Noteikti gandrīz katrs asinspēdu meklētājs varētu uzrakstīt veselu grāmatu par atgadījumiem, piedzīvojumiem un iegūtajām mācībām. Ir dzirdēts, ka daži suņu saimnieki raksta dienasgrāmatu, citi notikumus piefiksē prātā. Šoreiz savos nesenajos piedzīvojumos mums ļauj ielūkoties mednieks, asinspēdu meklētājs Artis Čukna, kas kopā ar saviem suņiem veiksmīgi atradis trīs mežacūkas.

Stāsta Artis Čukna

1. Suņa deguns nekad nemelo

Gaides medības, pats esmu raidījis šāvienu uz mežacūku apmēram 70 metru distancē. Ruksis gan uz vietas nepaliek, tas ātrā skrējienā nozūd krūmos, taču, apskatot tēmēklī nofilmēto videoklipu, ir skaidrs, ka trāpījumam ir jābūt. Vēl pēc brītiņa pēkšņi atskan divi gārdzieni – pēc skaņas spriežot, trāpījumam vajadzētu būt plaušās, tātad veiksmīgam. Apskatot šāviena vietu, asinis nekur nemanu, taču pieņemu lēmumu palaist pa pēdām abus savus Bavārijas asinspēdas dzinējsuņus. Parasti tumsā nemeklējam, jo tad ir jābūt īpaši uzmanīgiem – pastāv lielāks risks savainoties pašam vai satraumēt suņus. Taču šoreiz visas pazīmes liecina, ka dzīvniekam ir jābūt nāvējoši ievainotam un, cerams, jau beigtam. Atbrīvoju suņus, un tie abi aizdiebj pa pēdām – tieši tur, kur redzēju pazūdam cūku –, taču pēkšņi pagriežas pa kreisi un tūlīt pat atgriežas. Pats savā prātā ieciklējos uz rukša skriešanas virzienu – redzēju taču visu videoklipā. Tomēr pēc brīža sāku pārvirzīties tur, kur aizgāja suņi. Viens no tiem atnāk atpakaļ, bet otrs rāda, ka cūka stāv uz vietas nedaudz vairāk kā simts metru attālumā. Un nudien! Pienāku klāt sunim, un tam blakus ir mans nomedītais ruksis, kuru lode ķērusi lāpstiņā. Jāsaka, ka pirmās asinspēdas, ko pamanīju, bija vien netālu no nomedītās mežacūkas. Lūk, ideāls piemērs tam, ka suņa degunam uzticēties ir drošāk nekā tam, ko reizēm rāda paša acis vai kas ir redzams videoklipā.