Negrib, ka veiksmīgo sadarbību traucē kaut kādi latviešu kovboji, kas bojā Krievijas prezidenta omu.

Pieredzējušais latviešu ārlietnieks Artis Pabriks, uzzinājis par Pentagona instrukcijām "dažām Eiropas valstīm" dozēt publisko informāciju par Krieviju un nezāģēt kā gaterī prezidentu Putinu par diktatoru, tirānu vai, sargi Dievs, par "stūrī iedzītu žurku", žēlojās – tagadējos laikos vairs nevarot saprast, kurš kuram sabiedrotais, draugs un stratēģiskais partneris un uz cik ilgu periodu. Mēs no 1944. gada esam cerējuši, ka angļi, amerikāņi nāks palīgā, tāpēc ir bīstami eksperimentēt ar uguni, varbūt tiešām jāmazina decibeli, ne tik intensīvi jāklūp krāgā Kremlim? Var iedomāties, cik nepatīkami Baltā nama saimniekam ir uzsākt vērpt svarīgu telefonsarunu ar Krievijas valdnieku par veikaliem, ja vispirms jānoklausās drauga Vladimira tirādēs, kad maskavietis dauza ar kurpi pa galdu, rīstīdamies mauro kā vērsēns – fašisti! Gansi! Ka tavu māti! Varam atkārtot! Ehh, kā sadošu! – eksplodēdams par kārtējiem "Pribalķikas" pundurvalstu "karļiku" nodarījumiem ģeržavai un tautiešu apspiešanu. Nē, nu saki viens cilvēks – kā vēl zeme nes šos marionetes, rusofobus un neonacistus! Katru rītu igauņu, lietuviešu un latviešu limitrofu līderi, kā izkāpj no gultas, tā štuko nekrietnības, ko pateikt aizskarošu par lielo cilvēku aiz Kremļa sienām. Putinam piemetas sirdsklauves, ceļas asinsspiediens un galu galā nav vodkā mērcēti nervi, lai laistu gar ausīm un paciestu nejaucības. Kremļa politikas līdzradītājam un galvenajam zoologam Dimam Medvedevam atkal jāmērc spalva tintē, jāraksta, ka Lietuvai jāpazūd no pasaules kartes, ka NATO ģenerālsekretāram jāmācās krievu valoda, kura noderēs lēģerī Sibīrijā, bez bremzēm jāsauc partneri par "rukšķošu cūku baru" un "lielu skrejošu suņu baru no Rietumu suņubūdas" vai vienkārši par nospiežamiem "gnīdām".