Kritušam vai ievainotam dzīvniekam nevajag tuvoties bez pielādēta ieroča, jābūt gatavam, ka jebkurā brīdī dzīvnieks var lēkt kājās un skriet prom.

Asinspēdu meklēšana kā tradīcija Latvijā ir stipri attīstījusies tikai pēdējo desmit gadu laikā, kad arī tiek izmantoti specializētie suņi – tieši šim mērķim paredzētie Bavārijas vai Hannoveres asinspēdu suņi, kā arī jebkuras citas medību šķirnes īpaši apmācīts suns.

Ir ierasts, ka pēc šāviena pēc masta beigām mednieks paiet kādus 100 metrus, ja asinis neatrod, tad secina, ka garām. Bet jāatceras, ka, pirmkārt, redzamas asinspēdas var parādīties pat pēc 300 metriem, ja parādīsies vispār, otrkārt, ja nav sniega, ne vienmēr sakritušajās lapās, sūnās, uz zemes asinis ieraudzīsi. Tādēļ Latvijā arī vajadzētu ieviest prasību, ka katrs šāviens kaut vai uz pārnadzi būtu jāpārbauda ar suni, ja dzīvnieks nav nokritis uz vietas. Pieredzējušu asinspēdu meklētāju statistika ir tāda, ka no ievainotajiem atrod līdz kādiem 70%, no kuriem apmēram 20% bija uzskatīti par garām.

Jārīkojas pareizi, lai atvieglotu meklēšanu un pēc iespējas garantētu atrašanas iespējas, jo ar nepareizu mednieka rīcību pēc šāviena var pilnīgi likvidēt iespējas dzīvnieku atrast.