Mēdz teikt, ka nakts ir vistumšākā pirms rītausmas. Šobrīd Ukrainas karš ir iegājis savā vistumšākajā fāzē. ASV prezidenta Donalda Trampa neslēptās simpātijas pret Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu ir pāraugušas ekonomiskajā sadarbībā un pakāpeniskā Amerikas sankciju noņemšanā no agresorvalsts. Sākumā dīzeļdegvielai, vēlāk, iespējams, minerālmēsliem, naftai un gāzei. Trampa biznesa draugs Stīvs Vitkofs, tiekoties ar Putinu Maskavā, nosauca viņu par "humānistu". Un tas nemaz nebija domāts kā sarkasms. Drīzāk par Vitkofa naivumu vēlāk ņirdza Kremlī. Arī Tramps ar saviem pārmetumiem Ukrainai un tās prezidentam Volodimiram Zelenskim bez mazākās aiztures izliek publiskai apskatei savu ekscentriskumu. Nav brīnums, ka amerikāņu atbalsts viņa darbībai prezidenta postenī ir noslīdējis līdz rekordzemiem 31%, un to labi parādīja arī nupat notikušās ASV Kongresa starpvēlēšanas, kur Republikāņu partija cieta pārliecinošu zaudējumu. Tikmēr Putins un viņa banda turpina uzsvērt, ka karš Ukrainā turpināsies līdz visu nosprausto mērķu sasniegšanai. Nespējot neko panākt frontē, Krievija pārgājusi uz Ukrainas enerģētikas, industrijas un civilās infrastruktūras metodisku iznīcināšanu ar dronu un raķešu palīdzību. Dienu un nakti Ukrainas pilsētas dzīvo trauksmes stāvoklī, dzēš ugunsgrēkus un glābj cietušos no sagrautajām ēkām. Kur šajā apokaliptiskajā ainā ir redzamas jelkādas tuvojošās miera pazīmes?