzobe: Pret "Spēlmaņu naktī" nominētajām izrādēm bieži izturas kā pret konkrētiem ieteikumiem. Tomēr nomināciju rāmis jau ir ļoti ierobežots, tāpēc ir svarīgi pateikt, ka nominācijas patiesībā neizsmeļ visu, kas Latvijas teātrī ir labs. Ir sāpīgi, ka labas lietas paliek aiz strīpas, bet tik ļoti patīkami, ka to labo lietu ir daudz. Reģioni, protams, ir citā situācijā nekā centrs, tāpēc tie arī lielā mērā paļaujas uz Rīgas skatītājiem. Tomēr ir vērts braukt uz Liepāju, Valmieru un Daugavpili. Ir ļoti patīkami, ka tas nav dalījums līgās un tie nav teātri, kas strādā formāli. Gluži otrādi – zinu cilvēkus, kuriem Valmiera vai Liepāja ir mīļākais teātris Latvijā.
J. Siliņš: Tomēr ņemiet vērā – Valmiera un Daugavpils ir valsts kapitālsabiedrības, Liepāja – pieder pašvaldībai. Visi viņi piedāvā profesionālu kultūru, tomēr finansējums un iespējas to iegūt ir atšķirīgas. Mūsu valstī jēdziens "reģions" ir ieguvis provinces nozīmi, bet tas nav pareizi. Pārējā Eiropā katrs šāds reģionālais teātris var saņemt gan valsts, gan pašvaldības, gan mecenātu finansējumu. Par to ir jārunā tieši tagad, jo noslodze Valmieras un Liepājas teātra aktieriem ir pilnīga, bet atalgojums tai nemaz netiek līdzi.
Z. Radzobe: Tas, ka mūsu teātris ir ārkārtīgi labā līmenī, nav likumsakarība, tas labā līmenī ir par spīti, jo ļoti daudziem jau ilgi ir grūti izdzīvot. Kultūras nozare tāpēc ir tik nervoza, ka jau ilgu laiku nes upurus, dara kopīgu lietu, kas ir vajadzīga visai valstij, jo valsts pastāvēšana tiešām ir saistīta ar valodu, kultūru, mūsu kopējām vērtībām. Šis ir brīdis, kad ļoti būtiski ir nepazaudēt labās lietas, ko esam uzbūruši. Var ar vieglu roku no kaut kā atteikties, bet pēc tam atgūt var izrādīties neiespējami.
A. Rozentāls: Pirms kāda laika Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis intervijā teica: citi teātri runā par izmisuma situāciju, bet mēs gribētu nonākt līdz tai, jo esam zem tās. Liepājas pašvaldība dara, cik spēj, tomēr valsts finansējuma trūkums ļoti būtiski ietekmē pieejamību. Šā teātra aktieriem, atrodoties samērā tālu no Rīgas, ir arī mazāk iespēju piepelnīties, piemēram, reklāmās. Vēl gribu piebilst, ka Valsts kultūrkapitāla fonda pēdējā finanšu sadalījumā teātriem varēja piešķirt tikai 19% no prasītā finansējuma.
J. Siliņš: Teātris ir dzīvā procesa māksla, kas iedarbojas uz skatītāju tieši tagad. Bet tālos novados cilvēki to sen nav redzējuši, apmeklējuši. Mums viņus vajadzētu tomēr ieinteresēt.
U. Segliņš: Man ļoti patīk, ka Liepājas teātrī visi aktieri, kas ir štatā, ir arī uz skatuves. Protams, saprotu visus problemātiskos finansiālos aspektus, bet šajā teātrī domā par aktieriem kā personībām un ļauj viņiem izpausties.
Nacionālais un Čehovs
Maz esam pieminējuši Nacionālo teātri, kuram šogad visvairāk nomināciju – 19.
U. Segliņš: Noteikti jāpiemin izrāde "Ods" (rež. Matīss Budovskis), kas bija ļoti spilgta un no visiem skatpunktiem – režijas, aktieru, dramaturģijas – gudri mākslinieciski uzbūvēta, runājot par mūžīgu tēmu – cīņu ar cilvēka atkarībām.
A. Rozentāls: Arī "Atbalss Aija" (rež. Regnārs Vaivars) akumulēja ļoti lielu nomināciju skaitu. Nacionālajam visas nominācijas šogad uzkrāja mazās formas izrādes – "Ods", "Atbalss Aija", "Bastardi" –, radot sajūtu, ka teātris ir augstā mākslinieciskā līmenī.
J. Siliņš: Nacionālajam jāsāk uztraukties, ka viņiem trūkst režisoru, kas ar viņu talantīgajiem aktieriem, kuru arī dažās vecuma grupās sāk jau iztrūkt, varētu veidot iestudējumus uz Lielās skatuves. Jautājums arī – ko iestudēt? Ja es par Liepāju, Valmieru, Daili šajā ziņā nešaubos, tad par Nacionālo ļoti šaubos. Piemērs ir kaut vai "Dumpīgā Rīga" (rež. Klāvs Mellis). Dīvainā kārtā pēkšņi ir apjukums – ko darīt Nacionālajam Lielajā zālē.
Ļoti maz nomināciju šogad Čehova teātrim. Nosaukti Justīne Kļava par izrādi "Bolderāja" – par Gada jaundarbu dramaturģijā, kā Gada jaunie skatuves mākslinieki – aktrise Tatjana Gurēviča – par Mariannas lomu izrādē "Zvaigznāji" un Adriāns Toms Kulpe – par scenogrāfiju izrādei "Bolderāja".
A. Rozentāls: Izrāde "Bolderāja" bija ļoti laba un ar vairākiem ļoti spilgtiem aktierdarbiem. Jā, tā ir neviennozīmīga, tomēr mērķgrupa to uzņem negaidīti labi. Šī izrāde bija diskusiju objekts vairākās kategorijās. Kas attiecas uz pagājušās sezonas sākumu, tad tas gan aizgāja komercvirzienā ar diviem detektīviem. Tur gan bija skaidrs, ka teātris grib pelnīt, tāpēc viņiem uz skatuves ir gan Šerloks Holmss, gan Ērkils Puaro, ko nevienam nevar pārmest, tomēr labi būtu, ja arī šīs izrādes būtu krāsainākas un interesantākas. Čehova teātrī bija arī mēģinājums, kas beidzās ar to, ka šo izrādi ļoti maz parādīja un noņēma, – Artūra Dīča izrāde "Tūrists", kas runā par latvieša braucienu uz Ukrainu. Tur gan jāsaka, ka šī izrāde līdz galam savai mērķgrupai neaizgāja un publikas attieksme nebija ļoti viennozīmīga. Katrā ziņā – šis teātris ir tāds, kura situācija joprojām ir diezgan neskaidra, kuram valodas ierobežojumu dēļ ir grūtāk sasniegt savu auditoriju, jo krievu valodā reklāma vairs nenotiek. Viņi gan to apiet diezgan interesantā veidā – programmiņas ir latviešu un angļu valodā, bet ir lapiņas arī krievu valodā. Piesieties it kā nevar, bet realitātē tā notiek. Svarīgākais tomēr ir tas, kāda būs šī teātra darbība un pozīcija nākotnē, kas būs tas repertuārs, ko viņi izvēlēsies, un kas būs mākslinieki, jo daži jau no štata ir aizgājuši.
I. Kļaviņa: Tomēr viņu meklējumi integrācijas virzienā iepriekšējās sezonās bija daudz mērķtiecīgāki.
JRT – pa Hermaņa kursu
Šogad internetā varēja lasīt: "Jaunais Rīgas teātris ir mūsu NHL." Kā vērtējat JRT pagājušo sezonu? Tagad, pēc "Dona Kihota" izslēgšanas, viņiem palicis pavisam maz nomināciju. Nosaukti ir vienīgi Jana Čivžele kā Gada kostīmu māksliniece par izrādi "Docentes" un Toms Zeļģis kā Gada videomākslinieks izrādē "Indrāni".
J. Siliņš: Katram mākslinieciskam ansamblim ir tiesības izvēlēties savu māksliniecisko ceļu. JRT izvēlas šādu taktiku, kas vienu skatītāju daļu tāpat tradicionāli interesē pat tad, ja tas viņus neinteresē. Un pat tad, ja viņus tas divkārši neinteresēs, viņi vienalga ies uz JRT. Es šobrīd teiktu – JRT ir tradicionālais teātris, nevis laikmetīgs teātris, kas meklē jaunus izteiksmes veidus.
A. Znotiņš: Varu piekrist viedoklim, ka daudzu interese par JRT zūd tādēļ, ka tur vairs nav spilgtu meklējumu. Jā, daudzējādi tas ir ļoti kvalitatīvs teātris, bet tradicionāls. Lielākā problēma ir ne jau aktieri, bet gan teātra mākslinieciskais vadītājs. Savulaik uz jautājumu, kādu es gribētu redzēt teātra mākslu, atbildēju, ka gribētu JRT redzēt laikā, kad tur strādāja Vigo Roga, Armands Reinfelds, Regīna Razuma, Māris Liniņš un Alvis Hermanis bija cits cilvēks un cits mākslinieks. Saprātīgs režisors piesaistītu kādus citus līdzgaitniekus – ja ne Alisi Zariņu, tad vismaz Elmāru Seņkovu vai, piemēram, Mārtiņu Eihi. Tas virziens, kurā virzās JRT, nav vairs interesantākais ne man, ne daudziem citiem.
A. Rozentāls: JRT Alvja Hermaņa vadībā ir izvēlējies savu kursu un iet stabilā virzienā. Tie jau sen vairs nav mākslinieciskie meklējumi, par ko sajūsminājāmies Alvja Hermaņa pirmajos gados. Hermanim pirmais lūzuma punkts bija tad, kad viņš saprata, ka grib pilnas skatītāju zāles, jo viņa perioda sākumā tās bija diezgan tukšas. Viņš arī dod to, ar ko šo pilno zāli var piepildīt. Tās ir aizkustinošas un sirsnīgas izrādes, un mēs joprojām "facebook" lasām sajūsminātu cilvēku patiesas atsauksmes. Piemēram, "Dzimšanas dienas kūka" pulcē ne jau tāpēc, ka tur būtu kādi mākslinieciskie meklējumi, bet tajā ir emocionāli kompensējošais, sirsnīgais saturs, kas daļai skatītāju ir ļoti vajadzīgs. Tomēr var gadīties, ka paies vēl daži gadi, un skatītāji vairs nepirks biļetes automātiski uz jebko šajā teātrī.
Taču jāsaprot, ka pagājušās sezonas izskaņā notika izšķiroši būtisks notikums – teātra direktora pārapstiprināšana. Gundega Palma saglabāja savu amatu, un līdz ar to nostiprinājās līdzšinējais kurss, kas ir ministrijas institucionāli atbalstīts. Kāpēc lai ministrija neatbalstītu to, kas ir komerciāli veiksmīgs? Otras komandas piedāvājums būtu bijis radikāli atšķirīgs un nozīmētu radikālas pārmaiņas JRT līdzšinējā kursā. Tomēr KM ir izteikusi uzticību līdzšinējai JRT vadībai. Man JRT jau kopš jaunības ir bijis ārkārtīgi nozīmīgs manis kā kritiķa estētisko vērtību izveidē un nostiprināšanā. Tāpēc man tā ir drāma. Tas, ka šis teātris no šīm paša formulētajām vērtībām šobrīd ir aizgājis nostāk, strādā uz citu publiku un citām vērtībām, ir lieta, ar ko man ir jāsamierinās, bet es varu paust savu attieksmi. Gribētos jaunu ideju pienesumu.
U. Segliņš: Es pa mirklim JRT atrodu mākslinieciskos meklējumus, kas ir ļoti simpātiski un emocionāli uzrunājoši. Tādi bija "Indrāni" (rež. Gerds Lapoška), kas mani ļoti uzrunāja, arī "Ābeļziedi upē" (rež. Alvis Hermanis) ir ar savu noteiktu meklējumu virzienu un emocionāli ļoti iedarbīgi.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
Latviešu teātra patriarha Eduarda Smiļģa 140. dzimšanas dienā, 23. novembrī, tiks pasniegtas "Spēlmaņu nakts" balvas 17 nominācijās par veikumu 2025./2026. gada sezonā, arī balvas par mūža ieguldījumu, kuras laureāti raksta nodošanas brīdī vēl nebija zināmi.
Cik veiksmīgi teātri ir centušies pierādīt savu eksistenci šajos ģeopolitiski un finansiāli sarežģītajos apstākļos? Vai izrāžu izvērtēšanas kritēriji ir mainījušies? Ko žūrija tagad domā par pirms pusgada pieņemto lēmumu no nomināciju saraksta svītrot režisoru Ādolfu Šapiro un izrādi "Dons Kihots" Jaunajā Rīgas teātrī?
Par šiem un citiem jautājumiem "Kultūrzīmju" organizētajā diskusijā viedokļus pauda "Spēlmaņu nakts" žūrijas locekļi: Atis Rozentāls, žūrijas priekšsēdētājs, teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists; Zane Radzobe, teātra kritiķe un zinātniece, LU docente un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas institūta pētniece; Jānis Siliņš, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs un teātra vēsturnieks; Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe un teātra pētniece; Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis, Uģis Segliņš, psihodrāmas speciālists.
Meklējumi – cik kvalitatīvi?
A. Bormane: Cik veiksmīgi teātri ir centušies pierādīt savu eksistenci šajos ģeopolitiski un finansiāli sarežģītajos apstākļos – ar jaunām, sociāli un politiski aktīvām tēmām, ar starptautisko sadarbību, ar relatīvi jauniem novirzieniem – kā ekoteātris, vai varbūt tieši otrādi – ar tradicionālo teātra valodu?
A. Rozentāls: Jā, teātru taktika un virzieni ir atšķirīgi. Piemēram, Liepājas teātris iespēju robežās maksimāli strādā ar tāda veida oriģināldramaturģiju, kas rakstīta tieši šā teātra izrādēm. Citi meklē jau gatavus materiālus, bet katram ir individuāla pieeja un seja. Tā jau arī ir tā labākā lieta – teātriem nav vienas receptes, kā to darīt. Katrs tomēr strādā citādi un savu auditoriju kaut kādā veidā mēģina aptvert ar dažādiem paņēmieniem. Vienam tā varbūt ir problemātiska pieeja, kad uzstāda kādu vienotu tēmu un tad zem tās paliek repertuāru. Otram – tā parasti ir Daugavpils teātrim –, ka cenšas maksimāli strādāt visdažādākajos virzienos, lai aptvertu visdažādāko auditoriju un dabūtu teātrī vismaz uz vienu izrādi sezonā maksimāli daudz publikas. Arī tā ir taktika, un arī tā var rīkoties.
A. Znotiņš: Jā, es piekrītu Atim – nav tādas vienotas ģenerāllīnijas, bet katrs teātris mēģina atrast un arī atrod kaut ko savu. Cits jautājums – kā tas ir atspoguļojies "Spēlmaņu nakts" nominācijās? Piemēram, var redzēt, ka Ģertrūdes ielas teātris apzināti iet pavisam citā – laikmetīgās dejas un performances – virzienā. Līdz ar to nav jābrīnās, ka viņi nav nominēti, jo mums vienkārši nav vi-
ņiem atbilstošu nomināciju. Vai arī "Dirty Deal Teatro", kas nodarbojas ar tikai sev vien zināmām problēmām, pašu aktieru iekšējās pasaules izpēti. Katrā atsevišķā gadījumā tas ir interesanti, bet tā lielā aina tomēr koncentrējas uz citiem, nevis manis nosauktajiem teātriem.
Z. Radzobe: Man šķiet, jūsu jautājuma uzstādījums ir ļoti precīzs un arī parāda to, kāpēc mums par to ir jādomā, jo skaidrs, ka mēs visi kopā valstī, reģionā un arī kultūrā dzīvojam ļoti sarežģītos apstākļos. Tāpēc tāds nemitīgs izvērtējums par to, ko mēs paši darām, ir vietā. Piekrītot tam, ko Atis teica par daudzveidību un dažādiem ceļiem, gribu uzsvērt, ka būtiski, lai šie dažādie ceļi patiešām arī paliktu un būtu kvalitatīvi īstenoti. Lielākais uzsvars ir skatīties, lai būtu kvalitāte. Jo būtu ļoti skumji noreducēt mākslu arī ļoti sarežģītos jautājumos līdz tam, ka tā tikai pelna vai, gluži otrādi, ir tikai ideoloģija, vai arī tā ir saistīta tikai ar kādiem identitātes meklējumiem. Īstenībā visas šīs funkcijas sabiedrībā ir ļoti vajadzīgas, un ir ļoti svarīgi, ka mēs joprojām tās cenšamies uzturēt. Man liekas, pagājušās sezonas tomēr rāda, lai cik dažādas tās būtu katra savā jomā, ka tur ir kvalitāte.
J. Siliņš: Vairāk vai mazāk katra skatuves mākslas institūcija izvēlas savu ceļu. Vai tas ir visiem saprotams, vai ne vien vērtētājs, bet arī skatītājs to saprot, ir cits jautājums. Bet man liekas, ka centrā ir palicis cilvēks – vienalga kādos ģeopolitiskos, sociālos vai ekonomiskos apstākļos. Ir teātri, kuriem tas izdodas mērķtiecīgāk, profesionāli interesantāk un savdabīgāk. Manuprāt, ne visos valstiskajos teātros tas izdodas, bet nevalstiskajos teātros es šajā ziņā redzu zināmā mērā apjukumu, jo mērķtiecīgu laboratorijas veida teātru attīstību pagājušajā sezonā manīju mazāk. Ir meklējumi, bet tādi nedaudz nemākulīgi.
I. Kļaviņa: Sezonas jauniestudējumu daudzveidība ar plašu māksliniecisko ceļu sazarotību apliecina dzīvu procesu kopumā. Manuprāt, tradicionālais un inovatīvais ir bijis nosacītā līdzsvarā, ciktāl to var novērtēt, un nevar teikt, ka komerciāli un sociālpolitiski sarežģīto apstākļu iespaids būtu jūtams.
U. Segliņš: Mani iepriekšējā sezonā iepriecināja teātri, kas domāja par sava repertuāra iespējami labāku izveidi. Tāpēc mani ļoti piesaistīja Liepājas teātris, kurš, manuprāt, izvēlējās to, ko var celt un nest, un izdarīja to ļoti labi. Vēl man patika, ka Valmieras teātris vai nu tīšām, vai ne, bet ietrāpīja ļoti sociāli nozīmīgos jautājumos – piemēram, "Telmā un Luīzē", "Šaubās" (nominēta kā Gada mazās formas izrāde. – A. B.). Ir teātri, kas konsekventi domā par labu repertuāru, piemēram, Dailes teātris visas pagājušās sezonas laikā to rūpīgi izvēlējās tādu, kas būtu tuvs tā sauktajai pamatstraumei. Cits jautājums – vai tā pamatstraume nepaliek tādā nedaudz racionālā veidā un nav tā, ka tā emocionāli skar mazāk? Tomēr arī šeit bija ļoti labi trāpījumi, tādi kā "Rīkojums Nr. 2" un, piemēram, "Sapņu novele", kas bija ļoti stiprs, nobeigts darbs. Arī "Orākuls" (nominēta kā Gada lielās formas izrāde. – A. B.) man ļoti patika – ar savu vērienu, sarežģītību, bet vienlaikus iespēju salāgot globālos līmeņus ar ļoti personīgiem un intīmiem. Vēl man ļoti patika izrādes, kas skāra emocionāli – Jaunā Rīgas teātra "Indrāni" un "Ābeļziedi upē", kas runā par mīlestību pret Latviju, kas šajā laikā ir īpaši svarīgi.
Kuģis un manevra iespējas
Žūrijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls izteicies, ka daudz kas palicis aiz strīpas un, kā ierasts, nominantu atlase bijusi gana sarežģīta. No otras puses, režisore Māra Ķimele reiz "Kultūrzīmju" diskusijā par šo tēmu teica: "Jā, izrāžu vērtēšanas kritēriji ir mainījušies.Mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes atkāpjas aktualitātes un modes priekšā." Cik tad svarīga ir aktualitāte un mode, lai žūrija sniegtu savu vērtējumu? Gerda Lapoškas iestudētie "Indrāni" bija diezgan augstu vērtēta izrāde, tomēr nominācijās no tās parādās vienīgi Toms Zeļģis – kā Gada videomākslinieks.
Z. Radzobe: Ļoti cienu Māru Ķimeli, viņa ir izcila teātra speciāliste, bet vienlaikus divdesmit gadu laikā Latvijā parādās ļoti atšķirīgs teātris. Patiesībā grūtības ir tajā, ka vērtēšanas rāmis ir uzbūvēts samērā tradicionālam teātrim. Līdz ar to lietas, kas pasaulē pašlaik ir pierastas, pie mums ir ienākušas mazliet vēlāk. Bet ir ļoti saprotams, pietiekami neeksperimentāls teātris, un to ir ļoti grūti izvērtēt. Par to ir ļoti žēl, jo tāds teātris mums arī ir – laikmetīgs un daudzos gadījumos arī ļoti labs. Otra lieta ir tas modes vārda piezīmējums. Man liekas, ka teātri vajag vērtēt tikai pēc kvalitātes, bet tās kritēriji dažādām lietām atšķiras. Kaut kādā ziņā "Indrāni" patiesībā ir labs piemērs, uz kura bāzes šo paradoksu parādīt. Man personīgi liekas, ka "Indrāni" ir ļoti laba izrāde, kas ir nozīmīga ar to, ka tur runā jauna paaudze par to, kas pašlaik ir nozīmīgs Latvijā, kā viņi izjūt sevi un pasauli. Tas ir ļoti svarīgi, bet, ja runājam tieši par kvalitatīviem kritērijiem, tad ir piecas izrādes, kas ir labākas par šo izrādi.
A. Rozentāls: Jā, izrāde ir simpātiska, bet tajā ir režisora iesācēja tipiskā vēlme salikt visas idejas, kas viņam radušās. Tāpēc tur vismaz dažās vietās veidojās jēgu pārblīvējums, un izrāde, ko vismaz es redzēju, nebija ļoti pilnasinīga no pirmā līdz pēdējam brīdim, lai es varētu teikt, ka tā ir viena no piecām labākajām. Bet tā ir ļoti laba izrāde, ar attieksmi.
Šogad žūrijas sastāvā bija deviņi cilvēki, un mēs visi arī finišējām kopā. Jo lielāka žūrija, jo lielāks sanāk stabilais vairākums. Kādi eksperimentālie mēģinājumi paliek mazliet zem, jo viedokļi žūrijas iekšienē ļoti atšķiras. Un, kad mēs izrādēm liekam atzīmes – cilvēki to varbūt nav piefiksējuši, mēs to darām anonīmi, tās redz tikai Kultūras ministrija un tās ietekmē teātra finansējuma koeficientu –, KM man ir teikusi, ka žūrijas vērtējuma skala ļoti atšķiras. Jo kuģis ir lielāks, jo mums ir mazāk manevra iespēju.
Pagājušajā sezonā teātri Blaumaņa darbus iestudējuši pat piecas reizes. Taču nominācijās parādās tikai vienu reizi – otrā plāna lomā – Elīna Vāne par Tomuļu māti "Skroderdienās Silmačos" Valmieras teātrī. Vai nemākam vairs iestudēt Blaumani?
J. Siliņš: Mākslinieciskums un profesionalitāte ir galvenais, bet tas jau neizslēdz aktualitāti. Pagājušajā sezonā aktualitātes bija un labā profesionālā līmenī. Un ar Blaumaņa "Ļauno garu" (Ineses Mičules iestudējums Valmieras teātrī. – A. B.), "Skroderdienām Silmačos" (Elmāra Seņkova izrāde Valmieras teātrī. – A. B.) katra teātra komanda ir domājusi parādīt savu vēstījumu. Cits jautājums – cik mērķtiecīgi un mākslinieciski pilnvērtīgi tas parādījās jau izrādes formātā. Tas ir kritērijs. Blaumanis ir izcilākais mūsu dramaturgs, kura darbos ir ielikts latviešu kods, bet viņš tomēr prasa precīzāku tagadnes cilvēka salikšanu. Mums jau vispār šajā sezonā ļoti sliktas ir tikai dažas izrādes
Kuras tās būtu?
Pašlaik nesaukšu, bet, ja runa ir par laikmetīgumu un aktualitāti, modi vispār nepieminēsim, jo teātrī to būtu ļoti grūti definēt, tad, piemēram, "Parasta pirmdiena" Liepājas teātrī (iestudējums ir nominēts kā Gada mazās formas izrāde un Valters Sīlis nosaukts Gada režisora balvai. – A. B.) ir absolūti laikmetīga izrāde. Jo tik konkrēti, mākslinieciski, personīgi, dziļi, saturīgi un jēgpilni, īsti jaunie aktieri kopā ar režisoru izveido laikmetīgo cilvēku, nevis sabiedrības vienas daļas kariķētu spoguli, kā tas ir, piemēram, Dailes "Rīkojumā Nr. 2". Tas arī skatītājus šobrīd interesē. Tas ir ļoti svarīgi – teātrī, mūzikā visiem jāsaprot, ko skatītājs šobrīd vēlas. Varbūt arī Gerdam Lapoškam pēc divdesmit gadiem iznāks tādi "Indrāni", kā viņš būs tajā brīdī sapratis.
A. Znotiņš: Māras Ķimeles pārmetums, ka žūrija vērtē nevis kvalitāti, bet aktualitāti un modi, ir gadu desmitiem sens. Varu pateikt gan par sevi, gan par žūriju kopumā, ka patiešām primārais kritērijs ir kvalitāte. Ja raugāmies uz tādu populāru izrādi kā "Rīkojums Nr. 2", tad arī nominācijas to atspoguļo (kā Gada aktieris otrā plāna lomā ir nosaukts Lauris Dzelzītis par Aivara Lemberga lomu, Jana Herbsta – kā Aktrise otrā plāna lomā – par Ilzes Viņķeles lomu un Matīss Gricmanis – nominācijā "Gada jaundarbs dramaturģijā vai izrādes scenārijs, teātra teksts". – A. B.). Bet attiecībā uz pārējo tur bija citas spilgtākas izrādes. Attiecībā uz jautājumu, vai vairs neprotam iestudēt Blaumani, kolēģi jau norādīja – daudz kas ir bijis brīnišķīgi arī no režisoru idejām, bet, lai to varētu vērtēt kā izrādi kopumā, kā izcilu mākslas faktu, tā būtu jāiestudē konsekventāk, nemēģinot samest visas psiholoģiski komplicētās lietas, kas režisoram nu ienākušas prātā. Tad rezultāts ir tāds kā, piemēram, Blaumaņa "Ugunī", tur nav pirmā, otrā vai trešā plāna varoņu. Katram no tiem ir sava dzīve uz skatuves, un Nacionālā teātra aktieri to arī lieliski parādīja. Bet kādēļ nebija nomināciju (un tas ir aktuāli arī "Indrānu" gadījumā)? Parādās režisoru neprasme strādāt ar aktieriem. Aktieri ir atstāti savā vaļā un izveido lomu, balstoties uz savu pieredzi un talantu. Tur arī var redzēt, ka tiem, kuri ir pieredzējuši, tas izdodas labāk. No jauniem aktieriem to īsti nevar sagaidīt. Tāds pats stāsts bija arī par Nacionālā teātra izrādi "Indulis un Ārija" (no Indras Rogas režisētās Raiņa darbā balstītās izrādes ir nominēts Ēriks Ešenvalds nominācijā "Gada jaundarbs mūzikā vai muzikālais noformējums". – A. B.) Es ļoti priecājos par to, ka ir tik daudz Blaumaņa iestudējumu, bet to nevar teikt par Raini. Tiešām var domāt, vai mūsu izcilākais dramaturgs nav atstāts novārtā un ko tur varētu darīt.
Lēmums par Šapiro – joprojām aktuāls
Pagājušās sezonas lielākais ar "Spēlmaņu nakti" saistītais skandāls bija ap lēmumu izslēgt no nominantu saraksta par Gada režisoru nosaukto un JRT izrādi "Dons Kihots" iestudējušo režisoru Ādolfu Šapiro saistībā ar viņa vasarā notikušo uzstāšanos uz Maskavas Dailes teātra skatuves, izrādi izslēdzot no kategorijas Gada lielās formas izrāde. JRT aktieris Gundars Āboliņš atteicās no Gada aktiera nominācijas un scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis – no nominācijas par Gada scenogrāfu.
Kā tagad, pēc laika distances, vērtējat šo lēmumu, kas izsauca pretrunīgus vērtējumus, un faktu, ka pati izrāde tomēr palika JRT repertuārā?
A. Rozentāls: Mēs jau nekādā veidā neietekmējām teātra lēmumu. Lēmums attiecas uz balvu piešķiršanu. Ja tagad Dailes teātris ir pieņēmis lēmumu tomēr neangažēt Šapiro iestudēt "Kuražas māti", kas viņiem bija šīs sezonas plānos, tas ir Dailes teātra, nevis mūsu lēmums.
Nekas jau ģeopolitiskajā situācijā nav mainījies. Kāpēc lai mēs tagad domātu, ka šis lēmums būtu citāds? Es arī neesmu nekur lasījis, ka Ādolfs Šapiro būtu kaut kādā veidā dalījies ar pārdomām, ka tā viņa piedalīšanās būtu bijusi aplama vai nepareiza. Jānis Siliņš te varētu piebilst, ka viņam vasarā bija telefona saruna ar Ādolfu Šapiro. Mums šis lēmums bija ļoti izsvērts. Informācija pienāca pirms Jāņiem, un mēs tikāmies pēc tam. Bija daudz dienu pārdomām, kā rīkoties, un notika ļoti nopietna diskusija vismaz stundas garumā. Režisors no izrādes, kas ir autordarbs, šajā gadījumā nav atdalāms, un, ja mēs izņemam ārā vienu, tad izņemam arī otru. Kas attiecas uz individuāliem sasniegumiem, tos mēs atstājām, respektējām un ar žūrijas lēmumu akceptējām. Tā bija abu mākslinieku – Gundara Āboliņa un Mārtiņa Vilkārša – izvēle solidarizēties ar Ādolfu Šapiro, atsakoties no balvas nominācijas. Mēs to respektējām. Manā uzstādījumā nekas nav mainījies. Protams, Ādolfs Šapiro nav gājis pa Maskavas ielu ar Svētā Jura karogu un saucis "Slava Putinam", bet vienlaikus mums ir jānodala, vai cilvēks piedalās privātā vai oficiālā pasākumā pašreizējā Putina Krievijā. Šajā gadījumā tas bija oficiāls pasākums, un mēs uz to reaģējām. Krievijas–Ukrainas karš nav beidzies, un vara Krievijā ir tā pati, kas bija. Tāpēc man nav pamata pārskatīt savu lēmumu.Z. Radzobe: Īstenībā šis gadījums nav ne tik sarežģīts, ne skandalozs. Visas iesaistītās puses rīkojās ļoti skaidri un atbilstoši tam, kā viņiem lika sirdsapziņa un vērtības. Prasīt no žūrijas atbildību, ka teātrim ir citas vērtības, ir lieki.
J. Siliņš: Es katrā ziņā piekrītu, ka nekāds viedoklis nav jāmaina. Tas bija izsvērts lēmums un nevis skandāls, bet tikai faktu precizēšana. Iepriekš Ādolfs Šapiro vairākus gadus strādāja Latvijā – ne tikai JRT, bet arī Dailes teātrī, vadot jaunajiem aktieriem nodarbības. Pats par sevi bija saprotams, ka cilvēks savu profesionālo darbu un dzīvi velta Latvijai. Tomēr, ja notiek šāds gadījums kā ar Šapiro, es viņam par to jautāju, un viņš apstiprināja (mūsu rīcībā esošo informāciju). Mums tas no morāles un ētikas viedokļa nav pieņemami. Mēs nenosodām Ādolda Šapiro izvēli, bet mūsu izvēle ir tajā gaisotnē, kurā mēs dzīvojam. Tagad notiek vēl trakākas lietas, arī mēs Latvijā joprojām tirgojamies ar Krieviju, un tiem uzņēmumiem, kas to dara, nekādā veidā tiesības neatņemam. Bet mēs esam profesionāla žūrija, kas novērtē nevis to, ka šī būtu slikta izrāde, bet to, ka balvu šim režisoram, šai izrādei nevaram piešķirt.
Kur meklēt izrādes ar neatkarīgu garu
Pāriesim pie mierīgākas tēmas. Cik aktīvi un nepieradināti iepriekšējā sezonā ir darbojušies neatkarīgie teātri? Pašā mūsu sarunas sākumā Siliņa kungs teica, ka nevalstiskos teātrus redz zināmā apjukuma situācijā. Kā Mazās formas izrāde ir nominēta "Dirty Deal Teatro" (DDT) "Vecajo kults".
J. Siliņš: Man ļoti žēl, ka nominēts ir tikai "Vecajo kults", jo neatkarīgie teātri tomēr strādā ar jaunām, topošām mākslas personībām. Tātad jauniešiem meklējumu ceļā šī sezona nav bijusi tā izdevīgākā. Ļoti ceru, ka viņi to akumulēs un rādīs jaunajās sezonās. Viņiem ir ļoti jādomā, ko vēlas skatītājs. Tagad, kad tūlīt (mūsu saruna notika 4. novembrī. – A. B.) notiks kultūras darbinieku protesti zemā atalgojuma dēļ, ja biļetes cena ir pietiekami augsta, tad skatītājs izvēlēsies, ko iet skatīties. Brīnišķīgi bija ar DDT iestudējumu "Alfas" (2024./2025. gada sezonā ieguva "Mazās gada izrādes" balvu, Valters Sīlis – Gada režisora titulu u. c. – A. B.). Tas deva iespēju pacelt biļešu cenas, tomēr tev jādod pretī, un, ja parādās nezināmais, eksperiments, tad vidējais cilvēks uz to neriskēs iet. Viņam būs bail.
Z. Radzobe: Šis laikam bija jautājums, kurā žūrijai bija visatšķirīgākās domas, jo daļa nepārprotami domāja, ka mūsu neatkarīgie teātri strādā visnotaļ veiksmīgi. Tā kā es arī piederu šai pusei, tad domāju – īpaši mazās formas iestudējumos, izejot no tā, kā definējam, kas ir teātris un kādas estētikas eksistē, un kādi varēja būt teātra mērķi, tur varēja būt ļoti atšķirīga izlase. Neapspriežot un neapšaubot to, kas ir nominēts, ir arī citas ļoti labas izrādes – tikai pavisam citā estētikā. Tā ka arī tas bija ļoti konceptuāls skatījums, kas ļoti atspoguļo kontekstus žūrijā – no kurienes mēs nākam, kādas ir mūsu gaumes, pieredzes un gaidas. Kas attiecas uz neatkarīgajiem teātriem, par vienu lietu gan vēlos Jānim oponēt – no tā visa, kas teātrī notiek, tieši neatkarīgā teātra primārais formāts nav un nevar būt saistīts ar domām par biļešu pārdošanu. Neatkarīgais teātris ir gan saistīts ar to, ka tur izmēģina jaunas idejas, ienāk jauni mākslinieki un, jā, viss kaut kas var arī nesanākt, tomēr tas ir ļoti svarīgi, jo tu attīsti lietas, ko lielie teātri vienkārši nevarētu atļauties. Un pēc tam, pēc četriem pieciem gadiem, redzam, ka lielajos teātros šīs idejas un mākslinieki strādā pilnīgi citā līmenī, tajā skaitā pārdodot arī biļetes. Neatkarīgajiem teātriem ir arī pavisam cits skatītājs, tā bieži vien ir jaunāka paaudze un arī tādi vidējās un vecākās paaudzes skatītāji, kas neies uz tradicionālajiem repertuāra teātriem. Šobrīd tā ir ļoti krāsaina vide, kas ļoti burbuļo un strādā, man liekas, pietiekami veiksmīgi.
J. Siliņš: Tikai piebilstu – arī nevalstiskajiem teātriem finansējums lielākajā mērā ir no valsts. To vajag atcerēties.
Z. Radzobe: Jā, tā tas, protams, ir.
J. Siliņš: Tāpēc līdzās eksperimentiem – tos veic arī citi teātri – ir jādomā ne tikai par to, kā pelnīt, bet arī kā piesaistīt citu auditoriju. Es arī ikdienā esmu saistīts ar vienu nevalstisko teātri un tikai vēlu, lai viņiem veiksmīgāk izdotos ikdienā īstenot savas profesionālās ambīcijas.
A. Rozentāls: Nevalstiskie teātri gandrīz vienmēr ir bijuši nišas teātri. Tiem tiešām ir, kā jau kolēģi teica, savs skatītājs. Ar apmeklējumu nav nemaz tik slikti, ir pietiekami liela skatītāju interese, jo zāles jau arī nav ļoti lielas. Man ļoti patika un patiesībā žēl, ka "Dirty Deal Teatro" "Brasas pagalma dainas" neaizgāja bērnu un jauniešu izrāžu kategorijas pirmajā piecniekā, jo tas, ka nevalstiskie teātri domā arī par šo skatītāju, ir ārkārtīgi pozitīvi vērtējams fakts. Viņu estētika reizēm atšķiras no valstiskajiem teātriem, tomēr labi, ka piedāvājums kļūst aizvien plašāks. Atsevišķos gadījumos šķiet, ka nevalstiskos teātrus reizēm paklupina tas, ka tās ir tādas draugu kopas, kurās ļoti harmoniskos apstākļos top izrādes, bet līdz ar to varbūt nav stimula iziet ārpus komforta zonas. Pat tad, kad izrāde pretendē uz kādu privātu atklātību, tā tomēr paliek drošajā zonā, kur aktieris jūtas pietiekami komfortabli.
"Viņi ir labi!"
Cik sekmīgas pagājušajā sezonā ir bijušas reģionālo – Valmieras, Liepājas, Daugavpils – teātru stratēģijas gan repertuāra, gan režisoru izvēlē?
A. Rozentāls: Dalījums ir vairāk ģeogrāfisks, nevis kvalitatīvs, un brīdī, kad izvirzām nominācijas, mēs neskaitām, cik to kuram būs. (Šogad visvairāk – 19 – nomināciju ir Nacionālajam teātrim, Dailes teātrim – 18, Liepājas un Valmieras teātrim katram – 14. – A. B.) Tātad kvalitāte Liepājā un Valmierā ir, Daugavpils teātrī bija gan maz pirmizrāžu, tomēr ir saikne ar skatītājiem un kvalitatīvs piedāvājums. Runājot par Liepāju, viņi vairāk skatās uz oriģināldramaturģiju, un mēs vēl neesam pieminējuši viņu izrādi "Freimanis" kā fenomenu, uz ko biļetes izpārdod trīs sekundēs (nominēta piecās kategorijās – kā Gada lielās formas izrāde, režisors Mārtiņš Kalita – kā Gada režisors, Valts Skuja par Mārtiņa Freimaņa lomu – kā Gada aktieris, Rolands Beķeris – par Ingara Gudermana, Guntara Rača (Bosa), Ināras Freimanes lomām – kā Gada aktieris otrā plāna lomā, Valters Vuciņš – kā Gada videomākslinieks. – A. B.). Orientēšanās uz spilgtām personībām – vienā gadījumā pilnīgi attaisnota, jo Freimanis ir bijis saistīts ar Liepājas teātri, – ir trāpījusi sabiedrības interešu laukā, interese par to ir. Tāpat ir interese par dažādiem procesiem, kopienām, dažādām profesijām ("Parasta pirmdiena" nominēta kā Gada mazās formas izrāde; Valters Sīlis – kā Gada režisors u. c. – A. B.). Valmiera finansiālās stabilitātes ziņā ir ieguvusi no veiksmīgās sadarbības ar Borisa un Ināras Teterevu fondu, kuras visiem teātriem nav. Tur ir ļoti daudz interesantu aktierdarbu, meklējumu dažādos virzienos. Esmu dzirdējis pārmetumus par atsevišķu mākslinieku neiekļaušanu nominācijās, mēs to nevaram fiziski izdarīt. Tomēr Valmierā un arī Daugavpilī (DT) ir daudz pretendentu. Tas, ka DT repertuārā ir "Hekube", ko žūrijas vairākums varbūt neredzēja labākajā formā, tomēr ir ļoti labs fakts (Jūlija Ļaha par Hekubes lomu izrādē "Hekube" ir nominēta kā Gada aktrise. – A. B.). Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena man teica, ka ārpus Rīgas teātriem par skatītājiem ir jācīnās, tas nav kā Rīgā, kur skatītājs uz teātri aizbrauc ar tramvaju vai autobusu, un viņam tā nav visas dienas vai pat viesnīcas izvēle. Skatītājs vaicā: vai šī izrāde ir to vērta, lai es brauktu divas stundas uz Valmieru. No skatītāju piesaistes viedokļa šiem teātriem ir jāstrādā, un tāpēc arī tik daudz viesizrāžu Rīgā tiek rīkotas, lai pierādītu – mēs esam labi. Jo viņi ir labi.
Z. Radzobe: Pret "Spēlmaņu naktī" nominētajām izrādēm bieži izturas kā pret konkrētiem ieteikumiem. Tomēr nomināciju rāmis jau ir ļoti ierobežots, tāpēc ir svarīgi pateikt, ka nominācijas patiesībā neizsmeļ visu, kas Latvijas teātrī ir labs. Ir sāpīgi, ka labas lietas paliek aiz strīpas, bet tik ļoti patīkami, ka to labo lietu ir daudz. Reģioni, protams, ir citā situācijā nekā centrs, tāpēc tie arī lielā mērā paļaujas uz Rīgas skatītājiem. Tomēr ir vērts braukt uz Liepāju, Valmieru un Daugavpili. Ir ļoti patīkami, ka tas nav dalījums līgās un tie nav teātri, kas strādā formāli. Gluži otrādi – zinu cilvēkus, kuriem Valmiera vai Liepāja ir mīļākais teātris Latvijā.
J. Siliņš: Tomēr ņemiet vērā – Valmiera un Daugavpils ir valsts kapitālsabiedrības, Liepāja – pieder pašvaldībai. Visi viņi piedāvā profesionālu kultūru, tomēr finansējums un iespējas to iegūt ir atšķirīgas. Mūsu valstī jēdziens "reģions" ir ieguvis provinces nozīmi, bet tas nav pareizi. Pārējā Eiropā katrs šāds reģionālais teātris var saņemt gan valsts, gan pašvaldības, gan mecenātu finansējumu. Par to ir jārunā tieši tagad, jo noslodze Valmieras un Liepājas teātra aktieriem ir pilnīga, bet atalgojums tai nemaz netiek līdzi.
Z. Radzobe: Tas, ka mūsu teātris ir ārkārtīgi labā līmenī, nav likumsakarība, tas labā līmenī ir par spīti, jo ļoti daudziem jau ilgi ir grūti izdzīvot. Kultūras nozare tāpēc ir tik nervoza, ka jau ilgu laiku nes upurus, dara kopīgu lietu, kas ir vajadzīga visai valstij, jo valsts pastāvēšana tiešām ir saistīta ar valodu, kultūru, mūsu kopējām vērtībām. Šis ir brīdis, kad ļoti būtiski ir nepazaudēt labās lietas, ko esam uzbūruši. Var ar vieglu roku no kaut kā atteikties, bet pēc tam atgūt var izrādīties neiespējami.
A. Rozentāls: Pirms kāda laika Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis intervijā teica: citi teātri runā par izmisuma situāciju, bet mēs gribētu nonākt līdz tai, jo esam zem tās. Liepājas pašvaldība dara, cik spēj, tomēr valsts finansējuma trūkums ļoti būtiski ietekmē pieejamību. Šā teātra aktieriem, atrodoties samērā tālu no Rīgas, ir arī mazāk iespēju piepelnīties, piemēram, reklāmās. Vēl gribu piebilst, ka Valsts kultūrkapitāla fonda pēdējā finanšu sadalījumā teātriem varēja piešķirt tikai 19% no prasītā finansējuma.
J. Siliņš: Teātris ir dzīvā procesa māksla, kas iedarbojas uz skatītāju tieši tagad. Bet tālos novados cilvēki to sen nav redzējuši, apmeklējuši. Mums viņus vajadzētu tomēr ieinteresēt.
U. Segliņš: Man ļoti patīk, ka Liepājas teātrī visi aktieri, kas ir štatā, ir arī uz skatuves. Protams, saprotu visus problemātiskos finansiālos aspektus, bet šajā teātrī domā par aktieriem kā personībām un ļauj viņiem izpausties.
Nacionālais un Čehovs
Maz esam pieminējuši Nacionālo teātri, kuram šogad visvairāk nomināciju – 19.
U. Segliņš: Noteikti jāpiemin izrāde "Ods" (rež. Matīss Budovskis), kas bija ļoti spilgta un no visiem skatpunktiem – režijas, aktieru, dramaturģijas – gudri mākslinieciski uzbūvēta, runājot par mūžīgu tēmu – cīņu ar cilvēka atkarībām.
A. Rozentāls: Arī "Atbalss Aija" (rež. Regnārs Vaivars) akumulēja ļoti lielu nomināciju skaitu. Nacionālajam visas nominācijas šogad uzkrāja mazās formas izrādes – "Ods", "Atbalss Aija", "Bastardi" –, radot sajūtu, ka teātris ir augstā mākslinieciskā līmenī.
J. Siliņš: Nacionālajam jāsāk uztraukties, ka viņiem trūkst režisoru, kas ar viņu talantīgajiem aktieriem, kuru arī dažās vecuma grupās sāk jau iztrūkt, varētu veidot iestudējumus uz Lielās skatuves. Jautājums arī – ko iestudēt? Ja es par Liepāju, Valmieru, Daili šajā ziņā nešaubos, tad par Nacionālo ļoti šaubos. Piemērs ir kaut vai "Dumpīgā Rīga" (rež. Klāvs Mellis). Dīvainā kārtā pēkšņi ir apjukums – ko darīt Nacionālajam Lielajā zālē.
Ļoti maz nomināciju šogad Čehova teātrim. Nosaukti Justīne Kļava par izrādi "Bolderāja" – par Gada jaundarbu dramaturģijā, kā Gada jaunie skatuves mākslinieki – aktrise Tatjana Gurēviča – par Mariannas lomu izrādē "Zvaigznāji" un Adriāns Toms Kulpe – par scenogrāfiju izrādei "Bolderāja".
A. Rozentāls: Izrāde "Bolderāja" bija ļoti laba un ar vairākiem ļoti spilgtiem aktierdarbiem. Jā, tā ir neviennozīmīga, tomēr mērķgrupa to uzņem negaidīti labi. Šī izrāde bija diskusiju objekts vairākās kategorijās. Kas attiecas uz pagājušās sezonas sākumu, tad tas gan aizgāja komercvirzienā ar diviem detektīviem. Tur gan bija skaidrs, ka teātris grib pelnīt, tāpēc viņiem uz skatuves ir gan Šerloks Holmss, gan Ērkils Puaro, ko nevienam nevar pārmest, tomēr labi būtu, ja arī šīs izrādes būtu krāsainākas un interesantākas. Čehova teātrī bija arī mēģinājums, kas beidzās ar to, ka šo izrādi ļoti maz parādīja un noņēma, – Artūra Dīča izrāde "Tūrists", kas runā par latvieša braucienu uz Ukrainu. Tur gan jāsaka, ka šī izrāde līdz galam savai mērķgrupai neaizgāja un publikas attieksme nebija ļoti viennozīmīga. Katrā ziņā – šis teātris ir tāds, kura situācija joprojām ir diezgan neskaidra, kuram valodas ierobežojumu dēļ ir grūtāk sasniegt savu auditoriju, jo krievu valodā reklāma vairs nenotiek. Viņi gan to apiet diezgan interesantā veidā – programmiņas ir latviešu un angļu valodā, bet ir lapiņas arī krievu valodā. Piesieties it kā nevar, bet realitātē tā notiek. Svarīgākais tomēr ir tas, kāda būs šī teātra darbība un pozīcija nākotnē, kas būs tas repertuārs, ko viņi izvēlēsies, un kas būs mākslinieki, jo daži jau no štata ir aizgājuši.
I. Kļaviņa: Tomēr viņu meklējumi integrācijas virzienā iepriekšējās sezonās bija daudz mērķtiecīgāki.
JRT – pa Hermaņa kursu
Šogad internetā varēja lasīt: "Jaunais Rīgas teātris ir mūsu NHL." Kā vērtējat JRT pagājušo sezonu? Tagad, pēc "Dona Kihota" izslēgšanas, viņiem palicis pavisam maz nomināciju. Nosaukti ir vienīgi Jana Čivžele kā Gada kostīmu māksliniece par izrādi "Docentes" un Toms Zeļģis kā Gada videomākslinieks izrādē "Indrāni".
J. Siliņš: Katram mākslinieciskam ansamblim ir tiesības izvēlēties savu māksliniecisko ceļu. JRT izvēlas šādu taktiku, kas vienu skatītāju daļu tāpat tradicionāli interesē pat tad, ja tas viņus neinteresē. Un pat tad, ja viņus tas divkārši neinteresēs, viņi vienalga ies uz JRT. Es šobrīd teiktu – JRT ir tradicionālais teātris, nevis laikmetīgs teātris, kas meklē jaunus izteiksmes veidus.
A. Znotiņš: Varu piekrist viedoklim, ka daudzu interese par JRT zūd tādēļ, ka tur vairs nav spilgtu meklējumu. Jā, daudzējādi tas ir ļoti kvalitatīvs teātris, bet tradicionāls. Lielākā problēma ir ne jau aktieri, bet gan teātra mākslinieciskais vadītājs. Savulaik uz jautājumu, kādu es gribētu redzēt teātra mākslu, atbildēju, ka gribētu JRT redzēt laikā, kad tur strādāja Vigo Roga, Armands Reinfelds, Regīna Razuma, Māris Liniņš un Alvis Hermanis bija cits cilvēks un cits mākslinieks. Saprātīgs režisors piesaistītu kādus citus līdzgaitniekus – ja ne Alisi Zariņu, tad vismaz Elmāru Seņkovu vai, piemēram, Mārtiņu Eihi. Tas virziens, kurā virzās JRT, nav vairs interesantākais ne man, ne daudziem citiem.
A. Rozentāls: JRT Alvja Hermaņa vadībā ir izvēlējies savu kursu un iet stabilā virzienā. Tie jau sen vairs nav mākslinieciskie meklējumi, par ko sajūsminājāmies Alvja Hermaņa pirmajos gados. Hermanim pirmais lūzuma punkts bija tad, kad viņš saprata, ka grib pilnas skatītāju zāles, jo viņa perioda sākumā tās bija diezgan tukšas. Viņš arī dod to, ar ko šo pilno zāli var piepildīt. Tās ir aizkustinošas un sirsnīgas izrādes, un mēs joprojām "facebook" lasām sajūsminātu cilvēku patiesas atsauksmes. Piemēram, "Dzimšanas dienas kūka" pulcē ne jau tāpēc, ka tur būtu kādi mākslinieciskie meklējumi, bet tajā ir emocionāli kompensējošais, sirsnīgais saturs, kas daļai skatītāju ir ļoti vajadzīgs. Tomēr var gadīties, ka paies vēl daži gadi, un skatītāji vairs nepirks biļetes automātiski uz jebko šajā teātrī.
Taču jāsaprot, ka pagājušās sezonas izskaņā notika izšķiroši būtisks notikums – teātra direktora pārapstiprināšana. Gundega Palma saglabāja savu amatu, un līdz ar to nostiprinājās līdzšinējais kurss, kas ir ministrijas institucionāli atbalstīts. Kāpēc lai ministrija neatbalstītu to, kas ir komerciāli veiksmīgs? Otras komandas piedāvājums būtu bijis radikāli atšķirīgs un nozīmētu radikālas pārmaiņas JRT līdzšinējā kursā. Tomēr KM ir izteikusi uzticību līdzšinējai JRT vadībai. Man JRT jau kopš jaunības ir bijis ārkārtīgi nozīmīgs manis kā kritiķa estētisko vērtību izveidē un nostiprināšanā. Tāpēc man tā ir drāma. Tas, ka šis teātris no šīm paša formulētajām vērtībām šobrīd ir aizgājis nostāk, strādā uz citu publiku un citām vērtībām, ir lieta, ar ko man ir jāsamierinās, bet es varu paust savu attieksmi. Gribētos jaunu ideju pienesumu.
U. Segliņš: Es pa mirklim JRT atrodu mākslinieciskos meklējumus, kas ir ļoti simpātiski un emocionāli uzrunājoši. Tādi bija "Indrāni" (rež. Gerds Lapoška), kas mani ļoti uzrunāja, arī "Ābeļziedi upē" (rež. Alvis Hermanis) ir ar savu noteiktu meklējumu virzienu un emocionāli ļoti iedarbīgi.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
![Foruma laikā notika vairākas paneļdiskusijas. Sarunā "Jauda tautsaimniecībai" par Latvijas konkurētspēju, drošību un investīcijām ceļā uz 2035. gadu piedalījās "Elektrum" vadītājs Mārtiņš Čakste (no kreisās), Latvijas Universitātes rektors, profesors Gundars Bērziņš, Latvijas Universitātes profesors, Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošais pētnieks Daunis Auers, "Elektrum" valdes locekle, attīstības direktore Ilvija Boreiko, Rīgas Tehniskās universitātes rektors Tālis Juhna un ārlietu ministres Baibas Bražes padomnieks drošības un noturētspējas jautājumos Tomass Pildegovičs. Jautājumus uzdeva foruma moderators Mārtiņš Daugulis.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20261112_LA-025.jpg.jpeg "Foruma laikā notika vairākas paneļdiskusijas. Sarunā "Jauda tautsaimniecībai" par Latvijas konkurētspēju, drošību un investīcijām ceļā uz 2035. gadu piedalījās "Elektrum" vadītājs Mārtiņš Čakste (no kreisās), Latvijas Universitātes rektors, profesors Gundars Bērziņš, Latvijas Universitātes profesors, Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošais pētnieks Daunis Auers, "Elektrum" valdes locekle, attīstības direktore Ilvija Boreiko, Rīgas Tehniskās universitātes rektors Tālis Juhna un ārlietu ministres Baibas Bražes padomnieks drošības un noturētspējas jautājumos Tomass Pildegovičs. Jautājumus uzdeva foruma moderators Mārtiņš Daugulis.")
![Kadrs no pagājušā gada maija novērošanas kameras video, kurā "Nvidia" vadītājs Džensens Huans (labajā pusē) un viņa mīļākā, Pekinas aģente Elisa Huana fiksēti pametam restorānu Taipejā, Taivānā.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/202611110804506af405821c548.jpg.jpeg "Kadrs no pagājušā gada maija novērošanas kameras video, kurā "Nvidia" vadītājs Džensens Huans (labajā pusē) un viņa mīļākā, Pekinas aģente Elisa Huana fiksēti pametam restorānu Taipejā, Taivānā.")
!["Tauta šūmējas, ka Latviju tagad apstādīšot "ar ventilatoriem". Nu nebūs tā! Arī pasaules prakse rāda, ka realizāciju piedzīvo tikai līdz 10% no visiem sākotnēji iecerētajiem vēja enerģijas parkiem," saka biedrības "Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianse" valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/202611060823426aed726e33f39.jpg.jpeg ""Tauta šūmējas, ka Latviju tagad apstādīšot "ar ventilatoriem". Nu nebūs tā! Arī pasaules prakse rāda, ka realizāciju piedzīvo tikai līdz 10% no visiem sākotnēji iecerētajiem vēja enerģijas parkiem," saka biedrības "Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianse" valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš.")
![ASV prezidents Donalds Tramps trešdien, dienu pēc republikāņu sakāves vidustermiņa vēlēšanās, tikās ar celtniekiem, kuri Baltā nama nojauktā Austrumu spārna vietā ceļ Trampa iecerēto Balles zāli. Būvdarbu vietā prezidents sasauca arī reportierus, kuru klātbūtnē vairāk nekā 20 minūtes runāja par būvniecības detaļām. "Iztēlojieties, ka šeit drīz būs lustras, iztēlojieties marmora grīdu," sanākušos mudināja prezidents.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/202611060803006aed6d944ead9.jpg.jpeg "ASV prezidents Donalds Tramps trešdien, dienu pēc republikāņu sakāves vidustermiņa vēlēšanās, tikās ar celtniekiem, kuri Baltā nama nojauktā Austrumu spārna vietā ceļ Trampa iecerēto Balles zāli. Būvdarbu vietā prezidents sasauca arī reportierus, kuru klātbūtnē vairāk nekā 20 minūtes runāja par būvniecības detaļām. "Iztēlojieties, ka šeit drīz būs lustras, iztēlojieties marmora grīdu," sanākušos mudināja prezidents.")
![Rūdolfs Heimrāts. "Uz Dziesmu svētkiem". (1960, gobelēns, vilna, lini, 300 x 175 cm, LNMM kolekcija).](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20261104_KZ-012.jpg.jpeg "Rūdolfs Heimrāts. "Uz Dziesmu svētkiem". (1960, gobelēns, vilna, lini, 300 x 175 cm, LNMM kolekcija).")
